Droši vien katram no mums ir dzīvē bijusi situācija vai notikums, kas tajā konkrētajā brīdī šķitis gluži vai traģisks, bet, pēc dienas vai mēneša atceroties, var kārtīgi izsmieties. Šis nu ir mans pēdējā laika trakākais piedzīvojums.
Viss sākās jau krietni sen, kad ilgu mūžu nokalpojušais ģimenes auto pamazām ieguva tādu izskatu, ka bažas pārņēma ikreiz, kad stāvlaukumā nostājāmies blakus glaunākam braucamajam. Tā teikt, ka tik rūsa nepārlec!
Tā nu, liekot centu pie centa, pamazām, gluži kā nākamo dzīvesdraugu lūkojot, sākām lasīt “precību” sludinājumus. Meklējām skaistu, uzticamu un tādu, kas nav pārmēru rijīgs. Izrādās, gluži kā visās lietās – ja vēlies kaut ko konkrētu, to dabūt nemaz nav tik viegli pat mūsdienās, kad it kā viss ir. Viss ir tikai tad, ja tev maciņš ir uzpūties no labsajūtas. Jo plānāks, jo izvēle knapāka…
Tā nu šajā meklēšanās procesā laiks aizskrēja vēja spārniem, un bāc! Pienāca brīdis, kad mūsu “zelta” pleķiem klātajai skaistā vārda īpašniecei Feliciai bija jādodas uz kratītavu un mērītavu. Rezultāts jau bija nojaušams – “zilā lapa” mēneša garumā. Tā teikt – saglābt nesaglābjamo.
Jaunā ripuļa meklēšanai tika ieslēgts turbo režīms. Pārlūkojām teju visu Eiropu. Vācija, Francija, Austrija… nekā. Ja bija vēlamais rezultāts, atlika tikai paskatīties uz maciņu un, redzot, kā tā sāni cilājas, nervozi tverot pēc gaisa, viss bija skaidrs – neder.
Beidzot! Beļģija. Brisele. Sludinājumā pievienotajā bildē glītā salonā stāv spīdīgs un skaists braucamais. Lai mazliet saprastu, kur šī vieta atrodas, palīgā ņemot gudro googles maps, nokļuvām realitātē… Super salons vienā mirklī pārvērtās par prasta rūpniecības rajona autolabotavu, ko par servisu pat nosaukt grūti, lieku reizi atgādinot, ka precīzs fotoaparāta objektīva “šāviens” spēj pelnrušķīti pārvērst princesē.
Jāpiebilst, ka vienu pelnrušķīti redzējām tepat Latvijā – kāda galvaspilsētas opīša sabildētā skaistule klātienē pārvērtās par apdauzītu un pēc degvielas smirdošu šmuli.
Pa Eiropas plašumiem klīstot, aizmirsām, ka tepat kaimiņos Lietuvā autotirgus ir uzņēmis tādu vilni, ka letiņi leišiem nespēj blakus stāvēt, vien var astei pievilkties. Tā nu visi apstākļi sagrozījās, ka bija jādodas raudzīt jaunā ģimenes “draudzene” uz pilsētu, kas atrodas pārdesmit kilometru aiz Latvijas robežas. Felicia sabozusies, rūsas krelles grabinot, atgādināja, ka ārpus mītnes zemes doties nedrīkst, tāpēc bija jāslēdz pagaidu laulība ar kādu nepazīstamu viegla rakstura būtni, kas atdevusies no rokas rokā jeb, vienkārši sakot, jāmeklē nomas auto.
Sacīts darīts! Sēžam mazā, jaukā mašīnītē, ar kuru lepni var pārvietoties tikai tumsā, jo, gaismai austot, apkārtējiem izbrīns, bet pašam nedaudz neērti. Un piedzīvojums var sākties!
Atmiņas pārcilājot, nākas atzīt savu “blondumu”, bet, lai man piedod tie, kas ar finanšu lietām nodarbojas diendienā – ceļā devos ar pārliecību, ka, protams, no bankomāta nevar izņemt tik lielu summu, kādu vēlētos, jo kaste ir kaste. Bet tas, ka arī internetbankas kontā gulošā naudiņa ir un reizē nav mana, bija jaunatklājums tieši tajā brīdī, kad kaimiņvalstī, aizbraucot no mājām vairākus simtus kilometru, uzzināju, ka visam ir limits, arī manai sakrātajai naudai, kuru negribēju vest “zeķē”, dodoties uz nezināmu vietu, lai tiktos ar nepazīstamiem cilvēkiem.
