Vijciemiete Benita Kangro savulaik klājusi galdus dažādos ģimenes godos un bērēs.
Vijciemiete Benita Kangro savulaik klājusi galdus dažādos ģimenes godos un bērēs. Tagad pēc šāda pakalpojuma pieprasījuma vairs neesot. Pēc viņas stāstītā sapratu, ka Benitas vīram, trīs dēliem un pieciem mazbērniem kopējās tikšanās reizēs nav jādomā, ko likt mielasta galdā.
“Kurš nu mājās cits gatavos, ja ne pati? Vīrs labprātāk ēd, nekā palīdz virtuves darbos, turklāt viņam to liedz veselība. Visa ģimene kopā esam valsts svētkos un jubilejās. Lielākoties viss tiek uzaudzēts pašas saimniecībā, vien maizi, dažas pirmās nepieciešamības pārtikas preces un dažreiz kādu desu nopērku veikalā,” stāsta Benita. Viņai gatavošana mājas dzīvē ieņem visnotaļ nozīmīgu vietu. Tas ir iespējams, ja kūtī mīt dažādi lopiņi, pagalmā skraida putni un saimniece strādā dārza darbos un paspēj savākt arī meža veltes.
Sēnes uzturā visu gadu
Kangro ģimenē iecienītākā ir tradicionālā latviešu virtuve ar gaļas un dārzeņu ēdieniem. Protams, pašlaik ir labākais laiks sēņu ēdienu baudīšanai. Sēņu salāti tiek gatavoti arī ziemai. Nepieciešami divi kilogrami kāpostu, kilograms sēņu, tikpat daudz tomātu, sīpolu un burkānu. To visu sautē litrā eļļas, pievienojot tradicionālās garšvielas. Jāsautē apmēram pusotras stundas, līdz kāposti mīksti. Bērzlapītes pirms tam novāra un smalki sagriež. Var arī malt, taču gardāk ir gabaliņos.
Arī poķīši un baravikas tiek gatavoti ziemas krājumam. Sēnes novāra sālsūdenī un noskalo. Sagatavo marinādi ar citronskābi vai etiķi, lauru lapām, pipariem, krustnagliņām, sāli un cukuru. Šajā marinādē beciņas atkal vāra un noputo, lai šķidrums kļūtu caurspīdīgs. Neatdzesētas sēnes ar marinādi liek burciņās un aizvāko. Nekas nav jāpasterizē. Šādi marinētas sēnes var uzglabāties veselu gadu. B. Kangro atzīst, ka viņai patīk visi tie ziemas krājuma sagatavošanas veidi, kas neprasa pasterizēšanu un sterilizēšanu. Ģimenē sēņu karbonādes bauda ne tikai rudenī, bet arī ziemā. Svaigās sēnes rūpīgi notīra un apsāla, lai tās atsulojas. Šīs sēnes porcijās (apmēram 10) liek plastmasas maisiņos un ievieto saldētavā. Ziemā tās atlaidina mikroviļņu krāsnī, apvārta olā, miltos un cep. Garšo gluži kā rudenī sēņu laikā. Arī bekas gatavojamas ziemas krājumam. Tās noplaucē ar verdošu ūdeni, pēc tam nosusina, sagriež gabalos un ievieto saldētavā.
Ar zili melnu kartupeli
B. Kangro pašlaik strādā kooperatīva “Vijupe” kartupeļu pagrabā pie bumbuļu šķirošanas, tāpēc satikāmies tautas namā, nevis saimniecei ierastajā virtuvē. Viņa atzīst, ka ar interesi sekojot “Ziemeļlatvijas” rubrikai “Virtuve” un visas sev tīkamās receptes izgriežot un ielīmējot īpašā kladē. Saimniecei allaž patīkot izmēģināt kaut ko jaunu. Strādājot kartupeļu pagrabā, dzimšanas dienu svinībās viņa visbiežāk gatavo salātus ar marinētiem šampinjoniem, krabju nūjiņām, vārītu olu, puraviem un tomātiem. Iznākumu var palielināt, ja pievieno svaigus gurķus. Salātus jauc ar majonēzi. Sastāvdaļas jāgriež lielos gabalos.
