Ar tādu atziņu Kārlis Ulmanis sāka savu misiju Latvijas valsts pārvaldīšanā. Lai to realizētu, apvērsums bija nepieciešams. Latvijas sākuma posms līdz apvērsumam bija tikpat nenoteikts kā pašreiz. Partijas cīnījās savā starpā, bet jēgas nekādas. Apvērsumu uzskata par antikonstitucionālu. Ulmanis kļuva par diktatoru. Vai tagadējā Saeima nav tāds pats diktators? Iedzīvotāju neapmierinātība ar pieņemtajiem likumiem un lēmumiem netiek ņemta vērā. Konstitūcija apstiprināta labvēlīga Saeimas deputātiem. 1934. gada 15. maija režīms bija samērā liberāls, īpaši salīdzinot ar politisko teroru, kāds, piemēram, valdīja PSRS un nacistiskajā Vācijā. Apvērsumā netika izlietas asinis. Ulmaņlaikos nevienam politiskajam pretiniekam neizpildīja nāvessodu. Kā visas šīs pārmaiņas notika, labi var izlasīt grāmatā “Ulmaņlaiki”, apgāda “Jumava” izdevumā. Tieši šajā ulmaņlaikā Latvijā dzīve uzplauka, attīstījās. Reiz pie stūres tika īsts valstsvīrs! Tālākās izmaiņas, protams, vairs nebija Kārļa Ulmaņa varā. Tomēr PSRS teroristiskajos apstākļos Padomju Latvija turpināja attīstīties. Kaut ļoti apgrūtinoši no lielvaras politiķu puses, tomēr Latvijas patrioti, kuri bija kaut kādā veidā tikuši pie varas, nesaudzīgi aizstāvēja Padomju Latvijas iedzīvotāju dzīvi. Liekas netaktiski, ka bieži vien izsaka ar apsmieklu šo cilvēku darbu. Kā pavērojot bērnus, kuru rīcībā bieži atspoguļojas pieaugušo rīcība – viens puisēns no visas sirds ceļ smilšu pili, visu rūpīgi izveidodams, bet atnāk otrs, iesper ar kāju un visu izjauc. Vai celtniekam sirsniņa nesāp par to?… Vai ar mūsu valsti – Latviju nav noticis tas pats? Tie, kuri cēla, strādāja, veidoja, ar šausmīgu sašutumu pārdzīvo to pārestību, ko izdarīja tagadējie kungi – deputāti, visu pārdodot, izputinot. Liekas, viņu apziņā cits nekas neeksistē, kā tikai nauda, nauda, nauda un privātīpašums. Rezultātā – visa veida bezgalīgie pabalsti, kas tiek maksāti bez darba. Sekas, kas pašiem rada izbrīnu – cilvēki pieraduši saņemt naudu bez darba. Kas te vainīgs? Vainīgie jūtas nevainīgi. Jāsaprot būtu visiem, ka no naudas maizi necep, nauda cilvēkus tikai degradē! Deputāti ar cilvēkiem, it kā saviem vēlētājiem, nestrādā, neorganizē ienākumus valsts kasē ne tikai no nodokļiem, bet valsts ieņēmumus ar ražošanu, nevis tikai no privātuzņēmumiem un īpašumiem, kuri rīkojas pēc saviem ieskatiem, nevis valsts interesēs. Protams, vieglāk aizņemties, nevis pašiem ražot! Vēl varētu salīdzināt ģimenes ar valstī notiekošo. Nelaimīgās sievietes un bērni, kuri nonākuši alkoholiķu varā. Šie vīri vispirms pārdod visu, kas mājā atrodas pārdodams; ja nav vairs, ko pārdot, tad sāk aizņemties; kad nav, kur aizņemties, tad sāk zagt un iedzen izmisumā visus savus tuviniekus. Vai tas pats nav noticis ar Latviju?… Tagad vienalga ar kuru cilvēku iznāk runāšana, pirmais jautājums – par kuru kandidātu lai balso. Pašreiz ir īsts cīņas periods, tāpēc nebūtu jāgudro, par kuru balsot, bet jāizvirza kandidāti, kuri ir īsti Latvijas cilvēki un cienīgi pārņemt savās rokās valsts pārvaldi. Ne vēlēšanu komisijā, ne vēlēšanu sistēmā, kā bija paredzēts, pārmaiņu nav. Liekas, viss iet pa vecam. Nezin kāpēc atkal Cimdars vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs (vai uz visu mūžu iecelts?). Tā kandidēt var jebkurš muļķis, ja tikai diploms kabatā, bet tas jau tikai papīrs. Vai atkal likums, ka jāpieņem visi, vai piemērots vai nē. Vārdos it kā tautas gribas paudēji, bet, ja tauta pieprasa parlamentu (jeb Saeimai nē) labāk prezidentālu republiku. Cilvēkiem nepatīk, ka jābalso nevis par atsevišķiem kandidātiem, bet par partijām. Te, liekas, slēpjas atkal kāda viltība. Partiju organizatori cer, ka ar partijas atbalstu atkal varēs iekāpt naudas upē. Vēlēšanu komisijai ienāk visi materiāli par cilvēkiem, kuri kandidē, tātad ir iespēja vērtēt. Ko, piemēram, viens metinātājs var zināt? Vai tas cilvēks varēs pārzināt valsts lietas vai nē? Kandidātiem jāvērtē ne tikai zināšanas par valsti, bet jābūt noteiktām rakstura īpašībām, kas netraucēs pildīt pienākumus, nedrīkst būt stūrgalvīgs, kas neņem vērā vai neizvērtē ne tikai savus, bet arī citu ieteikumus. Vislabākie kandidāti ir tie, kuri ir spējīgi un pieredzējuši valsts pārvaldes darbā, bet paši netiecas pēc varas. Tādi vīri jau ir, tikai viņu kandidatūras kādā kolektīvā jāizvirza. Savu laiku normāli jau nokalpojuši: Valdis Zatlers, Valdis Dombrovskis, Dālderis, Dūklavs, Sudraba, Gorbunovs, Lembergs, Rubiks. Tagadējie varas vīri grib iegrozīt visu atkal vecās sliedēs. Pārējiem ļaudīm tam jāpretojas, jo citādi Latvijas dzīvē nekas nemainīsies. Solījumi ir kā ziepju burbuļi. Vai šajos laikos paredzēts zinātniekus par viņu atklājumiem sodīt? Pēc būtības nē, jo nav tak vairs Kopernika laiks, kad viņam bija jāzaudē dzīvība par ievērojamo atklājumu. Kāpēc Neo jācieš par savu zinātnisko atklājumu? Tas bija ļoti vajadzīgs, jo Latvijas iedzīvotāji visu laiku nevarēja saprast, kā tādā mazā valstī, pie tam trūcīgā valstī, rodas tik daudz miljonāru. Neo to atklāja, pie tam nevienam nekas slikts nenotika. Neo un žurnāliste nav sodāmi. Tādi cilvēki valstij ir ļoti noderīgi, tāpēc arī viņu kandidatūras vajadzētu izvirzīt. Nost ar pļēguriem, švaukstiem un oligarhiem!!! Tagad valsts himnai vajadzētu skanēt tā: Nevis slinkojot un nīkstot, tauta zied un tauta zeļ; ja ikviens tik zemē sētu vienu graudu veselu (nevis koku), kas gan saskaitīt tad spētu zelta kviešu krājumu utt.
