Labi, ka paguvu, pieskrienot klāt mājas pagalmā novietotajai “Ziemeļlatvijas” automašīnai, priecīgi saka Airita Augstkalne un skanīgā balsī nodzied dziesmiņu par zvēriņiem un noskaita garu dzejoli. Kamēr viesojos Augstkalnu ģimenē, septiņus gadus vecajai meitenītei piemirsās parādīt, ko viņa prot. Esam Smiltenes pagasta Brutuļos, daudzdzīvokļu mājas pagalmā, kur pēc intervijas atvadīties iznākuši arī Airitas vecāki Ligita un Ģirts.Pirms diviem gadiem septembrī šo māju piemeklēja smaga traģēdija. Četri pensionāri un bērns apēd baltās mušmires! Visi smagā stāvoklī slimnīcā! Tā 2010. gada septembra sākumā cits aiz cita vēstīja plašsaziņas līdzekļi.Bērns, kurš apēda baltās mušmires, ir mazā Airita. Toreiz viņai bija pieci gadi. Airita izdzīvoja, pateicoties aknu transplantācijai. Aknu donors ir meitenītes tētis Ģirts.Pirms diviem gadiem Augstkalnu kaimiņi, pensionāru pāris, pārskatīšanās dēļ mežā salasīja baltās mušmires, uzcepa sēņu karbonādes un pacienāja arī Airitu, viņas vecmāmiņu un vecmāmiņas brāli. Saindējās visi sēņu ēdāji. Abi pensionāri, kuri lasīja sēnes, neizdzīvoja. Viņu dzīvoklis mājā Brutuļos joprojām ir tukšs. Tētis tagad ārzemēsPar to, kas divos gados noticis ar Airitu un viņas ģimeni, rakstām pēc mūsu lasītāju lūguma. Kaut arī Augstkalnu dzīve ir mainījusies, pats galvenais, – meitenītei klājas labi. Mušmires toksīni organismā par sevi nav atgādinājuši, ko apliecināja tikko, septembrī, Vācijas pilsētas Hamburgas Universitātes klīnikā veikto pārbaužu rezultāti. Airita mācās Smiltenes Centra vidusskolas 1. klasē. Viņas tētis Ģirts kopš pērnā gada novembra dzīvo un strādā Īrijā, Dublinā, par pavāru, un šajā laikā savējos Latvijā apciemojis divas reizes. Jauna darbavieta ir arī mammai Ligitai – uzņēmums “Troll Smiltene”. Kad Airitai skolā beidzas stundas, mājās par meitenīti rūpējas vecmāmiņa Skaidrīte Ķesele.Un par Airitu ir jārūpējas. Trīs reizes dienā viņai jādzer medikamenti: no rīta – pieci, pusdienās – viens, vakarā – trīs, un vēl papildus jālieto vitamīni. Divas dārgas zāles Airitai būs vajadzīgas visu mūžu. Vienas, lai organisms sadzīvotu ar svešķermeni (transplantēto aknu), otras, lai veicinātu asins cirkulāciju. Tāpat meitenītei ik gadu jābrauc uz pārbaudi Hamburgas Universitātes klīnikā, kur ārsti viņai veica aknu transplantāciju. Ik mēnesi tepat, Latvijā, jānodod asinis analīzēm.Savu aknu, kas bija piedzimstot, meitenītei vairs nav, jo tās neatgriezeniski sabojāja apēsto mušmiru toksīni. Ceturto daļu no savām aknām meitai ziedoja tētis Ģirts. “Prasīju vienam cilvēkam, kā rīkotos, ja tev būtu ar to jāsaskaras? Tu būtu ar mieru ziedot aknas savam dēlam, ja ārsti nedod garantiju? Viņš teica, piekristu, ja garantija būtu 100 procenti,” stāsta Ģirts. Viņš pats pirms operācijas parakstījās par četriem variantiem. Mediķi brīdinājuši, ka uz operāciju galda var palikt abi – gan tēvs, gan meita; var arī abi izdzīvot; var mirt viens vai otrs.“Ja ir iespēja, neuztraucieties par mani, glābiet meiteni,” ārstiem toreiz teica Ģirts, bet psihologs viņu tik un tā vēl tirdījis un izprašņājis. Airitai varēja transplantēt arī cita donora, avārijā bojā gājuša 70 gadus veca vīrieša aknas, taču bijusi cerība, ka asinsradinieka aknas meitenītes organisms pieņems labāk. Raksturā kļuvuši asākiNotikušais ietekmējis arī Ģirta pašsajūtu. Jau pēc operācijas viņš vairs nejūtas tik labi, kā agrāk. “Varbūt esmu sev to tikai iestāstījis. Tas, kas notika, taču bija liels pārdzīvojums. Mums piedāvāja psihologa palīdzību, ko neizmantojām, bet laikam vajadzēja,” secina Airitas tētis.Pārdzīvotā