Pēc asām un saltām novembra vēja brāzmām Kārķu pamatskolā ienācēju apņem patīkams siltums. “Pie mums ir silti,” laipni smaidot, saka skolas direktore Vallija Ābele un aicina mani apsēsties. Uz rakstāmgalda deg svecīte, kā iedrošinot, ka te virmo tikai labas domas.Siltumu nav radījusi vienīgi apkure. Pamatskolā, šķiet, valda īpaša aura, kas sasilda savstarpējās attiecības starp pedagogiem un audzēkņiem, un varbūt arī tādēļ pati mācību iestāde ir īpaša. Tajā ir vairākas lietas, kas nav citās skolās. Nu kaut vai tas, ka tieši skola veicinājusi pagastā kristīgās draudzes izveidošanos, kura beigu beigās uzcēla Kārķos baznīcu. Katru gadu pirmajā mācību dienā luterāņu mācītājs skolā ir pastāvīgs viesis. Kā saka skolotāja, ārpusklašu darbu organizatore Ilze Pētersone, vispirms jācenšas katram sevī atrast baznīcu, lai atklātos ceļš uz lielo dievnamu. Uz to arī bērni tiek mudināti.Absolventi skolu neaizmirstIr ierasts teikt, ka skola laukos ir vietējais kultūras centrs. Kārķos tas ir apliecināts dzīvē. Skolā vairākkārt uzstājušies vietējie dzejnieki, savukārt mācību iestādes audzēkņi ir pastāvīgi dalībnieki kultūras nama rīkotajos pasākumos. Pamatskolai ir vēl viena iezīme – tās absolventi līdz pat sirmam vecumam neaizmirst pirmo skolu un bieži atbrauc ciemos. To starpā ir arī tādi bijušie skolēni, kurus paši kārķēnieši dēvē par dižvīriem un dižsievām. Starp tādiem jāmin alpīnists Imants Zauls, ekspremjers Valdis Birkavs, dzejniece un rakstniece Gunta Micāne, Latvijas Dārzkopības asociācijas priekšsēdētājs Jānis Bērziņš un citi. Turklāt atšķirībā no citiem pagastiem te jaunieši vēlas atgriezties. Skolotāji ievērojuši, ka studenti katru nedēļas nogali cenšas pavadīt dzimtajā ciematā. Arī tas ir skolas nopelns, kurā liela vērība pievērsta mīlestības radīšanai uz dzimto vietu.Par to visu runājam ar direktori V. Ābeli un skolotāju I. Pētersoni.Visu izlemj un dara kopāDirektore uzskata, ka visu iecerēto izdevies panākt kopdarbībā. “Mēs visu darām kopā ar pagasta varu, sadarbojamies ar informācijas centru, baznīcu un tautas namu. Pagasta pārvaldnieks bieži mūs apciemo un interesējas, kā sokas. Dažreiz nāk smiekli, redzot televīzijā deputātu ķīvēšanos un nespēju vienoties par vienkāršām lietām. Mēs visus jautājumus kopīgi izdiskutējam, līdz nonākam pie kopsaucēja un vienojamies, ko darīt,” saka V. Ābele. Otra lieta ir gluži dvēseliska. Tā ir mīlestība uz ikdienas darbu. “Šī skola man ir vienīgā darbavieta un ceru, ka tā tāda arī paliks. Kārķos par skolotāju strādāju kopš 1962. gada, bet kopš 1981. gada esmu direktore. Ierados no Smiltenes puses, bet tagad Kārķus esmu iemīļojusi un uzskatu par savu ciematu,” apliecina V. Ābele. Tādu izjūtu pedagogi cenšas radīt arī bērnos. Nav taču noslēpums, ka ikviens, atstājis dzimto vietu, agrāk vai vēlāk to atceras. Un šajās atmiņās noteikti uzplaiksnī ainas no pirmās skolas. Kārķu bērniem, kad tie izaug, šīs atmiņas ir gaišas. Skolotāji cenšas būt savējie, protams, šī vārda labākajā nozīmē. Mājīga atmosfēra jūtama starpbrīžos. Sportiskāk noskaņotie var uzspēlēt galda tenisu, bet zinātkārie atpūtas stūrītī iepazīties ar žurnāliem un laikrakstiem. Tos itin bieži bērniem atved kādreizējais skolas absolvents Pēteris Pētersons. “Gribam panākt, lai bērni paši saprastu – tā ir mūsu skola, tas ir mūsu pagasts. Meklējam vēsturiskas liecības un nostāstus par Kārķiem. Reiz pie