“Pamatīgā saldētavā vietas gana visam — gaļai, dārzeņiem, ogām, sēnēm un visam pārējam, kas glabājams ilgstoši. Mazbērni ziemā ļoti labprāt mielojas ar svaigām zemenēm, jāņogām, upenēm un pat plūmēm, brūklenēm vai dzērvenēm,” priecājas vecmāmiņa. Viņa pasūrojas, ka šogad purvā nebija lāceņu, no kurām izdodas īpaši gards kompots. Ja svaigajām ogām vēlas pievienot cukuru, tās jāglabā plastmasas kastītēs, kas savukārt aizņem daudz vietas. Ja saldētava nav gana liela, tad visērtāk svaigas attīrītas ogas glabāt maisiņos. Benita vēlas krasi nodalīt — želejai jābūt kā želejai, bet ievārījumam kā ievārījumam. Saimniece ir izmēģinājusi jauno želējošo cukuru. Iznākumā tomēr ievārījums vairāk atgādina želeju. Tiesa, to var izmantot tortēs.
“Lai gan sevi uzskatu par konservatīvu, ēdienu garnēšanai izmantoju melnos kartupeļus. To mīkstums ir zilimelns, turklāt nekrāso citas ēdiena sastāvdaļas. Šos kartupeļus man dāvina draudzene,” stāsta pavāre.
Mazbērnus lutina ar saldēdieniem
Jautāta par iecienītākajiem gaļas ēdieniem, pieredzējusī pavāre atbild, ka tās ir karbonādes, kotletes un pildītās kotletes. Kotletes ērti pildīt ar majonēzi, vārītu olu un rīsiem. Šo pildījumu var ievietot gan kotletes viducī, gan pievienot gaļas masai. Rīsi pirms iepildīšanas jāuzvāra kopā ar garšvielām.
B. Kangro iecienījusi cūkgaļas karbonādes želejā. Kārtām liek uzceptas karbonādes, plāni sagrieztas sīpolu šķēles un šo kārtojumu pārlej ar karstu etiķa marinādi, kurā izšķīdināts želatīns. Ēdienam uzliek nelielu slogu un atdzesē. Lielisks pavalgs sviestmaizēm vai arī kā atsevišķa gaļas piedeva vasarā, piemēram, sautētiem dārzeņiem.
Pavārei ir visnotaļ labvēlīga attieksme pret zupām. Ja nu sagadās, ka mājās patiešām nekā nav, tad atliek aiziet uz pagrabu, paņemt burciņu ar iekonservētajiem sēņu salātiem un izmantot to kā bāzi zupas gatavošanai. Pirms tam var sacept sīki sagrieztu žāvētu vai svaigu gaļu kopā ar sīpoliem un burkāniem. Vispirms nedaudz pavāra salmiņos sagrieztus kartupeļus un tad pievieno pannā sacepto un sēņu salātus. Izdosies lieliska, spēcinoša, turklāt visnotaļ latviska zupa. Vislabāk tā garšos ar skābu krējumu. Kangro ģimenē visiem garšo arī borščs, vistas zupa ar svaigiem kāpostiem un citas.
Mazbērnus ģimenē lutina arī ar saldēdieniem — dažādiem krēmiem, peldošajām salām un ogām un augļiem ar putukrējumu.
Ar liellopa un aitas gaļu “uz jūs”
No rītiem ģimenē ir iecienītas īpašas tomātmaizes. Uz smalkās sakņu rīves sarīvē Krievijas sieru, pierīvē sīpolu, sajauc ar majonēzi. Sviestu uzziež uz baltmaizes vai citādas maizes, kāda nu kuram tīk, virsū liek tomāta šķēlītes. Tās savukārt pārzieš ar majonēzes mērci un uzkaisa smalki sagrieztas dilles. Šādas maizītes ērti sagatavot, ja atnāk kāds negaidīts ciemiņš. Tomāti aug līdz vēlam rudenim, tāpēc šādas sviestmaizes pagatavošana rūpes nesagādā.
Jautāta par garšvielām, B. Kangro atzīst, ka viņai tīkamākas un ierastākas ir Latvijā tradicionāli sen lietotās garšvielas, nevis dažādas eksotiskās, arī “Santa Maria” ne.
