Mūsdienās mazpilsētu veikalos strādājošie pārdevēji lielākoties saņem minimālo darba algu. Pārdevēja darbs, īpaši pārtikas veikalos, nav no vieglajiem, jo visa diena no agra rīta līdz vēlam vakaram jāpavada uz kājām un jācilā smagās preču kastes.
Mūsdienās mazpilsētu veikalos strādājošie pārdevēji lielākoties saņem minimālo darba algu. Pārdevēja darbs, īpaši pārtikas veikalos, nav no vieglajiem, jo visa diena no agra rīta līdz vēlam vakaram jāpavada uz kājām un jācilā smagās preču kastes.
Valkas veikalā “Rūja”, kas atrodas Rūjienas ielas mikrorajonā, pircējus apkalpo pārdevēji Rima Spiridonova un Modris Saldūksnis. Par Rimu un Modri pircēji saka tikai labus vārdus, jo viņi esot laipni un labvēlīgi.
Tirdzniecības veterāni
Rima un Modris tirdzniecībā strādā jau kopš sešdesmito gadu beigām. Viņi pilnībā izbaudījuši padomju laika tirdzniecības tradīcijas, tāpēc sevi smejoties sauc par tirdzniecības veterāniem.
Rimas pirmā darba vieta bija Plāņu pagasta Jaunklidža veikalā, bet pēc tam dažus gadus viņa nostrādāja Strenču universālveikalā. Pēc apprecēšanās Rima ar ģimeni dzīvoja Krimuldā un strādāja rūpniecības preču veikalā Raganā, kur tirgoja visu, sākot no naglām un beidzot ar mēbelēm. Atgriežoties Valkā, ilgu laiku viņa nostrādāja gastronomā “Saulīte”. Pēc toreizējās Patērētāju biedrības vadības pierunāšanas Rima daudzus gadus nostrādāja Valkas universālveikala apavu nodaļā. Iegūtā pieredze, tirgojot apavus, Rimai noder arī tagad — viņa atšķir, kuri ir sliktas un kuri labas kvalitātes apavi. Rima atceras, ka toreiz pārdevējas nemaz tik viegli pašas nevarēja nopirkt importa apavus. Ja kāda vēlējās vīram vai bērniem nopirkt kurpes, tad veikala vadībai bija jāraksta iesniegums.
Arī tagad, kaut ģimenes budžets ir ierobežots, Rima cenšas iegādāties ādas apavus. Viņa ne sevišķi vēlas stāstīt par laiku, kas pavadīts universālveikalā, jo pārdevēju dzīve nemaz nebija tik rožaina.
“Tagad visi runā, ka padomju laikos bija blatu sistēma. Es to atzīstu, bet, lai toreiz nopirktu, piemēram, kvalitatīvu gaļu, man gaļas veikala pārdevējām vajadzēja kaut ko dot pretim. Man darba laikā nebija vaļas skriet pa veikaliem un ģimenei gādāt pārtiku. Es, izmantojot blatu sistēmu, māju neuzcēlu,” stāsta Rima. Pārdevēja atceras kādu sapulci universālveikalā, kurā kādam prokuroram esot uzdevusi jautājumu par to, kā lai viņa bez blata nopērk pārtiku. Prokurors esot atbildējis, ka viņš nezina, jo pats ēdot tikai olas un drīz viņam ārsti atklāšot salmonelozi.
Modris vienā darbavietā — veikalā “Baltija” — nostrādāja 23 gadus.
“Veikals “Baltija” bija kungu veikals. Mums pienāca preces, kuras pēc tam bija jāsūta uz svarīgākajām partijas iestādēm,” atceras Modris. Lai viņi paši varētu nopirkt deficīta preces, vajadzēja “draudzēties” ar kiosku tirgotājām, kuras tās pārdeva valsts funkcionāriem.
“Toreiz cilvēkiem bija nauda, bet veikalos nebija preču. Tagad ir preču pārpilnība, bet tautai naudas nav,” skumji secina Rima un Modris.
Viens otru raksturo kā jaukus cilvēkus
“Modris ir godīgs, izpalīdzīgs un nav skaudīgs. Strādājot vienā maiņā, viņš vienmēr dara smagākos darbus,” priecājas Rima. Viņi gadu gaitā kļuvuši par draugiem. Kolēģe stāsta, ka Modris ir interesants cilvēks. Brīvajā laikā viņš min krustvārdu mīklas, interesējas par aktieru dzīvesstāstiem. Rima uzskata, ka Modris ir kā staigājoša enciklopēdija. Ar darbabiedru esot interesanti pārrunāt notikumus, jo viņš prot uzklausīt un vajadzības gadījumā nomierināt. Modris stāsta, ka viņa dzīves moto ir — lieki neuztraukties par sīkumiem. Ja viņš ir aizvainots, tad pāridarītājam labāk pagriež muguru, nevis metas strīdos.
