Rīt aprit 20 gadi, kopš Latvija no jauna kļuva par neatkarīgu valsti. 1991. gada 21. augustā toreizējās Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti pieņēma Konstitucionālo likumu, kas noteica, ka pāreja uz pilnīgu neatkarību ir pabeigta.
Vēl nebija pagājis iepriekšējo dienu uztraukums, sekojot līdzi notikumiem Maskavā, jo 19. augustā Padomju Savienības kompartijas un militāro aprindu reakcionārie spēki organizēja militāro puču, lai atjaunotu stingru totalitāro sistēmu un atgrieztos pie stāvokļa, kāds PSRS bija pirms Mihaila Gorbačova iesāktajām reformām. Gaisotne bija saspringtaPučistus atbalstīja arī Baltijas kara apgabala komandieris ģenerālis Kuzmins, kurš bija gatavs ar militāru spēku apspiest visus brīvības centienus Latvijā.Pāris dienas pēc puča visi Latvijas neatkarības idejas aizstāvji atviegloti uzelpoja, uzzinot par sazvērnieku sakāvi, un satraukumu nomainīja prieks, dzirdot pa radio toreizējā Augstākās Padomes deputāta Eduarda Berklava paziņojumu, ka Latvija ir kļuvusi par brīvu un neatkarīgu valsti. 23. augustā Latvijas atjaunoto neatkarību pirmā atzina Islande, pēc tam arī citas valstis, ieskaitot ASV.Valcēnietis Valdis Rogainis tolaik bija Valkas rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks. Viņš atceras, ka gaisotne bija ļoti saspringta, bet visi pašvaldības darbinieki turpināja savu ikdienas darbu. “Puča dienā sasaucām visu padomei pakļauto iestāžu darbiniekus uz sanāksmi un kopīgi lēmām, ko darīt. Nolēmām iesāktos darbus turpināt un sekot līdzi notikumiem. Valkā atmosfēra bija samērā mierīga. Arī milicija bija mūsu pusē, turklāt aiz muguras bija pārdzīvotās janvāra barikāžu dienas, tādēļ ticējām, ka viss beigsies labi,” stāsta V. Rogainis. Tajās dienās radio visiem bijis līdzi un uzmanīgi tika uzklausīts katrs paziņojums un informācija.Brīvība tomēr lielākā vērtībaVērtējot aizritējušos 20 neatkarības gadus, V. Rogainis uzskata, ka tajos paveikts arī daudz laba un visu kritizēt nebūtu pareizi. “Es teiktu, ka no tā, ko bijām iecerējuši, vēl daudz ko neesam izdarījuši. Valsts turpina attīstīties. Darīsim, un tad jau savus mērķus agrāk vai vēlāk sasniegsim,” apliecina V. Rogainis.Toreizējais rajona padomes priekšsēdētājs Kārlis Albergs puča sākumā atradās Rīgā. “Man bija jāpiedalās, ja pareizi atceros, biržas brokeru sanāksmē. Vakarpusē redzējām, kā pa Vecrīgu sāk braukāt bruņumašīnas. Sajūta bija jocīga, jo neviens īsti nezināja, kas var notikt tālāk. Centāmies nezaudēt mieru. Atgriezos Valkā un turpināju darbu. Tad arī dzirdējām paziņojumu par puča sagrāvi,” saka K. Albergs.Valcēnietis Jānis Zunte togad bija Valkas pilsētas domes deputāts.“Mūsu pilsētā puča dienās ārēji nekas nemainījās. Nekārtību nebija. Tūlīt pēc puča sākās zemessardzes organizēšana. Zemessargiem ieroči bija, bet nebija formastērpu. Sargājām robežu privātajās drēbēs. Pateicoties zemessargiem, tika aizturētas daudzas nelegālu preču kravas,” atceras J. Zunte.Toreiz uzvara daudzos radīja lielu saviļņojumu. Cīņa par brīvību bija sākusies jau 1989. gadā ar Baltijas ceļu, kad trīs Baltijas tautas izveidoja cilvēku ķēdi cauri Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. 1990. gada 4. maijā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu, bet brīvības sapni vēl vajadzēja aizstāvēt 1991. gada janvārī pie barikādēm. Tad sekoja augusta pučs un tikai pēc tā varējām svinēt brīvības svētkus. Šodien gan bieži dzirdams, ka cilvēki savā sapnī ir vīlušies, jo daudziem dzīve kļuvusi sliktāka. Valkas ģimnāzijas skolotāja Ira Silāja uzskata, ka neatkarības atjaunošana tomēr ir svētki, jo viss tālākais ir no pašiem vien atkarīgs. “Vai notikusi vilšanās? Tas ir atkarīgs no tā, uz ko katrs dzīvē skatās kā galveno un kādas katram ir vērtības. Tiem, kuriem galvenā vērtība ir materiālās lietas un nodrošināti sadzīves apstākļi, varbūt arī ir vilšanās, jo daudzi pēc neatkarības atgūšanas psiholoģiski nebija gatavi tam, ka materiālā nodrošinātība tupmāk būs atkarīga tikai no pašiem. Es domāju, ka būt brīviem tomēr ir svarīgāk, jo vēsturiski pierādīts, ka brīvā valstī dzīve kļūst labāka nekā atrodoties kādas lielvalsts pakļautībā,” saka I. Silāja. Smiltenes vēstures pētnieks Juris Zušmanis aprakstījis Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu savā grāmatā “Smiltene. Laiki un Likteņi”.Izvērtējot šos notikumus pēc 20 gadiem, J. Zušmanis secina, ka Latvijas Tautas fronte toreiz pieļāva kļūdu, kas izrādījās liktenīga, – neizrādīja pietiekamu pretsparu komunistu nonākšanai varas struktūrās. “Mēs nemācējām pārņemt varu. Nebija tādas pieredzes, jo bijām cilvēki no tautas. Savukārt viņi “čekas” aizsegā izrādījās veiklāki darboņi, ar mantkārīgām interesēm,” saka J. Zušmanis.Pensionētais vēstures pētnieks uzskata, ka cīņa par Latvijas neatkarību nav beigusies. “Latvija ir maza. Tagad to ietekmē un vada lielvalstis. Mums jābūt nacionālistiem un jāstrādā šeit, Latvijas labumam,” aicina J. Zušmanis.“Par ārzemēm pat nedomāju. Esmu Latvijas patriots un uzskatu, ka arī Latvijā var labi nopelnīt un labi dzīvot,” saka 19 gadus vecais Smiltenes ģimnāzijas absolvents, tagad Rīgas Tehniskās universitātes pirmā kursa students Jānis Leitis.Viņš dzirdējis dažādus viedokļus par dzīvi Latvijā Padomju Savienības sastāvā. Ir vecākās paaudzes cilvēki, kuri domā, ka sociālismā bija labāk, jo ko dod tas, ka tagad var brīvi runāt, ceļot uz ārzemēm, ja nav ne naudas, ne veselības.“Nezinu, kā bija agrāk, jo pats tos laikus neesmu piedzīvojis. Tomēr, klausoties dažādus stāstus, uzskatu, ka Latvijā viss ir kārtībā un ir pat labāk nekā padomju laikā, kad cilvēki nevarēja teikt visu, ko domā, un daudzas domas bija jāpatur pie sevis. Kāda tad tur brīvība? Latvijai kā valstij ir jābūt neatkarīgai, tur nav pat divu domu. Tas ir ļoti svarīgi, ka mums ir sava valsts, sava valoda, ir latviešu tauta, kurai ir savas vēsturiskās vērtības,” uzsver J. Leitis.
