Šonedēļ Valkas novadpētniecības muzejā ar Valgas Sv. Jāņa luterāņu baznīcas ērģelnieka Jurija Goļcova spēlētajiem 17. gadsimta itāļu komponistu skaņdarbiem ievadā atklāja trimdas tautieša Arnolda Sildega bibliotēku.
Šonedēļ Valkas novadpētniecības muzejā ar Valgas Sv. Jāņa luterāņu baznīcas ērģelnieka Jurija Goļcova spēlētajiem 17. gadsimta itāļu komponistu skaņdarbiem ievadā atklāja trimdas tautieša Arnolda Sildega bibliotēku.
A. Sildegu, tāpat kā daudzus latviešus, likteņa līkloči aizveda trimdā. Viņš ir viens no ievērojamākajiem valcēniešiem mākslas pasaulē. “Mūsu muzeju ar šo izcilo vīru dzīve sasaistīja tikai 1999. gadā, kad publicists Arturs Goba muzejam uzdāvināja žurnāla “Latvju Māksla” eksemplārus. Sarakste ar A. Sildegu sākās pēc muzeja pateicības vēstules viņam,” atceras muzeja speciāliste Ligita Drubiņa.
Uz Rīgu ar māmuļas cepto maizes klaipu
“Jo bieži diskutējot nāciju un etnisko nogrupējumu asiņainās cīņas par dzīves telpu, lepni stāstu par dalīto pilsētu Valku, kurā miermīlīgā koeksistencē dzīvo divas etniski atšķirīgas nācijas. Garajos mūža gados piedzīvotais reizēm izdziest no atmiņas, taču dažas joprojām ir dzīvas. To skaitā saltais janvāra rīts, kad ar māmuļas cepto maizes klaipu padusē devos uz Rīgu ar vēlēšanos kaut vienu semestri studēt Mākslas akadēmijā. Un tad jau būšu ieguvis pietiekami daudz zināšanu par glezniecību. Jāteic, ka nebija līdzekļu tam pašam vienam semestrim. Tomēr pieminētajam maizes klaipam bija nenoliedzama svētība, kas mani ir pavadījusi garos gadu desmitus,” vēstulē Valkas muzejam raksta A. Sildegs. Viņa darbs Valkas novadpētniecības muzejā bija eksponēts pasaules valcēniešu mākslinieku izstādē. Tas ir nodots muzeja krājumā. Kad 2003. gadā A. Sildegs šķīrās no šīs pasaules, Valkas muzeju dzīve saveda kopā ar Lalitu un Valdi Muižniekiem. V. Muižnieks ir A. Sildega lietu kārtošanas pilnvarotais. “Vienojāmies, ka A. Sildega bibliotēku nesadalītu izvietosim muzejā. Grāmatu skapi, kas aizņem visu sienu, pagatavoja firmas “Celīši” galdnieki Vijciemā. Trīs skapja sekcijās izvietotas A. Sildega bibliotēkas grāmatas, bet pārējās ir grāmatas, kas muzejā sakrājušās laika gaitā,” stāsta L. Drubiņa.
Glezniecību pamest bija grūti
“Arnolds Sildegs ir dižs latvietis un dižs valcēnietis. Esmu pateicīgs muzejam par radīto iespēju A. Sildegam atgriezties no Kalamazū uz Valku. Viņš ļoti vēlējās nokļūt Valkā, lai redzētu pilsētu un to baznīcu, kurā bija iesvētīts,” stāsta V. Muižnieks. Ja paša veselība būtu ļāvusi ierasties Valkā, tad viņa kundzes veselība to neļāva. A. Sildegam svarīgāk bija būt kopā ar savu kundzi viņas slimības laikā. Lai arī sieva atradās slimnīcā un bija labi aprūpēta, viņš divas vai trīs reizes dienā devās viņu apraudzīt.
A. Sildega gleznu izstādei Valkā nogādāja Vitauts Sīmanis.
Muzejā A. Sildega bibliotēkā eksponētas divas viņa gleznas. Pēc tām var spriest, ka autors ir gaiša un interesanta personība. Mākslinieks daudz gleznoja līdz 60. gadu otrajai pusei. Pēc tam nācās pildīt dažādus citus amatus un pienākumus. Nozīmīgākais bija žurnāla “Latvju Māksla” izdošana. A. Sildegs ir žurnāla izdošanas idejas autors, redaktors un visu praktisko darbu darītājs. Šis pienākums māksliniekam aizņēma visu laiku, kas palika pāri no naudas pelnīšanas darba. Dzīve Amerikā no katra prasa, lai maize tiktu pelnīta līdztekus patīkamām nodarbēm. Kopš 1975. gada A. Sildegs gleznoja reti, lai arī pamest glezniecību nebija viegli. Viņu aicināja piedalīties 50 valstu gleznotāju izstādē gan Ņujorkā, gan Parīzē.
