Pagājušajā mēnesī devos uz Smiltenes pilsētas kultūras centru satikt Latvijā pazīstamo horeogrāfu Agri Daņiļeviču, kurš atbraucis pie mūsu dejotājiem – deju kolektīvu “Dadzīši” un “Dadži” bērniem – uz kopīgu mēģinājumu. Intervijas mēdz būt dažādas, reizēm diktofonā jau ierakstītas vairāk nekā 20 minūtes, bet īsti tajās nekas nav pateikts, turpretī citreiz katrs pateiktais teikums ir tik sulīgs, ka jāsāk domāt, kā tas viss satilps avīzē. Ne par vārdu skaitu šoreiz, bet par to jēgu. Agris pateica tik daudz labu vārdu par tautas deju tradīciju saglabāšanu, augsto kvalitāti Smiltenē un abu kolektīvu vadītājām Māru Leju un viņas meitu Dagmāru, ka avīzē patiesi iegāja tikai viņa spilgtākie citāti. Tie nebija ne glaimi, ne liekuļošana. Tā tas arī ir. Mēs patiesi varam būt lepni, ka Smiltenē ir šādi cilvēki kā Māra, kura spējusi visdažādākos laikos un apstākļos iedvest mīlestību pret tautas deju pašos mazākajos un uzturēt šo degsmi sākumskolēnos un pamatskolas vecuma bērnos joprojām. Uz jebkuras skatuves rezultāts ir lielisks. Tikpat patīkami ir apzināties, ka veidojas pēctecība, Māras meita, kura pati savulaik mācījās dejot pie mammas un Ievas Adāvičas, ir kļuvusi par vienu no labākajām Agra dibinātās deju skolas “Dzirnas” deju pasniedzējām un vada arī “Dadžus”. Ne velti horeogrāfs intervijā man teica, ka šādi cilvēki Smiltenē ir jātur ar abām rokām ciet, jo ap viņām grozās visa dejotāju dzīve pilsētā. Atliek abām novēlēt, lai izdodas tā, lai pēc gadiem “Dadžu” bijušos dejotājus varētu saukt par jauniešu tautas deju ansambļa dalībniekiem, tāda diemžēl jau kādu laiku pilsētā nav. Viņām tas būtu pa spēkam. Labus vārdus ir pelnījusi arī bērnu deju kolektīva “Knēvelīši” vadītāja Laura Reimane. Viņa bija ne tikai mana, bet arī daudzu citu mazo ķipariņu pirmā deju pasniedzēja.
