Otrdien Valkā ar divām izrādēm viesojās Latvijas Nacionālais teātris.
Otrdien Valkā ar divām izrādēm viesojās Latvijas Nacionālais teātris. Gan mazie, gan pieaugušie skatītāji īpaši sirsnīgi sveica tautā populāro aktieri Rūdolfu Plēpi, kurš spēlēja monoizrādi “Vai tas var būt?” pēc Imanta Ziedoņa un Vika pasaku lugas motīviem.
R. Plēpim atkalredzēšanās ar Valku notikusi pēc vairākiem gadiem. Viņš atzīst, ka, iebraucot pilsētā, centies atcerēties, kas te agrāk bijis, lai salīdzinātu agrākos iespaidus ar tagad ieraugāmo. Laika gaitā mainījušies arī paša aktiera uzskati par savu darbu.
“Esmu pārdzīvojis tos gadus, kad manī virmoja jaunības egoisms, mudinādams censties iegūt popularitāti un slavu. Tagad es aktiera profesiju uzskatu par kalpošanu,” saka R. Plēpis.
Pēc izrādes R. Plēpi palūdzu sniegt interviju “Ziemeļlatvijai”. Aktieris labprāt piekrita.
— Vai Valkā un mūsu rajonā daudz izrāžu esat spēlējis?
— Šī nav pirmā reize. Savulaik uz šejieni bieži braucu ar Jaunatnes teātra aktieriem. Tas gan bija pirms apmēram 20 gadiem. Smiltenē esmu viesojies ar koncertiem.
— Kāds jums ir izveidojies iespaids par mūsu rajona skatītājiem? Vai vieglāk spēlēt izrādes Rīgā vai lauku rajonos? Kādreiz sabiedrībā valdīja uzskats, ka nopietnās lugas izrāda tikai Rīgā, bet laucinieki jāizklaidē ar vieglām Rūdolfa Blaumaņa komēdijām.
— Ziniet, publika visur ir vienāda. Protams, katram ir sava gaume un uzskati, bet pamatā skatītāji visur ir vienādi. Es publiku nemēdzu šķirot pilsētas un lauku skatītājos. Uzskats, ka lauku cilvēki it kā daudz ko uztver citādāk, nav pareizs. Es galīgi nejūtu atšķirību, spēlējot lomas laukos un lielpilsētā. Viss jau ir atkarīgs no tā, ko cilvēki nāk skatīties. Agrāk bija tā, ka visi nāca uz visu. Tagad laiki ir mainījušies un katrs dodas uz teātri skatīties to, kas viņam interesē. Es galīgi nepiekrītu, ka lauku cilvēkiem Rīgas aktieri piedāvā tikai izklaidi, turklāt Blaumanis nemaz tik provinciāls un vienkāršs nav. Es pēc savas personīgās pieredzes esmu pārliecinājies, ka cilvēki, vienalga, vai viņi dzīvo Smiltenē vai Latgalē, nopietnas izrādes saprot tikpat labi kā rīdzinieki. Es pat teiktu, ka ārpus Rīgas publikas atsaucība ir lielāka un izpratne par piedāvāto saturu dziļāka. Rīga būtībā ir izlutināta, un liela daļa tur no visa ir nogurusi, tādēļ laukos, pēc manām domām, skatītāji izrādes uztver emocionālāk un dziļāk. Turklāt rajonos cilvēki vairāk mūs gaida un grib redzēt mūsu spēli. Rīgā ir tā, ka tur viss ir un beigu beigās neviens vairs nekur neiet. Domāju, ka galvaspilsētā vairums cilvēku ir redzējuši pat mazāk izrāžu kā laukos.
— Vai pazīstat tuvāk kādu Valkas rajona teātra kolektīvu un kāda vispār ir jūsu attieksme pret amatierteātriem?
— Par kādu konkrētu kolektīvu nevaru runāt, bet biju ļoti priecīgi pārsteigts, piedaloties amatierteātru salidojumā Piltenē. Uzzināju, ar kādām idejām dzīvo mazpilsētu teātru aktieri, un, atklāti sakot, viss salidojumā redzētais manī izraisīja lielu pārdzīvojumu. Vērtējot amatierteātru prasmes, neder nekāda salīdzināšana. Tas būtu pilnīgi muļķīgi. Ir skaidrs, ka īsti talanti lielajam teātrim jāmeklē tieši amatierkolektīvos. Šķiet, būtu lieki atgādināt, ka mūsu teātra mākslā spilgtākie talanti ir nākuši tieši no Tautas teātriem ar Elzu Radziņu priekšgalā.