Vai tam vajadzēja būt gatavam vakar?
A. Sildegs bija īsts trimdinieks un apzinājās, ka bez viņa personīgā veikuma latviešu mākslas norises pasaulē netiks dokumentētas. Ja nebūtu izdoti 25 žurnāla numuri, daudzi latviešu mākslinieku veikumi jau būtu aizmirsti un Latvijā neviens par tiem nezinātu.
Viņš ir saņēmis daudzas balvas un atzinības: 1985. gadā PBLA Kultūras fonda Amerikas latviešu apvienības goda balvu, 1986. gadā Eduarda Sūnas godalgu, 1997. gadā PBLA Latviešu Kultūras fonda Atzinības rakstu, 1998. gadā PBLA Latviešu Kultūras fonda Krišjāņa Barona balvu, 1998. un 1999. gadā iekļauts izdevumā “Kas ir kas” (“Who is Who”, Strathmore Publication), kopš 1995. gada goda biedrs Latvijas Mākslas akadēmijā un Amerikas latviešu mākslinieku apvienībā “ALMA”. 2000. gadā Latvijas valdība A. Sildegam piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni. Raksti par Arnoldu Sildegu publicēti laikrakstā “Laiks”, žurnālos “Latvju Māksla”, “Latvju Mūzika”, “Labietis” un citos, kā arī angļu valodā iznākošos preses izdevumos.
Atzinības no visām lielākajām trimdas latviešu organizācijām ir nodotas Valkas muzejam, kur tās glabāsies plauktos vai ierāmētas pie sienas.
“Mūsu draudzība ar Sildegu ģimeni ilga nepilnus 50 gadus. Arnolds zēna gados ieguva kaulu tuberkulozi. Šķiet, no viņa varēja izveidoties sevī ierāvies vientuļš cilvēks, bet izauga gaiša un dzīvespriecīga personība. Iespējams, ka grūtību pārvarēšana bērnībā radīja šo personību, kurai visi šķēršļi bija pārvarami,” uzskata V. Muižnieks. Kad māksliniekam pasūtīja kārtējo darbu, viņa uzdotais standartjautājums bija: “Vai tam vajadzēja būt gatavam vakar?” No atbildes viņš centās noprast, cik steidzams ir šis darbs. Maizi A. Sildegs pelnīja tā saucamajā komerciālajā mākslā. Šajā laukā viņš bija pieprasīts. Mākslinieka grafiskajā sakārtojumā izdotas 200 – 300 grāmatas un brošūras latviešu un angļu valodā. Viņam nebija laika to reģistrēt. Iespējams, ka tas ir labi, jo vairāk laika atliek darbam un mazāk — raudzīties uz to, kas ir padarīts.
Ordenis rotās mākslinieka bibliotēku
Tiem, kuri personīgi pazina mākslinieku, bija tuva viņa humora izjūta. “Pat tajos brīžos, kad šķita — visapkārt ir tumsa —, A. Sildegs centās atrast kaut ko gaišu. Atceros tikai vienu gadījumu, kad Arnolds ar tuberkulozes saasinājumu nokļuva slimnīcā un izturējās citādi. Sacīju, ka nu viņam ir seši mēneši laika gleznošanai, bet Arnolds paskatījās uz mani ar tādu smaidu, kas izteica visu manu nesaprašanu mākslas lietās, — šajā slimnīcā varētu gleznot tikai tumšās krāsās,” stāsta V. Muižnieks. Tikpat labi viņš atceras gadījumu, kad māksliniekam paslīdēja kāja un viņš krita savā virtuvē 2003. gada vasarā, salaužot gūžas locītavu. Lielo sāpju dēļ ārsti viņam deva morfiju. Mākslinieks tūlīt pajokoja, ka viņš ir pilntiesīgs, turklāt aktīvs morfija lietotājs (narkomāns). Mākslinieks mira ar slimnīcā iegūtu retu plaušu karsoņa formu, kuras ārstēšanai zāļu vēl nav.