Gaišais stariņš šajā bezizejas tumsā bija tas, ka bankas info centra tālrunī atsaucās laipna meitene, kas ne vien izprata manu situāciju, bet arī palīdzēja kļūmi labot, tiesa gan – nepieciešamo summu vienalga nevarēju no konta izgrabināt, nācās ņemt palīgā radus un draugus, kas Latvijā no saviem kontiem pārskaitīja trūkstošos eiro. Lai jau tā drebošo sirdi vēl vairāk sastindzinātu, jo, nedod Dievs, bankomāts norīs pēdējo iespēju reizē ar bankas karti – izrādās, kaut arī dienas limits ir palielināts, summa ir jāizņem vairākās reizēs iepriekšējā limita apjomā. Skan tas vienkārši, tikai tad, ja nestāvi nekurienes vidū, kur vienīgā saziņa ar finanšu iestādi ir pie maza veikaliņa sāniem pielīmējies bankomāts, kas piedevām krievu mēlē tevi brīdina, ka dienas limits ir izsmelts.
Lieki teikt, ka mazajā pilsētiņā iestāde, kurā var sakārtot ar auto pirkšanu saistītos dokumentus, strādā tikai vienu dienu nedēļā un tikai līdz agrai pēcpusdienai. Todien kantoris strādāja līdz pēdējam klientam. Ļaušu jums uzminēt, kurš bija tas klients!
Ja kādam varētu šķist, ka vienai dienai piedzīvojumu ir gana, tad viņš ļoti maldās. Ja neesi zirgā, bet uz zebras, rēķinies, ka no tās var noslīdēt vai nu tikai pa balto vai melno svītru…Tāpēc labāk lēkt no tās pāri galvai vai, atvainojiet, pēcpusei. Nenolēcu!
Tā nu laimīgi pagriežam jaunā autiņa un mazās “vardes” lukturus uz Latvijas pusi. Dodamies ceļā. Krēslas laiks jau garām un kaut gan kaimiņzemē sniega vairāk nekā pie mums, par gaišu mājupceļu nenosauksi. Jau tuvojoties Latvijas robežai, kura leišmalē lepni greznojas ar mazītiņu miestu ar nosaukumu Ēģipte, saprotam, ka “Āfrika” tiešām ir tuvu. Atpakaļskata spoguļos nevar nepamanīt, ka mazās sekotājas, lai arī tā naski turas astē, “acu” gaišums kļūst arvien blāvāks. Kad šķērsojam Latgales metropoles Daugavpils robežu, tā pasaka “čau!” un pa lielpilsētas apgaismotajām ielām ripina “pa tumšo”. Lieki teikt, ka par to atgādina teju katrs otrais pretimbraucējs, “uzmezdams” ar gaismām, bet mums ir tikai viena doma – tuvākais benzīna tanks?!
Pilsēta beidzas, ceļmalā beidzot ieraugām pazīstama zīmola DUS, griežamies nost, bet tankštelē lielākais auto iebrauc lepnā vientulībā, jo sīkbūtne pēdējā pagriezienā ir atstājusi visas savas dzīvības pazīmes. Akumulators tukšs, gluži tāpat kā bagāžnieks, kurā buksēšanas striķi neatrast.
Vai spējat iedomāties laimes sajūtu, kad sāc domāt, kas būtu, ja būtu? To sapratīs tie, kas kādreiz tumsā un ziemā ir mērojuši autoceļu Rēzekne – Gulbene. Tiem, kuri nesaprata, paskaidrošu – desmitiem kilometru ne māju, ne pretimbraucošu auto, ne benzīna tanku.
Velkam ārā naudas maku, un vēl neplānoti nepilni 10 eiro norakstāmi izdevumos, lai auto, kura ģeneratora siksnu sakošļājis laikazobs, var iebuksēt tankštelē, un tas paliek gaidīt savu saimnieku Daugavpils pievārtē.
Velti apgalvot, ka mājupceļš vienmēr ir īsāks. Šis nebija tas gadījums – jo visu laiku neatstāj doma, kas vēl var atgadīties? Tfu, tfu, tfu… Beidzot veiksmīgi esam mājās, un nākamajā dienā CSDD uzzinām, ka likumi ir mainījušies un iepriekšējā vakarā, tiklīdz iebraucām Latvijā ar citā valstī reģistrētu auto, bijusi jāpērk vienas dienas pārvietošanās atļauja par 10 eiro. Nemaz negribas domāt, kā klātos nabaga bankas kartei, ja mūsu beatļaujas tranzītauto un “bezacu” sīkaļu būtu pamanījuši policisti.
Viss ir labs, kas labi beidzas. Ieguvumu ir vairāk. Felicias vietā stājies braucamais, kura ražotāja dokumentos rakstīts, ka tas ir kaķa acu zilās metālikas krāsā – tas jau vien ir ko vērts! Otrs – Lietuvā iepazīti pretimnākoši cilvēki, īpaši auto tirgotājs, kura kontakti ir manā blociņā un kuru droši varu ieteikt draugiem. Un galvenais – pieredze, ar iespēju neuzkāpt uz grābekļa otrreiz. Tieši šā iemesla dēļ tapa šis stāsts. Varbūt kādam noder…