“Pie Modra uz veikalu nāk pircējas, kuras arī aizraujas ar krustvārdu mīklu minēšanu. Tad viņi kopīgi apspriež kādu neatminamu vārdu, salīdzina atminētās mīklas,” novērojusi kolēģe.
Rima un Modris kopā strādā kopš 1993. gada, kad Valkā atvēra vienu no pirmajiem privātveikaliem “Silves”. Par šo laika posmu abiem ir labas atmiņas, jo veikalā esot strādājis draudzīgs kolektīvs.
“Tas laiks bija interesants, jo daudz kas bija jāmācās no jauna. Tirgojām preces, kādas savā mūžā nebijām vēl redzējuši. Pircējiem veikals patika. Mēs centāmies, lai tas būtu tīrs un klientiem patīkams,” atceras Modris. Pārdevēji veikalā vairākas reizes dienā mazgājuši grīdu, lai tā būtu spoža.
Pēc tam Rima un Modris strādāja veikalā “Vidzemīte”, bet pēc veikala īpašnieku maiņas nācās no darba aiziet. Ar savu tagadējo darbavietu pārdevēji ir apmierināti un veikalā “Rūja” jūtas labi.
“Lai arī no ārpuses ēka ir necila, ienākot veikalā, pircējiem te patīk,” secina Rima. Viņa atzīst, ka tumšajos vakaros kādreiz ir bailīgi iet uz mājām, jo pie veikala nav nevienas laternas.
Pārdevēji — cieti kā akmens klintis
Strādājot veikalā un ikdienā vērojot pircējus, pārdevēji pārliecinājušies, ka cilvēki ir nabadzīgi. Pensionāri skaita katru santīmu, bet pensijas dienā atļaujas nopirkt sen ilgotu kārumu. Nereti tantiņas uz veikalu nāk tikai aprunāties, jo mājās viņas jūtas vientuļas. Ja ir laiks, Rima un Modris labprāt uzklausa.
Pārdevēji secina, ka cilvēki aizvien vairāk lieto alkoholu. “Iespējams, ka tā cilvēki aizmirstas, jo šodien nepārtraukti jādomā par izdzīvošanu,” secina Rima. Viņai nācies sastapties arī ar pircēju, īpaši dzērušu sieviešu, nekaunību. Nereti no rītiem tūlīt pēc tirgotavas atvēršanas veikalu apmeklē vēl apreibušas personas un bargā tonī pārdevējiem pieprasa uz parāda iedot alu. Šādās situācijās pārdevēji kļūst cieti kā akmens klintis un nekaunīgo pircēju raida prom. Diemžēl nākas saskarties arī ar tādiem klientiem, kuri veikalā nekaunīgi zog.
Atpūšas laukos
Uz jautājumu, kā viņi atpūšas brīvajā laikā, Modris sāk stāstīt par savām lauku mājām Kārķu pagastā, kur tagad saimnieko viņa māsa ar ģimeni. Diemžēl liktenim tā labpaticies, ka Modrim nav savas ģimenes, bet viņš par to daudz neskumst. Modris prot pats tikt galā ar sadzīvi un palīdz saimniekot radiniekiem.
“Man ļoti patīk dzīvnieki. Jaunībā vairākus gadus nostrādāju fermā. Esmu arī ganījis govis. Pa to laiku simtiem grāmatu izlasīju,” jūsmo Modris. Stāstot par lauku dzīvi, viņš tik ļoti aizraujas, ka klausītājam pašam gribas mesties lauku darbos. Modris stāsta, kā viņu no autobusa sagaida suns, kurš zina, ka atbraucējam somā ir kaut kas garšīgs. Vislielākās sirdssāpes Modrim ir tad, ja kādu lopu ved uz nokaušanu. Tad viņš labāk izvēlas nebūt tuvumā un neredzēt bēdīgo skatu, citādi esot jāraud.
Savukārt Rima brīvajā laikā kopj dārzu un atpūšas kopā ar ģimenes mīluli — suņu meiteni Moņu. Nesen Rima kļuva par vecmāmiņu mazmeitiņai Danai. Pēc meitenītes piedzimšanas Rimu veikalā apsveica daudzi pircēji.
“Visu mūžu esmu strādājusi ar cilvēkiem. Man šis darbs patīk, jo tas ir mans dzīves aicinājums,” secina Rima. Tam piekrīt arī Modris. Nereti veikalā maizi pērk arī tā saucamie bomži, bet pārdevējiem pret šīs kategorijas cilvēkiem jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret pārējiem pircējiem. Rima un Modris nešķiro cilvēkus pēc naudas maka biezuma un uzskata, ka bez talanta un cieņas pret cilvēkiem pārdevēja darbu nemaz nevar veikt.
