Pagājušā ceturtdiena, 21. aprīlis, man bija svētku diena, pateicoties pašvaldībai un Tūrisma informācijas centram par Smiltenes novada fotogrāmatas izdošanu. Jāatzīst, ka šis bija viens no retajiem pasākumiem, uz kuru devos nevis atspoguļot, intervējot un fotografējot, bet kā ciemiņš un daļa no īstenotā projekta.
Sapratu to, ka vienkāršāk ir pildīt savus pienākumus darbā, nekā sēdēt un izbaudīt to visu, saņemt ziedus, jauno grāmatu un pateicības vārdus. Protams, reizēm pārņem satraukums arī ar fotoaparātu rokā nostājoties skatītāju priekšā un bildējot. Bet jūs pat nespējat iedomāties, kādu satraukumu izjutu pirms un grāmatas atklāšanas svētkos. Kājas trīcēja un sirds gandrīz pa muti izlēca, kad izsauca priekšā. Tagad pati par sevi pasmejos, bet patiesībā tas atsauca atmiņā skolas laiku, kad izsauca pie tāfeles.
Tikpat neierasti ir, kad pret tevi pavērsts fotoaparāts vai videokamera. Bet no otras puses, tas man ļāva saprast cilvēkus, kurus fotografēju sabiedriskos un saviesīgos koncertos, pasākumos, svētkos. Ir tādi, kas, ieraugot fotoaparātu, vēl nopozē, citi izturas neitrāli, bet ir arī tādi, kas aizgriežas, tādājādi izvairoties un demonstrējot savu attieksmi. Tāpēc ir labi ik pa laikam tikt izmestam no komforta zonas, lai uz lietām paraudzītos no cita skatupunkta. Tas noder.
