S katoties dokumentālo filmu “Iezīmētie” par pirmo brīvprātīgo rezerves karavīru pamatapmācības kursu, atmiņā tiek atsaukts viss, ko es esmu piedzīvojusi, dienot armijā. Tās pašas emocijas, tās pašas grūtības, pildot uzdevumus.
Pēc nedēļas, kas pavadīta mežā, kad kājas ir zābaku noberztas, mugura sāp no smagā ekipējuma, acis no negulēšanas ir ieguvušas neveselīgu spozmi, liekas, ka tava personība ir iemīta dubļos, kuriem tikko esi bridis cauri. Bet patiesībā brīdī, kad esi nostādīts ar visiem ierindā, aci pret aci ar sevi, savām bailēm, savu nevarēšanu, parādās tava personība visā tās patiesumā, parādās pašam neapjaustas fiziskās un garīgās iespējas. Jo vairāk brien tos dubļus, jo kļūsti spēcīgāks, morāli noturīgāks, iepazīsti cilvēkus, kuri tev blakus, saproti, ar kuru var iet “zagt zirgus”, bet ar kuru neietu pat pa vienu ielas pusi.
Neviļus rodas jautājums – kāda ir bijusi mana motivācija, to visu darot? Kas lika izturēt visas grūtības un pārbaudījumus pat ar lauztu potīti? Atbilde nāca visnegaidītākajā veidā. Dēls, kurš sēdēja un skatījās ar mani kopā filmu, pateica: “Tava motivācija ir Latvija. Toreiz un vienmēr.”
Un es zinu, ka es celtos un ietu atkal, ja mani sauktu, ja pienāktu brīdis, kad bez manis nevar. Kā gāja mūsu senči, latviešu strēlnieki. Jo nekur uz pasaules nav un nebūs mūsu Latvijas. Visskaistākās zemes ar vislabākajiem cilvēkiem. Ar mūsu valodu, tautas dejām un dziesmām, kas mūs paceļ spārnos.
Latvietis dzied, kad viņš ir bēdīgs, un dzied, kad ir priecīgs. Tieši dziesma ir palīdzējusi izdzīvot un saglabāt mūsu latvisko identitāti, noturēt mūs kopā. Priekos un bēdās.