iespaidā viņi visi ģimenē esot palikuši raksturā asāki. Uztraucoties par Airitu, uzmanot un saudzējot, lai tikai kaut kas nenotiktu. Lielas fiziskās aktivitātes bērnam nav vēlamas. Meitenīte pārciestā dēļ ir arī emocionāla, tāpēc vecāki baidās viņai pateikt kādu skarbāku vārdu. Ligita vēlas meitiņu kristīt, tālab apmeklē iesvētes mācības kursu luterāņu draudzē, lai vispirms pati tiktu kristīta un iesvētīta. Ģirtam tas būtu jādara Īrijā. “Es neko nesaku. Ir otra dzīves daļa, un es tai esmu izgājis cauri un daudz ko savā mūžā redzējis. Ticu tam visam,” saka Airitas tētis.Joprojām notikušo nelaimi pārdzīvo meitenītes vecmāmiņa Skaidrīte un pārmet sev, kāpēc tajā liktenīgajā dienā pirms diviem gadiem atsaucās kaimiņu ielūgumam un uz sēņu ēšanu paņēma līdzi mazmeitiņu. “Vai tiešām tik traki bija jānotiek?” sevi joprojām tirda sieviete.Airita sēnes vairs neēd, ja piedāvā, atsakās. Pieaugušie neēd bērzlapes, taču bekas nesmādē. Uzņemot ciemos “Ziemeļlatviju”, Ģirts pagatavojis gardu, pikantu dārzeņu sautējumu. Daudzas receptes viņš aizguvis, strādājot par pavāru Dublinas restorānā – bārā.Par pavāru Ģirts nav mācījies, taču gribējis šo profesiju apgūt pēc pamatskolas. Plāns neīstenojās, kaut ķēriens bija. Viņš atceras, kā skolas laikā nedēļu nogalēs vecāki atpūtās istabā, bet pats kopā ar brāļiem un māsu virtuvē cepa smalkmaizītes vai gatavoja rasolu un citus ēdienus. Bez atbalsta būtu sabrukušiSavējos Latvijā Ģirts apciemoja septembrī, pie viena aizvedot meitu uz nedēļu ilgām pārbaudēm Hamburgas klīnikā. Šis process izmaksā dārgi, vairākus tūkstošus eiro, taču bērnam to apmaksā valsts.Airitas ģimene joprojām ir ļoti pateicīga visiem līdzcietīgajiem cilvēkiem, kuri pirms diviem gadiem ziedoja naudu, lai palīdzētu meitenītei atveseļoties. “Ja tādu cilvēku nebūtu, toreiz sabruktu,” neslēpj Ģirts.Lielu paldies Augstkalni teic arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārstei Ievai Eglītei, kura visu šo laiku bijusi Airitas labais gariņš. Kaut Ģirts strādā ārzemēs, savu nākotni Augstkalni saista ar Latviju. Pastāvīgi Īrijā Airitas tētis negrib dzīvot. Pagaidām sieva un meita ar viņu sazinās skaipā un gaida mājās. “Re, ko man tētis atveda no Īrijas,” palepojas Airita, uzlikusi galvā baltu jūrnieka cepuri ar zeltītiem izšuvumiem. Vakaros meitenīte lellei Zanei ada šalli, skatās multfilmas, mācās skolā uzdoto. Ģirts vēlas, lai meita iemācītos spēlēt ģitāru, jo Airita ir muzikāla, ar skanīgu balsi, tāpat kā viņas mamma. Dzīve turpinās.
Iesaka Ģirts Augstkalns (pavārs Īrijā)
Dārzeņu sacepums1 baklažāns, ķirbis (jāņem tik liels gabals, kas vienāds ar baklažānu), 1 sarkanā paprika, 1 dzeltenā paprika, 1 sīpols, rozmarīns, 3 daiviņas saspiesta ķiploka, rīvmaize, “Vegeta”, sāls, pipari, olīveļļa.Dārzeņus sagriež kubiņos, sajauc ar rīvmaizi, pielej nedaudz olīveļļas un sautē cepeškrāsnī savā sulā. Īsi pirms beigām pārkaisa sarīvētu sieru. Gratin jeb kartupeļu sacepums Ģirta gaumēKartupeļus sagriež plānās šķēlītēs. Pieber smalki sasmalcinātas timiāna lapiņas un rozmarīnu (var arī kaltētu), sāli, piparus. Pieliek saspiestus ķiplokus. Kartupeļus samaisa ar garšvielām. Kārto ar sviestu ieziestā veidnē. Pārlej saldo krējumu, lai kartupeļi būtu nosegti. Pāri pārliek cepamo papīru un tam apkārt un pāri – foliju. Cepeškrāsnī cep aptuveni pusotru stundu 170 grādu temperatūrā.Kartupeļu un saldā krējuma masu pirms cepšanas var arī pavārīt uz vidēji mazas liesmas 15 minūtes, ik pa brīdim maisot, un pievienot rīvētu sieru.Sacepumu ar rīvētu sieru var pārkaisīt arī 10 minūtes pirms ņemšanas laukā.
