Gandrīz uz katra soļa apstājies, brīnies un priecājies! Tāda ir pastaiga pa nelielo, bet pārsteigumiem bagāto Edītes un Aivara Bierņu mājas pagalmu un dārzu Strenčos, Krasta ielā 7.
Gandrīz uz katra soļa apstājies, brīnies un priecājies! Tāda ir pastaiga pa nelielo, bet pārsteigumiem bagāto Edītes un Aivara Bierņu mājas pagalmu un dārzu Strenčos, Krasta ielā 7.
Ne velti tieši šī dzīvojamā māja ir uzvarētāja Strenčos rīkotajā konkursā “Sakoptākā sēta 2006”, par ko liecina arī pie nama piestiprinātā plāksne.
Te ir ko redzēt un gūt idejas. “Atrodoties Bierņu ģimenes sētā, rodas sajūta, ka viss ir veidots nevainojami, katrs akmentiņš un augs savu vietu te atradis ilgu pārdomu rezultātā, bet tagad iekļaujas vidē. Par šādu sētu priecātos ikviens, un lepoties var visa pilsēta,” izvērtējot konkursa rezultātus, rakstīja iepriekšējās “Strenču Vēstis”.
Reiz viesi saimniekiem taujāja, vai dārzu kopj algoti strādnieki. Edīte toreiz atjokoja, ka noteikti. Taču patiesībā viss dārzā un pagalmā redzamais ir abu dzīvesbiedru pūliņu rezultāts.
Vasarā televizoru Bierņu ģimene var iznomāt citiem. Vakaros viņi ir pagalmā gandrīz līdz pusnaktij — tik ilgi, kamēr ir gaišs. Edīte spriež: ja Latvijā būtu Sanktpēterburgas baltās naktis, tad viņa pat visu nakti rautos pa dārzu. “Ne jau tīšām dārzā sēžam, lai visas nezālītes būtu izravētas. Mums patīk darboties, veidot un skatīties iznākumu. Darām to ar prieku.”
Dārzā un pagalmā daudzviet redzami pašu atrastu koku fragmenti un akmeņi, kuri pievelk skatienu savdabīgās formas dēļ. Ir arī akmens sēnes, nu tik pārliecinošas, ka no attāluma izskatās īstas! Katru lietiņu saimnieki pārcilā no vienas vietas uz otru, līdz atrod vispiemērotāko. Šajā dārzā ir manāma saimnieku gaume ar mākslinieciskiem akcentiem. Edīte pieļauj, ka sevi piesaka dzimtā mantotais. Viņas tēva brālis Arnolds Vilkins ir bijis gleznotājs.
Sētā dominē akmens un koks, jo Bierņu ģimene tos atzīst par latviešu mentalitātei vispiemērotākajiem. Kā var atrast tik interesantas formas akmeņus? “Ja braucam pa ceļu un malā redzam akmens kaudzi, apstājamies un sākam rakties. Ejam ar degunu pa zemi jebkurā vietā, pat ārzemēs.”
Šur un tur pagalmā manāmas krūzes. Krūžu kolekcionēšana ir viens no Edītes hobijiem. Ir četras lampas, kuras darbina saules baterijas. Kad satumst, lampas pašas iedegas un izgaismo dārzu līdz rīta saules gaismai. Vienā mājas stūrī iedzīvojies pirms 20 gadiem no Sāremā atvests suvenīrs — jūras skarbajos vējos norūdīts kadiķis. Interesantus faktus varētu uzskaitīt vēl un vēl.
Dzīvesbiedri strādā algotu darbu, tāpēc sūrojas — laika ir par maz, lai sētā izdarītu visu, ko vēlas. Edīte ir medmāsa Strenču republikāniskajā psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Aivars apsargā akciju sabiedrības “Strenču MRS” īpašumus. Savukārt visi trīs bērni ir izauguši un dzīvo Rīgā. Jātiek galā pašiem.
Taču abi neesot mājās sēdētāji, jo patīk ceļot. “Cits domā naudu krāt. Nav vērts. To, ko redzi, neviens nevar atņemt. Ir vērts braukt arī tāpēc, ka tad ir cits skatījums uz dzīvi,” uzskata Edīte. Šogad Bierņi bija Holandē un Vācijā.
Abu dzīvesbiedru kopīga aizraušanās ir arī kantrimūzika. Katru vasaru viņi brauc uz kantrimūzikas festivālu Bauskā. Mīļākā grupa ir smilteniešu “Sestā jūdze”, mīļākā dziesma — “Sestās jūdzes” “Es iemīlēšos tevī tūlīt”, kurā dzied par vecajām kurpēm.
Lai cik aizņemta ir Bierņu ģimene, savu dārzu un pagalmu viņi vēlas iekopt paši. Ja to uzticētu algotam speciālistam un saņemtu visu gatavu uz paplātes, tāds dārzs nebūtu sirdij mīļš. Lai cits cilvēks iekārtotu svešu dārzu, viņam jāpazīst tā īpašnieki.
“Cik labi, ka nedzīvojam daudzdzīvokļu mājā. Apsēžamies un priecājamies, cik te ir skaisti!” to kā balvu par padarīto uzskata Bierņu ģimene. Lai iekoptu dārzu, daudz agrāk te atvestas un izlīdzinātas 18 kravas ar mālu. Vesta kūdra un melnzeme, lai virs baltās smilts veidotu auglīgu zemi. Netālu no Bierņu mājas atrodas Gaujas atteka. Saimnieki pieļauj, ka te kādreiz bijusi upes vecā gultne, jo no zemes lien laukā prauli un akmeņi. “Kad maināmies ar stādiem, nokratu zemi līdz beidzamam, lai neatdotu projām. Tik vērtīga tā ir,” saka Edīte.
Dārzeņus Bierņu ģimene audzē maz, jo netiek galā ar zemesvēžiem, kuri apsēduši dārzu un iznīcina ražu.
Iemīļots stūrītis dārzā ir pašu izraktais dīķis — gandrīz personīgais zoodārzs kā Darelam. “Dīķī dzīvo zalktīši. Bija zaļās vardes, tikai zalkši nobendēja. Ir arī krupīši, zivtiņas — jau iebarotas. Kad jūt, ka nākam, muguras ir ārā no ūdens. Pīlītes sajauc Gauju ar mūsu dīķi un bieži tajā peldas,” uzskaita Edīte.
Ciemiņus saimnieki pavada garām eņģeļtaurei ar baltajiem ziediem, kuri šovasar uzziedējuši četras reizes, un ābelei ar tumši sarkaniem āboliem. Dārzs steidz priecēt saimniekus pirms tumšā, aukstā rudens atnākšanas.
