Pie barikādēm Latvijas neatkarību sargāja ne tikai vīrieši, bet arī sievietes. Vienu diennakti kopā ar Latvijas sargiem galvaspilsētā pavadīja tagadējā Nodarbinātības valsts aģentūras Valkas filiāles vadītājas vietniece Gaida Piele.
Pie barikādēm Latvijas neatkarību sargāja ne tikai vīrieši, bet arī sievietes. Vienu diennakti kopā ar Latvijas sargiem galvaspilsētā pavadīja tagadējā Nodarbinātības valsts aģentūras Valkas filiāles vadītājas vietniece Gaida Piele.
“Toreiz uz Rīgu kopā ar citiem valcēniešiem devos 19. janvārī un atgriezos 20. janvārī. Pārdzīvojumu netrūka, jo nezināju, kas var notikt. Vakarā mēs, sievietes, griezām un smērējām maizītes. Tas bija mūsu pienākums. Rīgas firmas ļoti rūpējās, lai mums nekā netrūktu. Tās barikāžu dalībniekiem atveda sieru, maizi, desas un gaļu,” stāsta G. Piele.
Pirms došanās uz barikādēm viņa daudz nedomāja, ka ir sieviete, bet pretinieki ir bruņoti. “Par to nebija laika spriest. Bija jābrauc, un braucu. Atklāti sakot, es īsti nepieļāvu domu, ka uz mums var šaut. Protams, omonieši trakoja un pielietoja ieročus, bet ticēju, ka cilvēku vairākumam ir veselais saprāts. Informācija gan īsti drošiem nelika justies. Ik pēc brīža dzirdējām paziņojumus, kas notiek Vecmīlgrāvī, kas uz tilta pār Daugavu. Kad pa radio atskanēja vārdi: “Uzmanību! Uzmanību!”, pār muguru pārskrēja skudriņas.
Bija gan arī daudz labu momentu. Redzēju, cik draudzīgi un izpalīdzīgi var būt latvieši. Atmiņas par draudzīgajām attiecībām barikāžu laikā man ir vislielākā vērtība. Pērn devos uz barikāžu dienu atceres pasākumu Rīgā, lai tiktos ar 1991. gada janvārī iepazītajiem cilvēkiem un atdzīvinātu sevī toreiz dzimušo draudzīgumu un biedriskumu. Domāju, ka latviešiem barikāžu laiks bija tādas vienotības un draudzības dienas, kādas ilgi mūsu vēsturē nebija piedzīvotas un, šķiet, ilgi nebūs arī nākotnē. Šo draudzību palīdzēja kaldināt arī kopīgi dziedātas dziesmas. Žēl, ka ar katru gadu atceres pasākumos ir arvien mazāk dalībnieku. Šo draudzību vajadzētu saglabāt,” saka G. Piele.