mums atbrauca skolotāja no Valkas un neslēpa sajūsmu, dzirdot, cik izjusti skolēni stāsta teikas par Kārķiem. Arī mums tas rada prieku, jo saprotam, ka dzimtā vieta jaunajai paaudzei nav vienaldzīga,” saka V. Ābele. Māca veiksmi atrast sevīAtmiņā parasti paliek spilgti un neatkārtojami mirkļi. Tādus pedagogi cenšas radīt ik gadu 1. septembrī. Aizejot no skolas, absolventi ilgi atcerēsies, kā pirmajā mācību dienā līdz parādes durvīm gājuši pa puķu ceļu, kā viņus sagaidījuši rūķi pie skolas vai pajūgs ar kučieri. Šādi mirkļi neļauj izdzist atmiņām par pirmo skolu dzimtajā pagastā. Kārķu pamatskola ar vairākām lietām atšķiras no citām lauku skolām. Pirmā atšķirība ir tā, ka mācību iestādē ir izveidota Jāņa Cimzes Valkas mūzikas skolas filiāle. Pērn no 60 skolas bērniem vairāk nekā puse mācījās mūziku. “Jau sen ir noskaidrots, ka mūzika attīsta domāšanu, varbūt tādēļ liela daļa bērnu mums ir radoši, prot uzstāties un skaidri izteikt savas domas,” apliecina pamatskolas direktore. Kopš 1991. gada skolā darbojas mazpulku organizācija – 239. mazpulks. “Mums bijuši daudzi brīnišķīgi tā priekšnieki un, protams, visi organizācijas dalībnieki ir iemācījušies rakstīt projektus. Sandis Krastiņš no 6. klases šogad ar savu projektu pat uzvarēja Vidzemes forumā un piedalījās republikas finālā. Viņš bija starp tiem, ar kuriem tikās zemkopības ministrs. Puisis zemnieku saimniecībai audzēja kartupeļus un pats nopelnīja naudu,” stāsta V. Ābele. Tas nav vienīgais skolnieks, ar kura panākumiem pedagogi var lepoties. Iespējams, šo dzirkstelīti viņos iededzinājis viens no mīļākajiem direktores teicieniem: “Mūsu veiksme nav atrodama ārpus mums. Tā ir mūsos un mūsu gribā.” Otra prātula, ko viņa parasti mēdz atgādināt, ir: “Ja nestrādāsim katrs godīgi savā vietā, tad rezultātu nebūs. Nemeklēsim otrā nepadarītus darbus, bet paskatīsimies uz sevi, palīdzēsim otram!”Skolotāja I. Pētersone stāsta, ka unikāla Kārķu skolas iezīme ir arī lielāko kultūras pasākumu plānošana kopā ar tautas namu, lai tie nedublētos. “Tāds plāns mums katru gadu ir izstrādāts līdz pat maijam. Iznākumā ir it kā divi kultūras centri – interesantus pasākumus var apmeklēt gan skolā, gan tautas namā,” saka I. Pētersone. Visi šie pasākumi arī nostiprinājuši labas attiecības starp bērniem un pedagogiem. Lūk, ko šoruden Skolotāju dienas gaidās rakstījuši paši skolēni. Laura Kļaviņa savās pārdomās uzsver: “Man prieks, ka Kārķos ir daudz labu skolotāju. Skolotāji, kas iegūst respektu audzēkņu vidū, ir tādi, kas ciena skolēnus un neizsaka stulbas piezīmes.” Tīna Pētersone: “Skolotāji māk atrast veidu, kā sarunāties ar skolēniem. Pret skolēniem jāizturas kā draugiem. Tas ir lieliski, kad ar skolēniem var uzturēt “čomiskas” attiecības.”Skola – otras mājasV. Ābele nespēj noslēpt saviļņojumu, stāstot par vasarā notikušajiem pagasta svētkiem, kuros absolventu salidojumu rīkoja pirms 50 gadiem skolu beigušie. “Tas bija neaprakstāms prieks, redzot, cik mīļa joprojām viņiem ir pirmā skola,” atzīst V. Ābele. Tā tas ir ne tikai audzēkņiem, bet arī pedagogiem. Skolotāja Laima Varta: “Es te atnācu no Valmieras 5. vidusskolas un neliekuļojot varu teikt, ka šī skola man ir otras mājas.”Nākamvasar pamatskolai ir 125 gadu jubileja. V. Ābele cer, ka būs iespēja sameklēt līdzekļus svinību rīkošanai. Tā būs atkal viena iespēja visiem kādreiz skolas durvis vērušajiem satikties.
