Pagājušajā nedēļā Valkas pilsētas bibliotēkā notika triju autoru grāmatu prezentācija. Ar saviem darbiem iepazīstināja valodnieks, publicists Juris Cibuļs un divas valcēnietes — Anita Anitīna un Ritma Pedece.
Pagājušajā nedēļā Valkas pilsētas bibliotēkā notika triju autoru grāmatu prezentācija. Ar saviem darbiem iepazīstināja valodnieks, publicists Juris Cibuļs un divas valcēnietes — Anita Anitīna un Ritma Pedece. Viņu radošais darbs ir atšķirīgs, bet visus trīs autorus vieno cenšanās ar savu jaunradi bagātināt latviešu tautas kultūru un tās garīgo mantojumu papildināt ar jaunām vērtībām.
J. Cibuļs klausītājus iepazīstināja ar savu grāmatu “Valodu brīnumainā pasaule”, A. Anitīna ar pirmo dzejoļu krājumu “Ar aizlauztiem spārniem”, bet R. Pedece ar dziesmu krājumu “Ritmas Pedeces dziesmas”.
“Grāmatu prezentētāji ir ļoti interesantas personības. Mani pārsteidza, ka J. Cibuļs savā ābeču kolekcijā ir spējis no vairāk nekā 190 valstīm savākt apmēram 3500 ābeču. Tas ir fenomenāli. Pārsteidza viņa voldnieciskie atklājumi. Nevienu vienaldzīgu neatstāja arī A. Anitīnas dzeja un R. Pedeces dziesmas,” par iespaidiem pasākumā stāsta Valkas pilsētas bibliotēkas lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītāja Ruta Garsele.
Dzejiskās ilgās pēc mīlestības un sapratnes
A. Anitīna savā dzejoļu krājumā “Ar aizlauztiem spārniem” ir ievietojusi pērn sacerētos dzejoļus. “Par turpmāko darbu un to, vai vēl būs kāds krājums, pašlaik nevēlos izteikties. Vēl jau īsti tautā nav nokļuvis šis. Es nerakstu dzejoļus tādēļ, lai varētu tos izdot krājumā. Man vārsmas sacerēt patīk. Tas it tāpat kā smēķētājiem. Viņi nespēj ilgi izturēt bez cigaretes. Man tā ir ar dzejoļu rakstīšanu. Vienkārši nevaru nerakstīt,” saka A. Anitīna.
Dzejniece ar pirmo krājumu sevi pieteic kā liriķi. Kā liecina grāmatiņas nosaukums, tajā ievietotās vārsmas caurvij skumju un nereti pat dvēselisku sāpju līnija. Pati vārsmu autore atzīst, ka bieži skumju cēlonis ir aukstums un neīstums savstarpējās cilvēku attiecībās. Dzejniece dzīvē aicina ieraudzīt tos mirkļus, kurus ikdienas steigā parasti nepamanām, bet kuri dvēseli dara bagātāku. Uz to krājuma autore mudina jau pirmajā dzejolī, jo “visskaistākais saulriets bija tas, kuru neredzējām, kad darbiem, kuri nav nekad padarāmi, kā nemaņā pakaļ skrējām”. A. Anitīna aicina apstāties un baudīt vienu šādu mirkli.
Dzejniece redz, ka apkārtējā sabiedrība kļuvusi vēsa un lietišķa, jo “pasaule nesmaida, kur nu vēl smejas”, bet tādā pasaulē “debesīs caurumi zvaigžņu vietā”. Tas, ka tādi esam palikuši, autorei sāp — “ledainas asaras dvēselē lejas”. Tomēr, ticība, ka ar laiku viss kļūs labāk, vārsmu autori nepamet. Jo kā gan dzīvot bez ticības sirdī? — kādā dzejolī viņa retoriski jautā. Kādā citā dzejolī A. Anitīna apliecina — “Ziedēsim! Kas par to, ja kāds nesaprot, un ja kādam vienalga viss. Pašas sev brūces dziedēsim un ziedēsim!”
Cauri visam krājumam vijas mīlestības tēma. Mīlestība ir tā, kas dod spēku un ļauj izturēt šo dzīvi, tādēļ dzejniece it kā mums visiem atgādina, lai ikdienas ķīviņos un nesaskaņās nepazaudējam šo dārgumu. “Nesauksim atpakaļ skarbos vārdus! Tas bija nežēlīgs laiks. Dzīvosim tā, lai dvēseles vārtus vienmēr ver skatiens maigs”.
Mīlestību pret tautas kultūru ieguvusi ģimenē
“Ritmas Pedeces dziesmās” ir ievietotas 11 autores dziesmas. Zīmīgi, ka mūziķe tām vārdus ir sacerējusi latviešu tautas dziesmu ritmikā, izmantojot folklorai raksturīgo leksiku. R. Pedece atzīst, ka tautas dziesmas un pārējā folklora viņai ir mīļas no bērnības. “Mīlestību pret tautas gara mantām un dziesmām esmu pārmantojusi no ģimenes. Mans tētis ir liels dziedātājs un spēlē akordeonu, dziesmas mīlēja un bieži dziedāja arī mans vectēvs un vecāmamma. Lai vairāk apgūtu tautas kultūru, esmu mācījusies folkloras skolā pie Andra Kapusta,” stāsta R. Pedece.
Viņa atzīstas, ka dzejoļus sākusi sacerēt jau 7. klasē, turklāt savos sarakstītajos pantiņos centusies iekļaut kādu humoru, lai pašai kļūtu jautrāk un arī citus varētu iepriecināt. “Bez dziesmām un jautrības dzīve šķiet garlaicīga,” secina R. Pedece. Viņa stāsta, ka sākumā pirmās dziesmas rakstījusi pati savam priekam, bet pēc tam tās it kā pašas no sevis sākušas savu dzīvi. “Varbūt tādēļ, ka savās dziesmās esmu centusies ielikt visu to labāko, kas man dvēselē ir, tās atradušas klausītājus un dziedātājus,” saka R. Pedece. Viņa atzīst, ka mūsdienās grūti izdot grāmatu bez sponsoru palīdzības. “Izdevēju ir viegli atrast, vajag tikai naudu, lai mērķi īstenotu. Es ilgi meklēju sponsorus. Pārliecinājos, ka visvairāk uz palīdzību var cerēt no cilvēkiem, kuri nav pat īpaši bagāti, bet kuriem dārga ir Latvija, tās kultūra. Piemēram, man šo dziesmu krājumu palīdzēja izdot cilvēks, kura vizītkartē bija ierakstīts: “Latvieti! Ja redzi, ka citam latvietim klājas grūtāk, tad palīdzi!” Labi, ka ir tādi cilvēki,” secina R. Pedece.
Ir izdots arī kompaktdisks un kasete ar viņas dziesmām. Pašlaik dziesmu pietiekot, lai varētu izdot vēl kādu grāmatu. “Es nepiekrītu tiem, kuri saka, ka mūsdienās, kad sabiedrībā valda pragmatisms un lietišķība, grūti nodarboties ar jaunradi un vispār ar garīgām lietām. Tas ir atkarīgs no cilvēkiem, no tā, kas viņus interesē — garīgums vai materiālie labumi. Es domāju, ka ieguvēji ir pirmie, jo garīgās intereses pilnīgo pašu cilvēku,” apliecina R. Pedece.
Valodu īpatnības pārsteidz un šokē
J. Cibuļs ir personība, kuru daudzviet pasaulē pazīst attiecīgās jomas speciālisti. Viņš var stundām stāstīt gan par dažādu tautu ābecēm, gan par līdzībām, atšķirībām un īpatnībām vairākās pasaules tautu valodās. Kā pastāstīja Valkas bibliotēkā notikušā pasākuma organizētāja R. Garsele, savu grāmatu “Valodu brīnumainā pasaule” autors te prezentēja tādēļ, ka tās izdošana sakrita ar A. Anitīnas dzejoļu krājuma izlaišanu izdevniecībā “Raudava”. Izdevniecības redaktors Jānis Ločmelis ieteicis abus darbus prezentēt vienā pilsētā, savukārt J. Cibuļs ar valodu noslēpumiem vēlējies iepazīstināt arī kāda novada iedzīvotājus.
“Valoda ir vienīgais, ko der apgūt pat slikti. Labāk svešas valsts pilsētā ir prast vismaz kaut ko pajautāt turienes iedzīvotājiem nekā vispār neko nerunāt. Jāatceras, ka valoda ir ēka, un tās mācīšanās ir būvēšana. Tas ir pastāvīgs process, jo neviens cilvēks savā mūžā nav spējīgs pilnībā iemācīties nevienu, pat savu dzimto valodu. Vai tad mēs savā dzimtajā valodā spējam nosaukt visus augus vai, piemēram, sava ķermeņa audus un sīkākos skriemeļus? Valodas ir jāmācās, jo, runājot vienā valodā, cilvēkam pieder tikai viena pasaule,” saka J. Cibuļs. Iespējams, tādēļ grāmatas prezentācijas laikā viņš, rakstot autogrāfus, novēlēja, lai neapnīk ceļot pa brīnumaino valodu pasauli. Lasot šo grāmatu, garlaikoties nenāk ne prātā. Tā ir uzrakstīta saistošā valodā ar interesantiem piemēriem un nemaz nelīdzinās par lingvistiku akadēmiskā valodā sarakstītajai literatūrai. Šķiet, ka daži autora atklājumi varētu būt pārsteidzošs jaunums pat diplomētiem filologiem.
