Reizēm liekas, ka spogulis nepareizi rāda, ja neskatos, tad viss liekas skaisti un labi. Brīžiem liekas ka neesmu uz zemes, bet spēju laicīgi piezemēties, līdz ar to nejūtu triecienus. Tāpēc man katra diena ir diena, lai dzīvotu – tā par sevi saka smilteniete Mārīte Saldūksne, kur nūjošanas prieku pirmo reizi piedzīvoja pirms trijiem gadiem. Pirmo divu gadu laikā viņa nūjojot nosoļojusi 2280 kilometrus. Joprojām tā ir viņas sirdslieta.Mārīte par nūjošanu pirmo reizi uzzināja no savas māsas Ilzes. Māsai bija radušās veselības problēmas, tāpēc ārsts ieteica sākt nūjot. “Tas viss aizsākās nejauši. Pirms vairāk nekā trijiem gadiem ziemā devos ciemos pie māsas uz Cesvaini. Abas kopā izstaigājām savas bērnības takas. Viņa jau bija iegādājusies speciālās nūjas, bet es ar slēpošanas. Tas bija tik pozitīvs enerģijas lādiņš, jaukās bērnības atmiņas mijās ar patīkamu atpūtu svaigā gaisā. Nodomāju, kāpēc gan nepamēģināt vēlreiz, jo ikdienā man ir sēdošs darbs birojā. Interesanti, ka daudzi vēl joprojām uzskata, ka nūjot var tikai vasarā. Es sāku ziemā un daru to visu gadu,” stāsta Mārīte.Uzradās vairāk interesentuSākumā viņa nūjoja viena, izvēloties drošāko maršrutu, jo aktivitātes sākās pēc darba, kad iestājas krēsla. Tā kā Mārīte dzīvo gandrīz Smiltenes centrā, viņa sākotnēji izvēlējās nūjot pa Raiņa ielu līdz Vidzemes ciemata robežai un tad atpakaļ pa Rīgas ielu uz mājām. Dažas nedēļas vēlāk pēc jaunās aizraušanās par nūjošanu sāka interesēties Mārītes paziņas. Tad kopā ar Mārīti ikreiz sāka nūjot viena paziņa, bet pēc laiciņa vēl viena. Kopš tā laika viņas pa saviem maršrutiem dodas trijatā.“Kopš sāku nūjot, daudzi smiltenieši vērsās pie manis un interesējās, kā un kur es eju. Prieks, ka pa šo laiku Smiltenē aizvien vairāk cilvēku pievērš uzmanību šai kustībai un tajā iesaistās. Cilvēki sāk saprast to, ka nūjošana ir priekš viņa paša. Protams, ir tādi, kas, redzot nūjotājus, sačukstas un pasmejas, bet tiem nepievēršu lielu uzmanību. Tas gan vairāk gadās Vecajā parkā. Pie sevis nodomāju, kaut kad jaunieši sapratīs mani. Kad esi jauns, veselībai nepievērs uzmanību, bet cik ilgi?” retoriski vaicā nūjošanas aktīviste.Viņa zina teikt, ka: “Tas ir mīts, ka nūjo tikai pensionāri. Smiltenē citreiz nūjotāju kompāniju ceļi mēdz krustoties. Esmu sastapusi gan ārstus, citus medicīnas darbiniekus, gan skolotājas, pārdevējas un vēl citus jaukus cilvēkus. Šai nodarbei pievērsušies arī Latvijā pazīstami un augstu stāvoši cilvēki, kuri nūjo savam priekam. Piemēram, Aivars Lembergs.”Rudenī un ziemā 4-5 reizes nedēļāKopā ir ne tikai jautrāk, bet arī drošāk nūjot. Mārītes kompānija gadu gaitā ir iecienījusi vairākus pašu izstrādātus maršrutus. Viņām ir svarīgas divas lietas – vieta, kur mazāka satiksme un meža tuvums. Kamēr nav nelabvēlīgi laikasptākļi un sniegs, sievietes nūjo pa mežu gar Tepera ezeru līdz, kā pašas smejas, līdz bebru gravai un atpakaļ, bet ziemā labprāt dodas gar kartinga trasi uz Kamaldiņas pusi. Nūjošas ilgums katru reizi ir aptuveni pusotru divas stundas, kuru laikā nosoļoti aptuveni 6,7 kilometri. Vasarā tas ir divas trīs reizes nedēļā, jo savu laiku prasa arī dārza darbi un konservēšana, bet ziemā vidēji četras piecas reizes nedēļā. “Zinu vismaz trīs nūjošanas veidus, mani vairāk saista vidējas intensitātes. Iešanas ātrums visbiežāk atkarīgs no noskaņojuma un laikapstākļiem. Man svarīgākās ir sajūtas, tā noteikti vairāk ir atpūta, nevis piepūle,” teic Mārīte.Interesanti, ka viņa nosoļoto kilometru daudzumu ir piefiksējusi. Mēneša laikā tie ir apmēram 95 kilometri, pirmā gada laikā – 1140 kilometru, divu gadu laikā noieti 2280. Mārīte aizdomājas, kur gan jau viņa būtu nokļuvusi.Izmaina dzīvi un skatījumu uz toAr sajūsmu smilteniete atzīst, ka nūjošana izmainījusi viņas dzīvi, jo uzlabojies noskaņojums un veselība. Tagad esot daudz pozitīvāka attieksme pret dabu, ko izjūt sevī. Katram gadalaikam ir kaut kas īpašs – vasarā atpakaļceļā viņa izmanto iespēju nopeldēties ezerā, rudenī paķer līdzi mugursomu un maisiņu, lai pa ceļam pamanīto sēni būtu, kur ielikt. Vienā reizē puslitra burciņai, ko ielikt pagrabā, sanāk. Tāpat tiek izbaudīts pirmais sniegs, bet visskaistāk esot pavasaros, kad mostas daba. “Tu redzi – vienu dienu ir pumpuri, bet nākamajā jau viss zied. Tas ir cerību pilns laiks,” pārliecinājusies Mārīte. Tāpat ceļā sastapti dažādi zvēri, dažkārt pārņēmušas bailes, bet tas viss piederot pie procesa. Spilgti atmiņā viņai palicis kāds lapsēns, kas mēnesnīcā skrējis garām.Mārīte iedrošina ikvienu pamēģināt kaut reizi nūjot, jo tikai tā varēs saprast, cik patīkamas sajūtas šī nodarbe sniedz. Starp citu, runā, ka nūjošana rada atkarību. Pamēģini arī tu, ko veselīgu šajā rudenīgi drēgnajā laikā, lai vismaz domas un noskaņojums kļūtu saulaināks.
