Izcili skaisti dabas maršruti cilvēku neapdzīvotās kalnu teritorijās, kur savulaik atradās padomju režīma nometņu vietas jeb gulagi.
Izcili skaisti dabas maršruti cilvēku neapdzīvotās kalnu teritorijās, kur savulaik atradās padomju režīma nometņu vietas jeb gulagi. Tur noslēdzās mūžs daudziem izsūtītajiem latviešiem.
Apceļojot piepolāros Urālus, latviešu emocijas ir pretrunīgas.
Vai redzējāt pieminekli Dzimtenei?
“Mūsu mērķi bija divi: uzkāpt Urālu augstākajā virsotnē Narodnajas kalnā un satikt izsūtītos latviešus,” ceļojumu uz Krievijas ziemeļiem atceras valcēnietis ģeogrāfs Zintis Varts. Viņš ceļoja kopā ar bijušo studiju biedru Artūru Bobrovski no Dobeles.
No Krievijas galvaspilsētas Maskavas līdz ziemeļu Urālu pilsētai Intai ar vilcienu var nokļūt 37 stundās. Autotransportam ceļš uz turieni ir liegts. 200 kilometru attālumā līdz pilsētas robežai beidzas jebkādas brauktuves. Tas ir daudzo upju dēļ, skaidrojuši vietējie. Šoseju būvēšana izmaksātu ļoti dārgi.
“Intā nokļūst ar vilcienu. Dzelzceļu, pa kuru braucām, uzcēluši izsūtītie. Vilcienā mums stāstīja, ka zem katra gulšņa ir viens līķis,” saka Zintis.
Tieši Intā, kur joprojām saglabājušies padomju iekārtai raksturīgi saukļi, piemēram, “Inta – moi gorod, moi dom” (“Inta – mana pilsēta, manas mājas”) ceļotāji Mazākumtautību kultūras centrā atrada pirmo informāciju par šejienes latviešiem.
Ivars Prīsis gan nav represētais, drīzāk – laimes meklētājs. Uz Krieviju devies 1965. gadā pēc dienesta padomju armijā. Tagad strādā Komi republikas sakaru uzņēmumā “Telekom” par galdnieku. Precējies, sieva – baltkrieviete, ģimenē ir divi bērni. Latvijā atgriezties nedomājot. Bijis ciemos pie radiniekiem, taču neērtības radot sarežģītais vīzu kārtošanas process.
Tomēr atmiņas par Latviju nepazūd. “Vai esat redzējuši pieminekli Dzimtenei?” Ivara Prīša jautājums abiem latviešiem drīzāk ir uzvedinošs pieminekļa apmeklējumam. Jo kā gan viņi to varētu redzēt, ja Intā ir pirmo reizi, turklāt tikko atbraukuši?
Tur tas ir – ar garu zāli aizaugušā kapsētā bērzu birzs malā. Sievietes skulptūra latviešu tautas tērpā. Pieminekļa piekājē latviski lieliem burtiem iegravēts “Dzimtenei”. “Emocionāls brīdis,” atceras Zintis. Ivars Prīsis stāstījis, ka piemineklis tapis aizvadītā gadsimta piecdesmito gadu sākumā pēc izsūtīto latviešu iniciatīvas.
Bez Latvijas – vairāk nekā pusgadsimtu
Otru latvieti – pensionāri Ausmu Stoduhu – ceļotāji atrod Vorkutā. Attālums no Intas līdz Vorkutai ir 400 kilometru. Tur viņa dzīvo kopš pusaudzes vecuma. Ir politiski represētā. Joprojām labi runā latviski, atšķirībā no Ivara Prīša, kura sarunvalodā iesprūk krievu vārdi.
“Izsūtīta no Krustpils,” par sevi abiem tautiešiem stāstījusi Ausma Stoduha. Viņas pārkāpums – padomju varai naidīgās Pārupieša brigādes atbalstīšana. “Pretošanās kustībā toreiz iefiltrējies nodevējs. Dažus nošāva, citus izsūtīja. Ausmiņai piesprieduši 20 gadus stingrā režīma nometnē kā režīma pretiniecei. Pēc tam viņa strādājusi ogļu šahtās, slimnīcā. Darījusi daudz dažādus darbus jeb, kā pati saka, visu laiku cīnījusies. Skarbi,” izsūtītās latvietes dzīves stāstu vērtē Zintis.
