Dzīvot ilūzijās, ka pasaules problēmas Latvijai metīs līkumu, ir rūgti maldi, par ko jau esam dārgi maksājuši gan 1941. gada 14. jūnijā, gan 1949. gada 25. martā, gan daudzās citās reizēs. Tikai kopā, solidāri palīdzot un atbalstot citam citu, mēs spējam pastāvēt.
1941. gada 14. jūnijā izsūtīto gadu veco zīdainīti Jāni Šmitu no bada nāves izglāba Sibīrijas krievu sieviete, paņemot mazuli savā ģimenē. Zvēriski vajāto ebreju tautu no iznīcības glāba daudzi cilvēki, riskējot ar savām dzīvībām. Par Krievijas varas ratā maltās ukraiņu patriotes Nadijas Savčenko dzīvību iestājās pasaules gaišā saprāta cilvēki. Sīrijas karā un postā nonākušiem cilvēkiem palīdz visa pasaule. Nenovēršanās no svešā un citādā, bet gan tā pieņemšana palīdz cilvēcei izdzīvot. Laika ritums turpinās, un kādam vienmēr būs jāpalīdz, jo cilvēki, kas neatbilst varmāku murgainajiem ideāliem, tiek represēti un nogalināti plašajā pasaulē visos laikos. Izdzīvot vajāšanas apstākļos var tikai, saņemot palīdzību. Arī Sibīrijas salā un svelmē. Smiltenes novada represēto atmiņu krājumā “Kāpēc” šī atziņa rodama daudzu jo daudzu ļaužu atmiņās. Citēšu krājuma sastādītāja Arvīda Kaupes pieredzēto: “…vietējie iedzīvotāji savā nabadzībā dalījās ar mums un mācīja, kā izdzīvot Sibīrijas apstākļos.” Izpalīdzība un labestība ir dvēseles valoda, kas palīdz cilvēkiem saprasties visā pasaulē.
Klusēšana ir bailes. Varmākus arvien baro citu bailes, PSRS politiskā vadība pat deportāciju pieminēšanu uzskatīja par pretpadomju aģitāciju. Arī par Latvijas okupācijas sākumsignālu – 1940. gada 15. jūnija Masļenku traģēdiju, kad Abrenē robežsargiem uzbruka padomju karavīri un nogalināja ne tikai robežsargus, bet arī kāda sarga sievu un dēlu, PSRS laikos klusēja. Pat mana māte, kas redzēja Abrenē noslepkavotos, klusēja, jo toreiz iebrucēji nolaupīja vairākas ģimenes, arī viņas draudzenes Izoldas Smukkalnes ģimeni, un aizveda uz Ostrovas cietumu. No turienes ļaudis atgriezās iebaidīti un klusēja, jo bija nozvērināti, lai klusē par notikušo. Arī tagad ar Ukrainas patrioti N. Savčenko apmainītie Krimas iekarotāji Maskavā atgriezās klusējot. Par varmācību ir jāstāsta, neļaujoties iebaidīties. Cilvēciskās attiecības gan ģimeņu, gan tautu un valstu starpā atveseļo ar izrunāšanos. Tas taču arī ir katras paaudzes pienākums pret nākamo paaudzi – nodot tālāk savas vēsturiskās atmiņas un pieredzi.
“Pēcvārda vietā: cerēsim, ka nākamās paaudzes augs lepnas un varošas un, studējot vēsturi, nekad nebūs kā roboti – bez sirds un smadzenēm, nekad neko tādu nepieļaus.” (No Daces Jurciņas atmiņām krājumā “Kāpēc”.)
