Vecāki pat nenojauta, ka 28. aprīļa saulainajā sestdienas rītā – divas dienas pēc savas dzimšanas dienas – viņi savu 19 gadus veco dēlu Zigmāru redz pēdējo reizi.
Vecāki pat nenojauta, ka 28. aprīļa saulainajā sestdienas rītā – divas dienas pēc savas dzimšanas dienas – viņi savu 19 gadus veco dēlu Zigmāru redz pēdējo reizi. Tās dienas vakarā jaunietis nolēca no piecstāvu ēkas jumta.
Otrdienas vakarā Rīgas 3. nama pagalmā Smiltenē nekas jau vairs neliecināja, ka pirms divām nedēļām te būtu risinājušies amerikāņu spriedzes filmas cienīgi notikumi.
Mājas pagalmā ilgi balo asins peļķe
“Tas bija briesmīgs skats, kad puisis izdarīja pašnāvību. Viņš vairāk nekā stundu atradās uz mājas jumta, bet neviens viņam nevarēja palīdzēt. Policija bija nobloķējusi visas pieejas mājai, viņiem nav ko pārmest. Es arī nekāptu uz jumta, jo man nav ne tādas pieredzes, ne zināšanas, lai varētu apstādināt pašnāvnieku. Pieļauju, ka arī policijai nav tāda darbinieka, kas varētu mēģināt atrunāt cilvēku no liktenīgā soļa,” spriež Rīgas ielas 3. nama iedzīvotājs Andis. Traģiskajā brīdī viņš atradies uz balkona un joprojām nespējot aizmirst kādas iereibušas kompānijas ņirgāšanos par jaunieti, kas tobrīd jau atradās uz jumta. Vīrietis arī nesaprot, kāpēc pēc nelaimes neviens nevarēja satīrīt traģēdijas vietu, kur vēl ilgi baloja asins peļķe un tai apkārt staigāja bērni.
“Ārzemēs tas būtu pāris minūšu jautājums, kad attiecīgie dienesti visu būtu satīrījuši,” secina Andis. Jāatzīst, vīrietis nelabprāt atcerējās traģēdiju, jo vēl joprojām nespēj to aizmirst.
Mājas pagalmā satiktie jaunieši zina stāstīt, ka tajā sestdienā Zigmārs it kā esot devies pie savas draudzenes, bet viņa puisi neesot laidusi iekšā. Tas bijis iegansts, kāpēc Zigmārs esot nolēcis no jumta.
Valkas rajona Policijas pārvaldes priekšniece Anna Juste par notikušo atteicās sniegt jebkādus komentārus, kamēr nebūs pabeigta ierosinātās krimināllietas izmeklēšana. Amatpersonai to aizliedz darīt likums. Neesot saņemts arī tiesu medicīniskās ekspertīzes slēdziens. A. Juste uzskata, ka policija nav pelnījusi pārmetumus, jo šādos gadījumos jāstrādā atzītam un spēcīgam profesionālim – psihologam. Diemžēl policijā un arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā šādu darbinieku nav.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Smiltenes posteņa priekšnieks Jānis Šepteris, kurš bija uzkāpis uz jumta pie jaunieša, bet diemžēl neko nav paspējis izdarīt, arī atteicās no komentāriem vismaz tik ilgi, kamēr rit izmeklēšana.
Vairākas aptaujātās amatpersonas “Ziemeļlatvijai” atzina, ka kārtējo reizi valsts glābšanas dienestiem uzliek par pienākumu veikt kādu funkciju, bet pēc tam nerūpējas par tās izpildes finansēšanu un darbinieku sagatavošanu. Darbinieks, kuram būtu jāstrādā ar cilvēkiem, kuri mēģina izdarīt pašnāvību, jābūt attiecīgai izglītībai. Tas prasa ievērojamus naudas līdzekļus. Arī atalgojumam ir jābūt pienācīgam, jo darbs ir psiholoģiski smags.
Vecāki traģēdijā nevienu nevaino
Zigmāra vecāki dzīvo daudzdzīvokļa namā pāris kilometrus no traģēdijas vietas. Liktenīgajā sestdienā, kā allaž, Zigmāra mamma un tēvs posās uz darbu. Arī Zigmāram līdz pusdienlaikam bija paredzēts darbs topošā Smiltenes bērnudārza jaunbūvē. Vecāki centušies uzzināt dēla dienas gaitas. Puiša mamma Gundega atceras, ka dēls lielajā pavasara gadatirgū vēl bija iecerējis nopirkt jaunas bikses un kurpes. Pēc tirgus apmeklējuma pirms traģēdijas viņš ar draugiem skatījies hokeja spēli vienā no pilsētas centra kafejnīcām. Vecāki konstatējuši, ka Zigmārs vakarpusē bija uz dažām minūtēm atskrējis uz māju, bet uzreiz atkal devies uz mājām, kur dzīvojusi viņa draudzene. No šīs mājas jumta Zigmārs arī nolēca. Puiša tēvs brīnās, kāpēc dēls ir tā steidzies, ka nav pat aizslēdzis dzīvokļa durvis, jo pirms tam viņš nekad tā neesot rīkojies.
