Vācieši mēdz sacīt, ka “Die Welt ist rund und bund” – pasaule ir apaļa un raiba. Par katru no raibo notikumu vietām varētu uzrakstīt komentāru desmitus, bet šobrīd man gana interesanti šķiet ielūkoties mūsmāju politiskajos raibumos.
Ir dzirdēta pukošanās, ka, lūk, vēlēšanās uzvarēja vienas partijas, bet valdību izveidoja grupa ar vismazāko pārstāvniecību Saeimā. Skaidrojums ir ļoti vienkāršs – politikā lielāks svars ir profesionāļiem, bet bļaurīši no interneta portāliem, lai pastāv pie ratiem.
Par aktiera Kaimiņa lolojumu, par to jau pirms vēlēšanām rakstīju, ka šī tā sauktā partija sašķelsies. Galvenā pretrumu robeža izrādījās starp diviem avantūristiem, dažai makaronu tirgonei piekalpojot par uguns uzturētāju.
Latvijā pašlaik notiek ļoti intensīva dažāda ranga zagļu un blēžu izķeršana, un šis process nekādā ziņā nav tagadējās valdības nopelns, jo vajadzīgos pārkārtojumus valsts pārvaldes sistēmā un attiecīgo amatpersonu rotācijā veica jau iepriekšējā valdība.
Īpaši būtu jārunā par skandāliem Rīgas domē, kur viena cūcība it kā piesedz pusduci citu cūcību. Tā mēdz gadīties, ja kāda vara ir pārāk ilgi pie noteikšanas un ja tai izdodas izvairīties no nopietnas kontroles. Šeit jāteic daži vērtējoši vārdi par Nilu Ušakovu.
Šis pēc izskata simpātiskais politiķis bija īsts atradums Rīgas krievvalodīgajai kopienai. Kad Ušakovs pieteica savu kandidatūru, viņš devās uz Vašingtonu pēc svētības, man šķiet, to braucienu organizēja toreizējā ASV vēstniece. ASV augstākās amatpersonas gribēja pārliecināties, kāda varētu būt Nila pozīcija NATO aliansei svarīgos jautājumos.
Lielās politikas jautājumos Ušakovs ir bijis mērenības piekritējs, toties saimniecisko jautājumu risināšanā ļoti vājš vadītājs, kurš pārāk uzticējies visāda ranga tipiski krieviskiem blēžiem. Ja Rīgas pilsētas saimnieciskā dzīve nav pilnīgi sabrukusi, tad tikai pateicoties vietnieka Amerika talantam. Lai kādi būtu Amerika paša trūkumi, viņš tomēr izrādījās latvietis, kurš īstajā brīdī spēj atteikties no amata, kamēr etnisko krievu raksturā ir turēšanās pie krēsla līdz pēdējai iespējai – lai tikai “Saskaņa” neizlaistu no grožiem galvaspilsētā sagrābto varu.
Ja Ušakovs patiešām nokļūs Briselē, viss būs atkarīgs no pārējiem ievēlētajiem deputātiem. Ušakovs nekļūs par Ždanokas dubultnieku, ja latvieši nebūs pārāk augstprātīgi, citādi var notikt tāpat kā ar Mamikina metamorfozēm. Ja cilvēks uzņēmies tēlot sociāldemokrātu, tad to viņš darīs arī turpmāk.
Pašlaik Rīgā izveidojusies situācija, ka par Nika Ušakova galveno ienaidnieku kļuvis kreisos liberāļus pārstāvošais ministrs Pūce, katrā ziņā enerģisks cilvēks. Ušakovs un viņa atbalstītāji nolēmuši ministram atspēlēties tajā ziņā, ka aizliegs pilsētā spēļu zāles, kas padarījušas par miljonāru mecenātu un Pūces ideju sponsorētāju Zuzānu. Rezultātā nav īsti nevienam laimētavu apkarotājam ienācis prātā, ka Rīgas centrā šo iestādījumu vairs nav, toties pēc dīvainā likuma pieņemšanas tās atkal atgriezīsies pieczvaigžņu un četrzvaigžņu viesnīcu paspārnē. Turklāt Zuzāns, kurš nopietni domā par sava biznesa sakārtošanu atbilstoši veco civilizēto valstu ētikas tradīcijām, jebkurā gadījumā ir gatavs tiesāties, bet apšaubāmos tiesu procesos vienmēr lielākas iespējas tiem, kam vairāk naudas. Pagaidām varam secināt, ka Rīgas domi kopumā gaida nopietnas pārvērtības, bet par Ušakova ērā sastrādāto ilgi un pamatīgi maksās rīdzinieki, arī par ieķīlātajām tramvaju sliedēm.
Vērojot Kariņa valdības darbošanos, gribas strikti nodalīt to ministru darbu, kuri izprot savas iespējas no dažiem gadījuma rakstura ministrīšiem, kuri solās būt labi un vareni, ja vien viņiem būs daudz naudas. Tas attiecas gan uz skolotāju, gan pensionāru vajadzībām. Tā kā savulaik esmu strādājis izglītības iestādē, tad varu apgalvot, ka pedagogu darbs nekad nav ticis pienācīgi novērtēts. Tā ir tāda stulba tradīcija, kad ikviena sētniece savu darbu uzskata par prestižāku salīdzinājumā ar “bērnu dīdītājiem”.
Tagadējo Saeimas partiju darbā ļoti lieli klupieni pienākas lielākajiem priekšvēlēšanu solītājiem, jo šoreiz savu uzdevumu augstumos ir preses žurnālisti, kuri nemitīgi atgādina par pastulbu solījumu nepildīšanu. Lai vismaz turpmāk nemuld kā pa ķešu.
Ar solījumiem un cerībām ir gandrīz kā britiem sanācis ar viņu breksita avantūru. Labi vismaz, ka latviešiem ar elektrības sadārdzinājumu OIK izskatā pagaidām nekas vairāk par mutisku solījumu atcelt nav noticis. Jo ar naudas lietām ir tā, ka, ja vienā vietā atņem miljonu, tad citā vietā to nākas kompensēt ar diviem miljoniem. Nav runas par OIK kā sistēmu, jo tāda prakse pastāv daudzās valstīs, runa ir par pārspīlējumiem.
Kas attiecas uz veselības aprūpes sakārtošanu, tad Latvijai ir cerības. Vēl daži gadi, un valstij kopumā būs radīts pietiekams nodrošinājums ar piemērotām telpām un moderno aprīkojumu, tad arī būs iespējams pienācīgi parūpēties par mediķu algām un darba apstākļiem. Līdz ASV mazliet perversajai sistēmai mums tomēr nevajadzētu nolaisties. Tepat Eiropā ir mums pieņemamāki modeļi. Vienīgi mazdrusciņ patriotisma mums nenāktu par ļaunu.