Vairāki pasākuma apmeklētāji atzīst, ka J. Cibuļs viņus ieinteresējis un dažreiz pat sasmīdinājis, stāstot par citās tautās ieviesto žestu valodu. Savukārt bibliotēkas speciālistei R. Garselei bijis pārsteigums, ka ciparu 8 kāda tauta uzskata par ciparu 4.
Grāmatas autors, minot citās zemēs novērotos iedzīvotāju žestus, apliecina, ka arī pats nespēj izskaidrot, kādēļ vienu un to pašu jēdzienu dažādas tautas izsaka ar atšķirīgiem žestiem. “Piemēram, spānis, meksikānis un kolumbietis sajūsmu izsaka, pie lūpām pieliekot trīs pirkstus un atdarinot skūpsta skaņu, bet brazīlieši pieķeras sev pie auss ļipiņas. Ja izsaka kaut kam piekrišanu, latvieši pamāj ar galvu, bet indieši, gluži otrādi, to vairākas reizes pakrata, ko mēs uztvertu kā noliegumu,” stāsta J. Cibuļs.
Ne mazāk interesanti ir arī citi grāmatā minētie fakti. Autors apraksta galējības dažās valodās. Viena no tādām atrodama Ziemeļamerikas odžibve valodā, kurā darbības vārdam piemīt 12000 formu. Pārsteigumu sniedz arī personvārdi. Pasaulē visizplatītākais uzvārds ir ķīniešu valodā — Čang. Tāds uzvārds ir apmēram 12 procentiem ķīniešu. Ja visi Čangi dzīvotu vienā valstī, tā būtu pasaulē astotā lielākā valsts. Savukārt visgarākais vārds ir Napua-mohala-on-aona-a-me-ka-wehiwehi-o-na-kuahivi-a-me-na-awawa-ke-hoomaka-ke-hoaala-ke-ea-o-na-aina-naui-akea-o-hawaii-i-ka-wanao. Tā Honolulu nosaukta viena jaunkundze.
Vīriešiem un sievietēm — sava valoda
Esam dzirdējuši par valstīm, kurās sieviešu tiesības ir ierobežotas, bet diezin vai daudzi zina, ka dažās tautās sievietēm un vīriešiem ir atšķirīga valoda. Tādus piemērus var atrast japāņu, taizemiešu, čukču, karību un jana valodā. Piemēram, japāņu valodā sievietes nelieto pirmās personas vietniekvārdu “boko”, bet vīrieši to lieto. Tikai pērn Ķīnā nomira sieviete, kura prata slepeno sieviešu rakstu. To pārzināja un lietoja tikai sievietes.
J. Cibuļa grāmtā vēl var uzzināt par tautām, kuru valodā visas skaņas veido tikai patskaņi. Grāmatā lasītāji var rast pamatojumu arī vispārpieņemtajam uzskatam, kādēļ japāņu un ķīniešu valodu uzskata par visgrūtāk apgūstamo valodu. Viens no iemesliem ir tāds, ka ķīniešu valodā liela daļa fonētiski vienādu vārdu ir ar dažādu nozīmi. Viss atkarīgs no tā, kādā tonī tos izrunā. Piemēram, augstā un it kā nepabeigtā tonalitātē izrunāts vārds “ma” ir māte, bet, ja to izrunā ar kāpjošu skanējumu, it kā kaut ko pārjautājot, tad tas jau nozīmē — kaņepes.
Visas valodas ir skaistas
Savos pētījumos J. Cibuļs secinājis, ka nav mazāk svarīgu, vairāk nozīmīgu vai nevajadzīgu valodu. “Nav labu vai sliktu valodu, skaistu vai neglītu. Ikviena valoda ir ierocis tautas rokās un reizē arī vizītkarte, tās dzīves un pasaules uztveres spogulis. Dosimies tālā un aizraujošā ceļojumā, apciemojot valodas dažādās pasaules malās,” aicina grāmatas autors.
Pievēršanos ābeču kolekcionēšanai J. Cibuļs raksturo kā nejaušību. Viņš uzzinājis, ka ābeces vāc kāds cilvēks Polijā un nolēmis to darīt arī pats. Ābeces viņam labāk palīdzējušas atklāt īpatnības dažādu tautu valodās, kultūrā, jo tas, kā ābeču autori bērnus pievērš burtu un lasītprasmes apgūšanai, rāda arī attiecīgās tautas garīgo līmeni. Vēl saistoši tas, ka labu ābeci nav viegli uzrakstīt pat pieredzējušam rakstniekam. Piemēram, krievu slavenais vārda meistars Ļevs Tolstojs ābeci rakstījis 20 gadus.
J. Cibuļs pats mācījies apmēram 20 valodas, jeb, kā pats saka — šo valodu klāstā viņš neapmaldītos. Viņš ir pārliecinājies, ka jebkura valoda ir izteiksmīga un tāda, kuru vērts iemācīties.