Zigmāra vecāki ir zinājuši, ka viņam kopš 9. klases ļoti patikusi kāda meitene. Viņa agrāk ir viesojusies arī viņu dzīvoklī, vecāki ir bijuši arī pie meitenes ģimenes. Visā sarunas gaitā traģiski bojā gājušā jaunieša vecāki teic, ka viņi notikušajā nevienu nevaino, jo neko vairs nevarot izlabot. Zigmārs pēc rakstura esot bijis diezgan noslēgts. Ģimenē dēls vairāk kontaktējies ar mammu. To, ka viņam ir bijuši daudz draugu, vecāki redzējuši bērēs. Uz tām pēdējo godu Zigmāram atnākuši atdot vismaz 50 jaunu cilvēku, tostarp arī viņa nīļotā meitene. Vecāki arī zinājuši, ka dēls mēdz kopā ar draugiem pasēdēt pie alkohola pudeles. Mamma domā, kas tas ir bijis galvenais iemesls, kāpēc meitene nav gribējusi veidot nopietnas attiecības ar dēlu. Viņš to esot ļoti pārdzīvojis. Gundega atceras, ka dēlam reiz teikusi, lai viņš tik ļoti neņem pie sirds meitenes rīcību. Mamma uzzinājusi, ka par nodomu nodarīt sev pāri gadījumā, ja izjuks attiecības ar meiteni, Zigmārs ieminējies arī draugiem. Acīmredzot puisim pirmās nopietnās jūtas ņēmušas virsroku pār visu pārējo dzīvi un viņš nav spējis pārdzīvot sirdī iedomātās mīļotās atteikumu. Vecāki zina arī to, ka liktenīgajā brīdī dēls bijis dzēris. Iespējams, ka traģēdija nebūtu notikusi, ja policija vecākiem būtu piezvanījusi jau tad, kad Zigmārs atradās uz mājas jumta. Varbūt mamma varētu savu bērnu atrunāt izdarīt liktenīgo lēcienu.
Mamma un tētis garīgo mierinājumu saņēmuši no draudzes, kuru apmeklē vairākus gadus. Viņi tic, ka ar dēlu satiksies nākamajā dzīvē. To, ka viņiem dēla traģiskā aiziešana sāp, liecina gan mammas, gan tēva klusi noraustās asaras. Klusuma un sēru apņemtajā dzīvoklī visur deg dēla piemiņai iedegtās sveces. Zigmāra vecāki atzīst, ka viņus moka sev uzdotie jautājumi par to, kāpēc dēls tā rīkojies, un ko vajadzēja darīt, lai tā nekad nebūtu noticis. Diemžēl uz šiem jautājumiem atbildes nekad vairs netiks saņemtas.
Attiecības nebija iespējamas
“Ziemeļlatvijas” žurnālistei izdevās ar portāla www. draugiem.lv starpniecību sazināties ar 18 gadus veco meiteni, kuru Zigmārs mīlēja vairāk par cilvēkam pašu dārgāko – dzīvību. Atbildot uz vēstuli, meitene raksta: “Es nevēlos par to runāt, tik varu pateikt vienīgi to, ka tas nebija tik vien manis dēļ. Ceru, ka sapratīsiet, ja attiekšos par to runāt.”
Meitene Zigmāru pazinusi četrus gadus.
“Kā cilvēks viņš bija jauks, foršs, visā visumā superīgs, bet viņš bija arī nepacietīgs un nepiekāpīgs. Tās attiecības vienkārši nebija iespējamas,” savā vēstulē raksta meitene.
Arī Zigmārs bija reģistrējies “draugos”. Pēdējo reizi viņš tur bija manīts 25. aprīlī pulksten 20.32. To, ka jau tajā dienā puisim bijuši pārdzīvojumi, liecināja teikums zem profila bildes: “Man žēl, ka atraidi mani…”
Pieļauju, ja Zigmārs vairāk būtu runājis ar vecākiem, ja vecāki ikdienas steigā būtu pamanījuši dēla pārdzīvojumus, draugi nopietnāk būtu izturējušies pret Zigmāra minējumu darīt galu un snieguši lielāku atbalstu, traģēdija nenotiktu. Tagad visvairāk sāp vecākiem, kuri palikuši bez sava vienīgā bērna, arī draugiem, kuri kopš bērnības diendienā bijuši kopā ar puisi gan pagalmā, gan skolā.
Šis ir gadījums, kas kārtējo reizi apliecina, ka šajā naudas pelnīšanas kulta laikā pieaugušie iejūgušies nebeidzamo darbu jūgā, bet bērniem ar savām sirdssāpēm jātiek galā pašiem. Ne visi to spēj izdarīt bez tuvinieku, draugu vai speciālistu palīdzības. To pierāda šī traģēdija.
