Pulkstenis rāda 8.45. Protams, saulīte jau gabalā, stāvlaukumā jeb, citiem vārdiem sakot, gar lauku šosejas malu stāv desmitiem automašīnu, visa tauta jau sen ir uz ledus un makšķerē!
Nobeigums. Sākums 26. marta numurā.
Pulkstenis rāda 8.45.
Protams, saulīte jau gabalā, stāvlaukumā jeb, citiem vārdiem sakot, gar lauku šosejas malu stāv desmitiem automašīnu, visa tauta jau sen ir uz ledus un makšķerē! To mēs redzam savām acīm — kilometriem tālu uz priekšu, pa labi un pa kreisi simtiem, tūkstošiem makšķernieku kā skudras, kā skudriņu pūļi! Sēž uz vietas, kustās šurpu turpu, čupojas lielākos un mazākos bariņos — nu ļoti, ļoti daudz! Izņemot mūs! Ticiet man, tā ir draņķīga sajūta! Sajūta tāda tizla, liekas, ka mēs copi esam nokavējuši absolūti un neatgriezeniski.
Bet tā tikai liekas!
Kolosālu iedvesmu rada laiks, un tas ir kā pasakā. Peipusu iepazinušie copmaņi mani sapratīs. Laiks ir tāds, kāds uz Peipo ir reti, — vēja nav nemaz, absolūts klusums, debesis ir tīras un bez neviena mākonīša kā virs galvas, tā pie horizonta. Protams, spīd marta saulīte, mēs visi krastā, pie buša stāvot, jūtam siltumu. Bet vēl ir rīts, tas sevi pieteicis arī uz mūsu vaigiem, jūtams, ka temperatūra ir mīnusā, nu grādi četri līdz seši, ne vairāk.
Nu ko vēl vajag?
Krāmējam kopā savas pričendālas, tas ir, ledus urbjus, makšķernieku kastes, vēl šo to, un uz priekšu!
Cope uz pēdējā ledus
Ejam ezerā iekšā kādus četrus piecus kilometrus, atrodam savu vietu, pakojamies ārā, urbjam ledū caurumus, un lielā cope uz pēdējā ledus ir sākusies.
Vispār šis “pēdējā ledus” pasākums ir interesants. Iedomājieties — pavisam netālu, tikai kādus 145 kilometrus, mūsu Valkas rajona ezeros ledus situācija martā un aprīlī, kā nu kuro gadu, ir diezgan kritiska — labāk virsū nekāpt. Bet Peipo ledus no rīta ir nikns, urbjās grūti, ir biezs, nepilns metrs! Nu kāda te var būt pēdējā ledus cope, par ko sapņo visi makšķernieki? Nezinātājiem paskaidrošu — pēdējā cope raksturīga ar zivju milzīgo ēstgribu pirms un nārsta laikā un pēc ziemas mēnešu pasivitātes. Peipo asaru un raudu karapūļiem šis laiks sākas tad, kad sāk kust ledus un tuvojas pavasaris. Vienkārši un prasti, brauc un makšķerē! Pieļauju domu, ka daudziem badapātagas mīļotājiem šis atklājums neliksies zināms, jo ir daudz makšķernieku, kas tiešām ir pārliecināti — ja 1. un 10. martā ķeras, tad tas ir tikai, pateicoties 1. un 10. datumam, nevis zivju bioloģiskajam dzīves ritmam.
Tātad cope.
Sēstos uz kastes, iemetu iebarojamo barības bumbiņu, lēnā garā izmēru attālumu līdz gruntij (6 m 25 cm), spraužu uz mormiškas ēsmu un nedaudz trīcošu sirdi, laižu lejā. Nedaudz trīcošu sirdi tāpēc, ka es esmu māņticīgs un manu māņticību ir apstiprinājusi dzīves prakse, un tas ir tā — ja pēc pirmā iemetiena paiet trīs minūtes un nav piesitiena, tad es uzpīpēju. Ja pēc pirmās cigaretes nav rezultāta, tad droši varu braukt mājās.
Šoreiz mana māņticība man nebija vajadzīga, tajā dienā zivis ņēma kā trakas. Visu copes laiku es kā uzticīgs peļu kaķis nosēdēju pie viena cauruma, man nebija jāstaigā pa ledu, meklējot laimi, man nebija jāspiego, kurā pusē un kā ķeras citiem večiem. Tas vienkārši un nesatricināmi nebija vajadzīgs. Bieži bija tā, ka nebija laika pat uzpīpēt, jo zivis ņēma visos ūdens līmeņos un viņām bija absolūti vienalga, ko es tām piedāvāju gardēdienam. Vienu vārdu sakot — pēdējā ledus kolosālākā cope!
Maziņa epizode no copes procesa. Mūsu pulciņš saurba caurumus visai draudzīgi, katrā gadījumā mūsu bariņa izkliedes apļa rādiuss nepārsniedza 100 metru. