“Ziemeļlatvijas” lasītāji jau ir ievērojuši, ka mūsu laikraksta redakcija ik pa laikam saviem abonentiem piedāvā ekskursiju vai braucienu uz kādu izrādi.
Tagad notiek pieteikšanās uz izrādi “Parīzes Dievmātes katedrāle” Nacionālajā teātrī Rīgā, bet viens tālruņa zvans lika saausīties visai redakcijai.Kaimiņi slavē pastnieciZvanītāja no Valkas pagasta vēlējās braukt, bet piebilda, ka “Ziemeļlatviju” nav pasūtījusi, jo tik un tā to nedabūšot. Agrāk viņa abonējusi laikrakstus, bet, labākajā gadījumā, visi nedēļā iznākušie preses izdevumi atvesti tikai reizi nedēļā, pašās tās beigās. Sieviete lūdza neminēt viņas vārdu un paskaidroja, ka dzīvo tālu pagasta nomalē, tādēļ neviens pastnieks savu automašīnu netriekšot līdz viņas mājai. Kaimiņš šī iemesla dēļ abonējot pastkastīti pilsētā.Sākumā iedomājāmies – varbūt tiešām pēc tam, kad Latvijas Pasts ar pastniekiem vienojās, ka viņi pastu izvadās paši ar saviem transportlīdzekļiem, daži viena vai divu cilvēku dēļ nolēmuši netērēt degvielu. Tas nu nekādi nebūtu pieļaujams, jo laikraksti jāpiegādā katram abonentam un tajā dienā, kad tie iznāk. Kad “Ziemeļlatvija” sāka noskaidrot, vai tiešām tāda lieta iespējama, atklājās, ka zvanītājas teiktais neatbilst patiesībai un ir tikai viņas pašas izdomāts pieļāvums. Sazinājāmies ar sievietes kaimiņiem, un visi kā viens apliecināja, ka pastniece ļoti labi pilda savu darba pienākumu un par pasta piegādi viņiem nekādu sūdzību nav. “Lībiešu” māju saimnieks Uldis Rudzītis apliecina, ka viņam pastkastīte ir arī pilsētā, bet, ja gadījumā kāds radinieks vai iestāde atsūta vēstuli, tad pastniece to tūlīt atved uz mājām. “Es ar mūsu pastniecītes Noras darbu esmu ļoti apmierināts. Man nav par ko sūdzēties,” saka U. Rudzītis. Uzzinājis, ko sacījusi kaimiņiene, Uldis paskaidro, ka viņai pie iebraucamā ceļa nemaz nav pastkastītes un arī tad pastniece kādreiz piebraukusi pie mājas un signalizējusi ar mašīnas skaņas signālu, lai kāds dzirdētu un iznāktu pretim. “Par to jau drīzāk jāpukojas pastniecei, jo tiek kavēts viņas laiks,” spriež saimnieks.Arī otrs kaimiņš – Aivars Sjademe – par pagasta pastnieci Noru Bērziņu zina teikt tikai labus vārdus. “Es abonēju vairākus preses izdevumus – ne tikai dienas laikrakstus, bet arī izdevumus, kas saistīti ar manu uzņēmējdarbību. Viss pasūtītais vienmēr tiek laikus atvests. Avīzes pastniece ved uz šejieni katru dienu. Ziemā, ja sasnidzis, viņa piezvana un palūdz, vai nav iespējams norakt sniegu no ceļa. Cik varu, tik palīdzu,” stāsta A. Sjademe.Noteikti jābūt pastkastītēmArī pati pastniece N. Bērziņa apstiprina – ja sieviete, kas zvanīja uz redakciju, būtu pasūtījusi avīzes, tās būtu arī piegādātas. “Pastkastītei gan jābūt pie ceļa. Māju pagalmos mēs vairs nebraucam un abonētājus nemeklējam. Tie laiki ir pagājuši. Dažkārt pastkastītes tiek norautas un saimnieki saka, ka to nav zinājuši, bet arī tā ir viņu pašu problēma. Ja laikraksts pasūtīts un pastkastīte ir pie ceļa, tad abonētājs pastu arī saņem,” apliecina N. Bērziņa.Viņai piekrīt arī Latvijas Pasta nodaļas “Valka – 1” vadītāja Vija Priedīte. “Tā tas galīgi nav, ka pastnieces nebrauktu uz tālākajām lauku mājām, lai netērētu degvielu viena cilvēka dēļ. Ikviens pasūtītos laikrakstus vai žurnālus saņem. Tas gan jāatceras, ka mājās vairs neapkalpojam. Pastu liekam tikai pastkastītēs, kurām jābūt ārpus sētas pie ceļa,” apliecina V. Priedīte.Intereses mudināts mazliet pabraucu pa Valkas pagastu, lai pārliecinātos, vai visi šo noteikumu ievēro. Diemžēl nācās secināt, ka pie vairākām mājām ārpus pagalma nav pastkastīšu. Tas nozīmē, ka pastniecēm joprojām ir risks tādās sētās meklēt saimniekus, jo pie dažu māju durvīm varēja manīt gluži lielu suni. Arī es bez saimniekiem neuzdrošinātos tās mājas pagalmā ieiet. Kad noskaidroto izstāstu sievietei, kura piezvanīja uz redakciju, viņa atzīstas, ka tagadējo situāciju nemaz tā īsti nezina un apsola pašai pastniecei pavaicāt, vai nebūs problēmas, ja viņa pasūtīs kādu laikrakstu.Arī tas ir redakcijas rīkoto braucienu nopelns, ka vairāki cilvēki sāk domāt par “Ziemeļlatvijas” abonēšanu.