Latvijas Mākslas muzeju apvienības vadītāja Ilze Konstante, lūdzot piešķirt A. Sildegam Triju Zvaigžņu ordeni, domei rakstīja: “..Vislielāko pateicību Arnoldam Sildegam esam parādā par viņa pašaizliedzīgo, garīgo un fizisko pūļu ieguldījumu rakstu krājuma “Latvju Māksla” atbildīgā redaktora darbā. Kopš šī žurnāla nodibināšanas 1975. gadā, tajā profesionāli un vērienīgi dokumentēta latviešu mākslas dzīve kā Amerikā, tā Eiropā, Austrālijā un kopš 90. gadiem arī mākslas notikumi dzimtenē, iesaistot Latvijas mākslas zinātniekus kopējā darbā. Viņa tolerance un godprātība ir apbrīnojama. Tās tik ļoti pietrūkst mūsu šodienas Latvijas sabiedrībai. “Latvju Māksla” visu garo okupācijas periodu bija gandrīz vienīgais avots Latvijas mākslas vēsturniekiem, kur gūt ziņas par ārvalstīs dzīvojošajiem latviešu izcelsmes māksliniekiem. Uzsākot vērienīgo kopdarbu Latvijā un ārzemēs dzīvojošo mākslinieku apzināšanas un dažādu kopprojektu realizēšanas darbos, Arnolds Sildegs bija viens no mūsu galvenajiem konsultantiem un informatoriem. Pateicoties Arnolda Sildega aktīvai līdzdalībai, bija iespējama mūsu līdz šim šķirtās mākslas sapludināšana kopējā straumē…” Žurnāla redaktors bija tik tolerants, ka neizmantoja iespēju izcelt savu devumu mākslas pasaulē. Viņš rādīja citus.
Diemžēl mākslinieks nevarēja ierasties uz ordeņa saņemšanas ceremoniju. “Es ceru, ka līdz nākamajai Latvijas apmeklēšanas reizei būšu izkārtojis, lai arī šis apbalvojums rotātu Sildega bibliotēku,” sola pilnvarnieks. Viņš centīsies nogādāt arī mākslinieka pēdējo darbu — metu grāmatai par Jāzepu Vītolu. V. Muižnieks muzejam nodeva mākslinieka cepuri un lenti, kas apliecināja viņa piederību Mākslas akadēmijas studentu korporācijai “Dzintarzeme”.
Ganījies daudzās ziedu lejās
Vēstulē ilggadējai līdzgaitniecei Eleonorai Šturmai, ar kuru 25 gadus kopā darbojās “Latvju Mākslā”, A. Sildegs raksta: ” Ja arī neesmu varējis tikt klāt pie daudzām iesāktām radošām iecerēm, tad arī tā varētu aiziet no šīs pasaules ar gaišu prātu, jo, kā redzi, man ir bijusi iespēja ganīties daudzās ziedu lejās, un tā ir bijusi reta privilēģija. Bet visas latviešu sabiedrības lielā privilēģija ir bagātinājums, ko esam guvuši no šajās ziedu lejās izaudzētajiem Sildega darbu augļiem.
A. Sildegs ir iekārtojis gandrīz visas izstādes, kas notika Garezerā “2×2” un “3×3” nometnēs. Viņš tur allaž bija lektors tēlotājas un lietišķās mākslas jautājumos. Mākslinieks ir darbojies Jāņa Riekstiņa Latviešu studiju centrā, lasījis lekcijas Rietummičiganas universitātes latviešu un amerikāņu studentiem. 1956. gadā viņš noorganizēja latviešu lietišķās mākslas kustību ASV un bija pirmais Latviešu daiļamatnieku savienības priekšsēdis. A. Sildegs ir līdzautors četrām grāmatām par latviešu lietišķo mākslu. Visi viņa tituli, amati un goda nosaukumi nav uzskaitāmi. Ar tiem var iepazīties Valkas novadpētniecības muzejā. A. Sildega biogrāfijas pētniekiem viņa bibliotēkā paveras plašs darbalauks.
***
FAKTI
Par Arnoldu Sildegu:
Dzimis 1915. gada 10. janvārī Valkā — mākslinieks, gleznotājs, redaktors.
Studējis Latvijas Mākslas akadēmijā Ubāna, Tones, Annusa un Kugas meistardarbnīcā.
No 1945. līdz 1950. gadam bija Fišbahas latviešu nometnes teātra dekorators un direktors, mākslinieks amerikāņu Militārās pārvaldes informācijas nodaļā, mākslas skolotājs Minhenes latviešu vidusskolā un Fišbahas Kārļa Skalbes ģimnāzijā, Starptautiskās mākslas skolas Minhenē līdzdibinātājs un skolotājs.
ASV 1950. – 1951. gadā mācībspēks Batlkrīkas mākslas centra gleznošanas nodaļā, pēc tam līdz 1961. gadam mākslas studijas vadītājs.
Līdz 1980. gadam vizuālās komunikācijas mākslinieks Kalamazū.
Piedalījies daudzās izstādēs Amerikā, Eiropā un Austrālijā.