— Kāds jums pašam bija ceļš uz teātri?
— Esmu rīdzinieks, un visi manas dzimtas locekļi ir rīdzinieki vairākās paaudzēs. Laukos man nav pat neviena radinieka. Laimīgas sagadīšanās dēļ mani Teātra fakultātē uzņēma tūlīt pēc dienesta padomju armijā. Es pat nepaguvu atkārtot vidusskolas mācību kursu. Torezi fakultātē bija tikko nodibināts Jaunatnes teātra kurss. Es to pabeidzu un līdz 1992. gadam, kad likvidēja Jaunatnes teātri, tur strādāju. Sekoja atkal laimīga sagadīšanās, un nokļuvu Nacionālajā teātrī. Tad radās pārtraukums, kura laikā darbojos Daugavpils un Rīgas Jaunajā teātrī. Tagad, pēc septiņiem gadiem, esmu atkal Nacionālajā teātrī.
— Vēl stagnācijas gadu beigu posmā cilvēki teātri bija iecienījuši kā smagāko sabiedriski politisko problēmu un dzīves liekulības atkailinātāju. Šķita, ka teātris ir viens no pirmajiem, kas grib radīt būtiskas izmaiņas dzīvē, tādēļ skatītāju netrūka. Kāds teātris ir šodien?
— Tajos gados tas bija tāds sabiedrisks naivums, jo daudzi cilvēki domāja, ka teātris daudz ko var mainīt. Teātris nevar neko mainīt. Tas var likt tikai aizdomāties par vienu vai otru problēmu, ne vairāk, jo uz skatuves nevar atrisināt problēmas, kas jākārto valdībai. Mūsu, aktieru, ieguvums ir tas, ja skatītājs no izrādes aiziet domīgs, apspriežot sevī redzēto. Tas jau ir ļoti daudz. Šis laiks, kad sabiedriski nozīmīgu problēmu vietā teātrī galvenā nozīme ir piešķirta skatītāju izklaidēšanai, pēc manām domām, tuvojas savam norietam. Šīs subkultūras masaliņas drīz būs izslimotas, jo cilvēki atkal arvien vairāk izrāda interesi par nopietnām lietām.
— Kādā intervijā jūs stāstījāt, ka mūsdienu teātrī aktieri nereti gatavošanos izrādēm uztver kā vienu no daudziem pienākumiem, tādēļ teātra dzīve kļuvusi līdzīga dežūrskriešanām. Vai tādai attieksmei ir tendence palielināties, vai aktieros atgriežas nopietna attieksme pret savām lomām?
— Es domāju, ka atgriežas. Tas gan notiek diezgan lēni, jo pārrāvums bija pārlieku ilgs. Tā bija profesijas devalvācija, kas ilga apmēram 15 gadus. Galvenais iemesls tam bija izglītības trūkums. Lai nu kā mēs tagad runājam par padomju gadiem, bet toreiz teātra, kino režisoriem un vispār kultūras cilvēkiem bija ļoti laba izglītība. To viņi ieguva toreizējā Ļeņingradā un Maskavā. Šī saikne tika pārrauta, un mums vienkārši vairs nebija kur mācīties. Sākās laiks, kad visiem likās, ka var visu. Tas gan ir tāpat kā uzskatīt, ka var kļūt par ārstu pēc kaimiņu pamācību uzklausīšanas. Diemžēl daļai kultūras cilvēku pēc aizbraukšanas uz Ņujorku vai kur citur un tur iestudēto uzvedumu noskatīšanās jau šķita, ka viņi var kļūt par režisoriem. Tie bija rūgti maldi. Es ceru, ka šis laiks beidzas.
— Daži aktieri par visu vairāk cenšas iegūt slavu, citiem šis darbs patīk tādēļ, ka pastāvīgi jāatrodas publikas priekšā, tā sakot, sabiedrības uzmanības centrā. Kur jūs kā aktieris redzat savu misiju?
— Tie tādi skaļi vārdi. Domāju, ka vislielākais ieguvums ir just, ka esi vajadzīgs. To var teikt par jebkuru profesiju. Var būt nez cik augsts amats, bet, ja jūti, ka tajā neiederies, nu, tad piedodiet… Savukārt pat pavārs var būt noteiktas misijas veicējs, ja pēc viņa maltītēm tīko daudzi cilvēki. Teātris nav ieskrienamā vieta. Lai būtu vajadzīgs, ir jākalpo.
