Latvijas valsts 99. dzimšanas diena ir īpaša. To svinot, mēs it kā pārkāpjam slieksni, aiz kura sākas mūsu tēvzemes valstiskuma 100. gads. Lai cik kritiski ikdienā nākas vērtēt valstiskuma mūsdienu virsotņu darbus un nedarbus, sirds dziļumos mēs savu dzimteni mīlam, jo mums tā ir vienīgā.
Ar šādu izjūtu sirsnīgā un gaišā noskaņā aizritēja 15. novembra vakars Valkas pagasta saieta namā “Lugažu muiža”, kur pagasta ļaudīm bija iespēja kopā atzīmēt valsts svētkus. Jāteic, saieta nama vadītājai Evijai Smanei un viņas komandai iecerētais izdevās.
Viss sākās, tumstošajā pievakarē alejā kopīgi veidojot sveču gaismas ceļu uz saieta namu. Bet muižas parku pagasta pārvaldes darbinieki, amatierkolektīvu dalībnieki un citi interesenti izdaiļoja dažādos gaismas rakstos. Cauri tumsai un lietus lāsēm sveču spožās liesmiņas mirdzot izgaismoja parku vēl ilgi.
Savukārt bibliotēkā Daiga Soloveiko radošajā darbnīcā bērniem ierādīja, kā pagatavot sev svētku svečturīšus.
Bet saieta nama izstāžu zālē visus sagaidīja vasarīgi zaļa un saulaina mākslinieces Skaidrītes Bondares akvareļu izstāde un pati tās autore. Atklājot izstādi, bibliotekāre Inese Avotiņa nedaudz pastāstīja par Skaidrīti un uzdeva viņai jautājumus, kas ļāva mazliet vairāk ieskatīties mākslinieces dzīvē un daiļradē.
Jā, viņa, Latgales meitene no Strūžāniem, ir mūsējā, lugažniece, jau 30 gadus. Un bija interesanti kopā ar viņu atskatīties gan Latgalē aizvadītajos bērnības un agrās jaunības gados, gan šeit, Ziemeļvidzemē, aizritējušajā laikā, kad Skaidrīti pazīstam kā keramiķi, Valkas mākslas skolas pedagoģi, aktīvu mūsu novada mākslas dzīves dalībnieci, azartisku amatierteātra ”Rūdis” aktrisi, bet pirms gadiem arī dejots un dziedāts dažādos kolektīvos, un nekad nav aizmirsta no bērnības mīļā ģitāra.
Tāpēc māksliniece, īsi pastāstījusi par tepat Vidzemē tapušajām ainavām, ņēma rokās ģitāru, un pavisam ātri viņai dziesmās pievienojās arī izstādes viesi.
Vakars noslēdzās ar lielisku Rūdolfa Blaumaņa lugas “Ļaunais gars” izrādi, uz kuru mūs aicināja Kauguru pagasta amatierteātris “Vīzija” un tā režisors Oskars Morozovs.
* * *
Vakara tumsā un lietū mērojot ceļu mājup, mani nepameta svētku sajūta. Tā sirdī bija radusies bez ierasti svinīgām, oficiālām ceremonijām un runām. Jo, pārfrāzējot “Čikāgas piecīšu” dziesmiņu, viss te bija latvisks un nebija lēts.