Vorkutā Ausma apprecējusies ar ukraini, izaudzinājusi bērnus. Mazdēls dzīvo Rostovā pie Donas, ir armijas cilvēks. Latvijā Ausma Stoduha nedomā atgriezties. Tuvinieku dzimtenē viņai nav.
“Viņa ir dzīvespriecīgs cilvēks. Par dzīvi nesūrojas. Krievijā saņemot labu pensiju,” piebilst ceļotāji.
Par izsūtītās latvietes mājām kļuvusi ogļraču lielpilsēta Vorkuta, kurā mūsdienās dzīvo 103 dažādu tautību cilvēki.
Pārradušies Latvijā, Zintis un Artūrs Ausmai aizsūtīja latviešu žurnālus, Ivaram – latviešu šlāgeru kasetes, kuras viņš lūdzis. Tā ir arī abu pateicība par laipno uzņemšanu Ivara mazajā vasarnīcā jeb “dāčā”, kur saimnieks sakurinājis abiem latviešiem kārtīgu pirti. Pat pirtiņas šķirbainās sienas neesot bijušas kavēklis pamatīgai svelmei.
Uzplaukst ar gāzes naudu
Apceļojot piepolāros Urālus, abi latvieši sasniedza Obas upes grīvu un pilsētas Saļehardu un Labitmangus – katru savā krastā.
Skatot viņu uzņemtās dažu Saļehardas ēku fotogrāfijas, raisās asociācijas ar Venstpili. Moderna arhitektūra. Stiklotas fasādes. Atgādinājums, ka vismaz daļai šejieniešu – tiem, kuri nedzīvo noplukušajos koka namiņos vai blokmājās, – ir nauda.
Tā ir gāzes nauda, skaidro Zintis. Saļehardas attīstību balsta gāze, arī nafta. Turklāt Krievijas valdība atvēlējusi finansējumu jaunu gāzes atradņu izpētei arktiskajā tundrā. Par to latviešiem stāstījuši sastaptie studenti ģeologi no Tjumeņas, kuri devās uz prakses vietu tundrā, lai aprakstītu iespējamo gāzes vada trasi.
Uz Krievijas ziemeļiem peļņā brauc uzbeki, turkmēņi, tadžiki, kaut arī klimats ļoti atšķiras no viņu dzimtenes. Piepolārā apgabala pilsētās pat zāli nepļauj, lai īsajā tundras veģetācijas periodā varētu papriecāties par zaļumu. Taču te var nopelnīt, par ko liecina augstās cenas veikalos. Acīmredzot vietējie tādas var atļauties. “Salīdzinot ar Latviju, lētākas ir tikai cigaretes, benzīns un degvīns, kuru vietējie patērē lielos daudzumos,” secina Zintis.
Pilsētas joprojām atgādina par padomju laiku. Tajās ir pieminekļi Ļeņinam un revolucionāriem. Ir arī amizanti pieminekļi baltajiem lāčiem un sen izmirušajiem mamutiem. Tas tāpēc, ka Krievijas ziemeļos mūžīgā sasaluma joslā atrasti pat veseli mamutu ķermeņi.
Baudījums dabas mīļotājiem ir Ziemeļu Urāli – ar ķērpjiem apauguši salīdzinoši zemi kalni. Diemžēl panorāmu no augstākā punkta – Narodnajas virsotnes (1895 metru virs jūras līmeņa) – abiem latviešiem aizsedza bieza migla.
Urāli dāsni piedāvā ogas un sēnes, kā arī odus, kuru kalnos ir ekstrēmi daudz. Vēl var sastapties ar vadātāju. “Kalnos atrodamo dzelzs rūdas iegulu dēļ ir magnētiskais lauks, un uz kompasu paļauties nevar. Kāpjot lejā, miglā apmaldījāmies un kādu laiku soļojām pa apli,” atceras Zintis.
Latviešu pārgājiens ar kājām uz Narodnajas virsotni un atpakaļ ilga vairākas dienas.