— Pēdējā laikā jūs diezgan daudz spēlējat lomas arī bērnu izrādēs. Kura auditorija — pieaugušo vai bērnu — jums ir vispatīkamākā?
— Vispirms jāteic, ka tā publiku nedrīkst šķirot. Attieksmei jābūt vienādai gan pret bērniem, gan pieaugušajiem. Protams, atbilstoši katras auditorijas interesēm jāpārdomā repertuārs, bet attieksmi nedrīkst mainīt. Kādēļ esmu ieinteresējies par izrādēm jauniešiem? Jau manis pieminētajā tukšajā laikā, kā es to saucu, sabiedrībā un arī teātra mākslā zuda interese par jaunatni. Padomju laikā, veidojot pionieru un komjauniešu organizācijas, šī attieksme pret jauniešiem bija pārspīlēta un muļķību pilna, bet tomēr daudzo pārspīlējumu vidū kaut kāda interese bija. Tagad mēs neko nezinām. Nav arī neviena nopietna literāra darba par jaunatni. Mēs tēlojam, ka viss ir kārtībā, bet patiesībā nezinām, kas ar jauniešiem notiek un ko viņi dara. Tikai nesen Zigmārs Liepiņš uzrakstīja muzikālu drāmu “Adata”, kas skar narkomānijas problēmas jauniešu vidū. Tas, protams, nav solis, kas kaut ko izmainīs, bet liks aizdomāties, ko mēs zinām par saviem bērniem. Pamazām viss vērtīgais mākslā atgriežas, un tas dod cerību.
— Kā zināms, arī jūsu dzīvē bijuši sarežģījumi, kļūdas. Vairākiem žurnāliem esat sniedzis intervijas par krišanu “zaļā pūķa” varā un atgriešanos no tā atkarības. Esat pieminējis arī ticību uz Dievu kā palīgu izkļūšanai no purva. Sakiet, vai ticībai ir liels spēks cilvēka izglābšanā?
— Jā, un es teiktu, ka ticība nav nekāds brīnumais spēks, tā ir dzīves realitāte. Par to gan grūti runāt ar cilvēkiem, kuri nekam netic un neko tamlīdzīgu nav piedzīvojuši. Esmu pārliecināts, ka ir tāds spēks, kas mums palīdz. Bieži piesauc šos trīs vārdus — ticība, cerība, mīlestība. Ja tajos iedziļinās, tad par katru no tiem var sarakstīt sējumus. Jautājums, vai mēs šodien kaut kam ticam, uz kaut ko ceram un vai mīlam, ir ļoti sarežģīts. Būtiskais ir tas, ka nekas dzīvē nevar notikt bez ticības, cerības un mīlestības. Nezinu, vai to var katram tā vienkārši ieskaidrot, jo cilvēki ir dažādi. Lai to saprastu, viss iepriekš minētais ir pašam jāpārdzīvo, kaut, no otras puses, — nedod Dievs, kaut ko tik smagu piedzīvot, bet tā nu tas ir. Mūsdienās vairāki populāri cilvēki izlasa dzelteno presi, ieskatās Bībelē, tad vēl iepazīstas ar kādu pamācošu brošūriņu, un viņiem šķiet, ka spēj visu izšķirt un var uzmesties par soģi citiem. Tā gluži tas nav. Audzina šis pārdzīvojums, kas cilvēkam māca noteikt savu diagnozi, respektīvi, noformulēt, kas ar viņu noticis, lai sāktu cīņu pret slikto sevī.
— Kāda ir bijusi jūsu mīļākā loma?
— Tad jāvaicā otrādi — kura loma man nav bijusi mīļa? Es uz to nevaru atbildēt, jo aktierim jāattaisno ikviens personāžs, kuru viņš tēlo. Ja es nevaru atrast nevienu iemeslu tēlojamā varoņa attaisnošanai, tad uz skatuves nemaz nevaru kāpt, tādēļ man nav tādu lomu, kas man nebūtu bijušas mīļas vai nepatiktu. Iejūtoties tēlojamās personas lomā, savs “es” ir jāaizmirst. Es nezinu, kā ir citiem aktieriem, man tas izdodas gluži automātiski. Šā iemesla dēļ man tuvas kļūst visas lomas, un, atklāti sakot, es atšķirībā no dažiem citiem aktieriem nemaz nevaru iedomāties kādu mūža sapņa lomu, ko vēlētos spēlēt. Gribu vēl daudz lomu spēlēt, un būs kā līdz šim — tās visas man kļūs dārgas.