Vēl saimniece visnotaļ negatīvi noskaņota pret buljona kubiņiem, jo tajos gandrīz nav dabīgo produktu, tikai ķīmiski radītas garšvielas. “Man nav grūti pašai sakaltēt dilles un bekas uz mūrīša, kuras pēc tam tiek saberztas pulverī un ir lieliska piedeva gan mērcēm, gan zupām. Lauku cilvēki nelabprāt lieto dažādās eksotisko ēdienu garšvielas un produktus. Esmu garšojusi gaļu ar ananasiem un tamlīdzīgas lietas, bet par to nejūsmoju,” atzīst Benita. Viņa zina cilvēkus, kuri jūsmo par Mārtiņu zosi, kas pildīta ar āboliem un plūmēm. Benita labprāt ēd ar skābiem kāpostiem pildītu pīli vai zosi, bet āboli un plūmes, pagatavotas putna vēderā, viņai negaršo. Saimniecei nav sveša putraimdesu un kupātu gatavošana, diemžēl tas esot ļoti darbietilpīgs process. Putraimdesas ēdot dažādi, arī ar brūkleņu ievārījumu, taču vīram tās patīk mērcēt cepamajos taukos. Benitai nav sveša arī medījuma gaļas, piemēram, zaķa, siera gatavošana. Tas notiek, kad dēlam gadās veiksmīgas medības.
Ar liellopa un aitas gaļu gan Benita esot “uz jūs”. Tiesa, viņa neatsakās no kazas gaļas. Ģimenē ļoti iecienītas ir gaļas bumbiņas želejā. Vispirms izvāra nelielas frikadelītes, apcep, kārto bļodiņā un pārlej ar caurspīdīgu brūno mērci, kurai pievienots želatīns. Agrāk itin bieži gatavotas cūkgaļas rolādes ar malto gaļu. Svētku reizēs vienmēr ir karbonādes, dažreiz arī viltotās irbītes, tiesa, ar malto gaļu, jo mazbērni nekādus treknumus neēd.
Kā iemānīt svaigu puķkāpostu
Svētku reizēm piedien īpaši salāti: strēmelītēs sagriež gurķi, cepeša gaļu un sīpolu, pārlej ar etiķa un eļļas mērci. Iecienīti ir arī salāti ar puķkāpostiem, šampinjoniem, tomātiem, papriku un puraviem. Visām sastāvdaļām jābūt svaigām. Salātus sajauc ar majonēzi. Jautāta, ko darīt tiem, kuriem negaršo termiski neapstrādāti puķkāposti, pavāre atbild, ka pie tiem pierast ir vienkārši — puķkāpostus sarīvē uz smalkas rīves, pievieno vārītu olu, smalki sagrieztu puravu, majonēzi un garšvielas. Šādos salātos puķkāpostus gandrīz nejūt, taču tie dod patīkamu garšu. Benita smej, ka arī viņas vīrs sākotnēji neesot ēdis puķkāpostus, taču pēc šiem salātiem lūdzis, lai tādus pagatavo vēl. Nelielā viltībiņa saimniecei izdevās. Viņa nereti gatavo arī svaigo kāpostu, burkānu, puravu, tomātu salātus eļļā. Burciņās salikti, šādi salāti ledusskapī var glabāties pat mēnesi. Galvenais — neaizmirst tiem pievienot gan cukuru, gan sāli.
Savulaik, kad nevarēja nopirkt šprotes, tās gatavoja no žāvētām reņģītēm. Kad pagasta veikalā parādās reņģes, Benita tās pērk arī tagad. Sautējamā traukā ielej nedaudz ūdens, pievieno melnos piparus, lauru lapas un sakārto žāvētās reņģes, un pārlej ar eļļu. Cepeškrāsnī tās sautē, pēc tam atdzesē, un ēdiens — ļoti līdzīgs oriģinālajām šprotēm, taču ievērojami lētāks — ir gatavs.
***
Zaķa siers
Zaķi sadala līdzīga lieluma gabaliņos un sacep zeltaini brūnu kopā ar sīpoliem. Pēc tam gaļu sašmorē un, kad tā ir mīksta, atdala no kauliem un pāris reižu samaļ gaļas mašīnā. Masai pievieno garšvielas, divas jēlas olas un uz sakņu rīves sarīvētu sieru. Pēc tam izveido gaļas kukulīti, to pārkaisa ar sarīvētu sieru un krāsnī apcep, līdz tas kļūst skaisti brūns. Sagrieztās gaļas šķēles var baudīt gan siltas, gan aukstas.
Ceptas svaigas reņģes marinādē
Svaigas reņģes apvārta miltos un olā, izcep, atdzesē un izvelk vidus asaku. Ja zivs nav pietiekami labi izcepta, asaku izvilkt ir grūti. Katliņā sacep smalki sagrieztus sīpolus, pievieno puslitru tomātu mērces. Mērcē ievieto reņģītes, uzvāra un atdzesē. Reņģes tomātu mērcē ir gatavas. Lēti un garšīgi. Šīs pašas svaigi ceptās reņģes var likt kārtās ar šķēlītēs sagrieztiem sīpoliem un pārliet ar etiķa marinādi.
