Televizoru neskatos. Nepatīk, kas tagad notiek Latvijā. Grāmatas nelasu. Dievu nelūdzu, tāpat nekas nemainās.
“Televizoru neskatos. Nepatīk, kas tagad notiek Latvijā. Grāmatas nelasu. Dievu nelūdzu, tāpat nekas nemainās. Vienīgais, kas kliedē manu vientulību, ir pa logu redzētais,” atzīst 72 gadus vecā vijciemiete Ilga Silgale.
Pie Ilgas ierados nākamajā dienā pēc viņas zvana redakcijai. Sākumā sieviete vēlējās pastāstīt par mediķu attieksmi pret veciem un nevarīgiem cilvēkiem, bet mūsu saruna izvērtās pavisam citādāka – galvenokārt jau par vientulību. Ilga tik ļoti alkst pēc kāda sarunu biedra, ka ir gatava savā vienistabas dzīvoklītī izmitināt kādu tantīti, lai dzīves sūrumu varētu dalīt uz pusēm.
Nespēj pieņemt notikušo
Lai gan oficiāli Ilga nav ieguvusi invalīdes statusu, viņa lielāko daļu dienas pavada guļus stāvoklī. Vijciemietes veselība pamatīgi sašķobījās pirms četriem gadiem pēc pārciestā un neizgulētā plaušu karsoņa. Kopš tā laika Ilgu mocījušas neciešamas muguras un kāju sāpes. Viņa vairākkārt ārstējusies slimnīcās, kā arī pabijusi rehabilitācijas centros, tomēr pensionāre tikai ar grūtībām var pārvietoties. Ilga detalizēti stāsta par savu ārstēšanās procesu, nepārtraukti uzsverot, ka pie visām nelaimēm vainojami vienīgi ārsti.
“Gulēju komā. Biju izdilusi tik ļoti, ka no manis bija tikai kauli un āda. Dēls mani uz slimnīcu aiznesa uz rokām,” atceras vijciemiete.
Tas, ka viņai interesē medicīna un zāļu lietošana, nojaušams pēc tā, ka jau kopš padomju laikiem Ilga uzmanīgi studējusi toreizējo “Veselību”, bet tagad cītīgi izlasa žurnālu “36,6 C”. Uz jautājumu, kāpēc cilvēkam vajadzīgs tik daudz zināt par slimībām, Ilga mundri atbild: “Vajag zināt, kādas slimības var piemeklēt cilvēku!”
Pēdējo reizi Ilga Valkas slimnīcā ārstējusies oktobra sākumā. Pensionārei bijis augsts asinsspiediens un sirds problēmas, tāpēc vietējā feldšere devusi nosūtījumu uz slimnīcu. Sarunā vecā sieva Valkas medicīniskajam personālam velta ne īpaši glaimojošus vārdus un atklāti pasaka, ka slimnīca kļuvusi par klusu “atpūtas namu”, kur trūkstot ārstu. Slimnīcā nevienam neinteresējot, kā jūtas pacients.
Ilgai vairākkārt piedāvāts nokārtot invaliditāti, bet viņa izrēķinājusi, ka naudiskā izteiksmē būtu zaudētāja.
“Man pensija būs 114 latu, invalīdam jau tik lielas nav,” domīgi secina sieviete. Viņa ir gatava rādīt visus ārstniecības iestāžu izsniegtos dokumentus, lai pierādītu, ka stāstītais atbilst patiesībai. Tikai mani māc žēlums, ka slimais cilvēks, vientulības mākts, visu redz melnās krāsās, cenšas pierādīt, ka visās nelaimēs ir vainojami citi. Ilga tikai guļ un sūdzas par apkārtējiem un netaisnībām, kas viņu piemeklējušas.
Palikusi viena pati kā pirksts
“Man bērni un visi tuvinieki sen prom ārzemēs. Šad tad atskrien, padzīvo nedēļu un atkal aizbrauc,” skumīgi noteic Ilga. Viņa viena pati izaudzinājusi divus bērnus. Meita jau četrus gadus strādājot Īrijā, bet dēls – Norvēģijā. Arī mazbērni atraduši darbu ārzemēs, tāpēc pie vecmammas atnāk tikai mazdēls, kurš palicis Vijciemā. Ilga cenšas pagatavot vakariņas, jo viņš no darba pārrodas tikai pēc astoņiem vakarā.
“Esmu palikusi viena pati kā pirksts savā ģimenē. Mana tantīte, kas dzīvoja Valkā, pakārās malkas šķūnī. Vairāk man nav neviena rada,” noteic Ilga. Viņa nesaprot, kāpēc bērni, zinot viņas situāciju, nebrauc uz dzimteni. Reizēs, kad bērni piezvanot, viņi mammu mierinot un sakot, ka viņai jāpaciešoties, jo citiem klājoties vēl sliktāk. Ilga jau saprotot, ka tuviniekiem šeit būšot grūti atrast darbu, bet viņa zina cilvēkus, kas no Vijciema braucot strādāt uz Valku vai Smilteni un par dzīvi nesūrojoties.
Ilga jau 17 gadus dzīvo daudzdzīvokļu mājā. Diemžēl pensionāres raksturs ir tāds, ka viņa par vairumu kaimiņu arī izsakās ne visai glaimojoši.
“Mājas iedzīvotāji ir tādi, ka pat nepaskatās – vai tu esi dzīvs vai miris,” tā Ilga.
Nesen Latvijā ciemojies viens no mazdēliem, kurš strādājot Norvēģijā, un vecmāmiņai iedevis diezgan lielu naudas summu. Tomēr Ilga sūkstas, ka iekrājies parāds par nokurināto malku. Viņai pagastmājā teikuši, lai par malku norēķinās naudā, jo pašvaldības darbinieki saprot, ka vecā sieva šādā stāvoklī nespēj sagādāt malku. Pirms kāda laika pie Ilgas nākusi arī aprūpētāja, bet abas satrīdējušās.
Klausoties stāstījumā, nav viegli izprast, kāpēc sirmgalve neprot sadzīvot ar apkārtējiem. Mans žurnālistes pienākums nav nosodīt cilvēku, kuram mūžs jau ir vakara pusē, vienīgi sarunā mēģināt pateikt, ka ne viss ir tik slikts un melns, kā izskatās. Cilvēciski bezspēcīgo sievieti var saprast – viņa viena pati izaudzinājusi divus bērnus, 30 gadus strādājusi smagā darbā fermā. Ilga visu laiku cerējusi, ka vecumdienās būs kur palikt, bet nekā.
“Kā pienāca vecums, samainījās šitie stulbie laiki. Krievu laiki man bija zelta laiki. Cepuri nost! Varēju iet pie jebkura ārsta. Nevajadzēja nevienu ģimenes ārsta nosūtījumu. Kurš šodien katru dienu var izbraukāt pie dakteriem?” dusmīgi jautā Ilga. Viņa sevi uzskata par pēdējo nabagu un vaļsirdīgi atzīstas, ka neredz citu izeju kā “ņemt un iztaisīt sev galu”.
“Nav vērts man vairs dzīvot. Vakar atkal sastrīdējāmies ar mazdēlu,” klusi nosaka Ilga.
Neviens nav pelnījis neizturamas vecumdienas
Dienā, kad viesojos pie Ilgas, pavērās durvis un ienāca augšējā stāva kaimiņiene Aina Lauciņa. Viņa Ilgai veikalā bija nopirkusi Okarti. Aina atzīst, ka neviens cilvēks nav pelnījis neizturamas vecumdienas, tāpēc ikvienam jāievēro Bībelē teiktais – godā savu māti un tēvu, tad tev labi klāsies. Aina atzīst, ka acīmredzot Ilgas bērni par to nav domājuši, bet šīs ģimenes lieta esot tik sarežģīta un samudžināta, ka neviens nevar pateikt, ka vainīga ir tikai viena puse – vainīgi ir gan bērni, gan pati Ilga. Aina uzskata, ka kaimiņienei ir jāķepurojas un vairāk jākustas. Pēdējā laikā viņa ir iekritusi tādā kā bezdibenī, jo dzīve rādās tikai melnās krāsās. Pensionāre kļuvusi pesimistiska un pret visu noraidoša.
“Ilga, lasi kādu skaistu grāmatu! Pamini krustvārdu mīklas!” iesaka Aina. Viņa domā, ka kaimiņienei ir smaga depresija, kuru vajadzētu ārstēt. Ilgai pašai esot jāsavācas iekšēji – grūtos brīžos jāpalasa Bībele, svētdienas rītos televīzijā var noskatīties reliģiskus raidījumus un dievkalpojumus. Ja pensionāre sevi sakārtos iekšēji, tad visām grūtībām viņa tiks pāri. Šos ieteikumus Aina Ilgai teikusi visu pazīšanās laiku, jo lielam vairumam cilvēku dzīvē neiet gludi – visiem ir bērni, un tāpēc arī jāizdzīvo viņu sāpes un prieki.
“Jā, ir grūti, bet tāpēc jau mēs dzīvojam. Grūtības ir jāpārvar,” secina Aina.
