Katru jauninājumu cilvēki uztver dažādi. Cik vērtētāju, tik viedokļu, un dažkārt tie mēdz būt diametrāli pretēji. Nesen “Ziemeļlatvija” saņēma kādas lasītājas vēstuli.
Katru jauninājumu cilvēki uztver dažādi. Cik vērtētāju, tik viedokļu, un dažkārt tie mēdz būt diametrāli pretēji.
Nesen “Ziemeļlatvija” saņēma kādas lasītājas vēstuli. Viņa vēlējās pateikties Trikātas draudzes kapu pārzinim, kurš rūpes par mirušo atdusas vietu uzņēmies kopš šā gada janvāra. “Trikātas kapi pa šiem nedaudzajiem mēnešiem ir pilnīgi pārvērtušies. Tagad ierodoties apkopt savu tuvinieku kapiņus, ir prieks to darīt. Kapu celiņi ir vienmēr tīri un sakārtoti. Pie akas ierīkots pat roku mazgājamais trauks un dvielis,” vēstulē raksta lasītāja. Viņa rosina kapu pārziņa apzinīgo darbu pienācīgi novērtēt.
To, ka Trikātas kapus skārušas pārmaiņas, novēroja arī “Ziemeļlatvija”. Glīti iztīrīti un no zāles atbrīvoti celiņi tagad ieguvušas ērtus ruļļus, apmeklētājiem ir iespēja nomazgāt un noslaucīt rokas. Par šo ikdienišķo nepieciešamību derētu parūpēties arī citu kapu apsaimniekotājiem. Vēl trikātieši rosina kapu apmeklētājus šķirot atkritumus. Tagad stikla trauciņiem norādīta atsevišķa vieta, tāpat — vecajām kapu apmalēm un lapām, kas krājas atsevišķā kaudzē.
Var redzēt, ka daudz tiek strādāts arī pie kapu kopējās ainavas veidošanas. Šobrīd jaunajos kapos gandrīz pilnībā izzāģētas tūjas jeb dzīvības koki. Pazuduši arī vecie un pāraugušie koki, bet apmeklētājiem uzdots pienākums pavasarī sakopt klintenāju stādījumus, lai tie nepārsniegu 50 centimetru augstumu. Līdzīgi darbi nākamajā gadā plānoti arī vecajos kapos.
“Domāju, ka tā ir jādara, lai nebūtu mežs, bet būtu kapi,” vaicāts, kāpēc tādas pārmaiņas, atbild kapu pārzinis Pēteris Knopkins. Viņam darbā palīgā nāk sieva un daži strādnieki. Vienam pašam ar visu tikt galā nav iespējams. Pēteris ir dzimis vālēnietis, tagad dzīvo Trikātas centrā, pavisam netālu no pašreizējās darbavietas. Pirms tam strādājis par mehanizatoru. Šobrīd lieti noder viņa iepriekšējā profesija, jo nav jāmeklē cilvēks, kas vadītu traktoru, bez kura no kapos augošajiem lielajiem kokiem un milzīgajiem akmeņiem nevarētu atbrīvoties.
“Kapos darbs ir visu laiku, un tas nav padarāms,” vērtē pārzinis. Viņš ir pārliecināts, ka šim darbam ir svētība. Daudzi cilvēki nāk klāt un saka paldies, bet ir jāuzklausa arī pretenzijas. Viņam izteikti pārmetumi, ka nozāģēti vecvecmāmiņas stādītie kociņi. “Nav labuma bez ļaunuma. Kas kaut ko dara, tas saņem ne tikai uzslavas,” secina P. Knopkins. Izmantojot izdevību, viņš laikraksta lasītājus, kuriem tuvinieki atdusas Trikātas kapos, vēlas uzrunāt, lai viņi biežāk apraudzītu savus mīļos. “Ir daudzi, kuri nenāk. Pat vietējie ir tādi. Vārdā nesaukšu, gan jau viņi paši sapratīs,” saka kapu pārzinis. Vēl viņš atgādina, ka pavasarī jāsakopj apstādījumi pie kapu vietām. “Cilvēka augumā — tie vairs nav apstādījumi,” viņš paskaidro. Ja tos divas reizes gadā apgriež, tad nav grūti stādījumu saglabāt 50 centimetru augstumā. Pirmo reizi tas jāapkopj ap Jāņiem, otro — rudens pusē pirms svecīšu vakara, un viss būs kārtībā.
“Kapi ir pārvērtušies, bet par daudz pliki. Nevarētu teikt, ka slikti, un nevarētu, ka labi,” vērtē kapos sastapta trikātiete, kura nevēlējās nosaukt savu vārdu. Viņa pārmet kapu apsaimniekotājiem, ka pavasarī pāri kādai kapu kopiņai bijis pārbraukts ar traktoru un tā bijusi iespiesta zemē. “Ja tā gadās, tad pašiem vajadzēja savest kārtībā,” uzskata valmieriete Sandra. Savukārt par nozāģētajiem krūmiem un izkoptajiem dzīvžogiem abas sievietes uzslavē kopējus un atzīst, ka jau šobrīd kapi izskatās gaišāki un ir labāk pārredzami. “Jaunie kapi ir forši, bet vecie vēl aizauguši,” vērtē apmeklētājas. Viņas apstiprina, ka tagad kapos jūtams saimnieks.
Kapos “Ziemeļlatvija” sastapa arī vairākus smilteniešus un kādu rīdzinieci, kas bija ieradusies sakopt senču atdusas vietas. “Patīk, ka par kapiem rūpējas. Pilnībā atbalstu, ka apsaimniekotāji kopj kapu teritoriju, bet kapu vietu stādījumus viņi nedrīkst postīt, pirms tam nebrīdinot īpašniekus,” uzsver Māra. Sieviete noraizējusies par tūju, kuru vecajos kapos viņas vecāmāte savulaik stādījusi savam mirušajam vīram. “Tā ir piemiņa, un man tas ir ļoti svarīgi,” uzsver rīdziniece. Savukārt smilteniete, kas ieklausās mūsu sarunā, iebilst, ka lielākoties pāraugušās tūjas tiek izmantotas plastmasas maisiņu un grābekļu uzglabāšanai, un tas izskatās neglīti. Tāpēc labāk, ja brikšņu nav.
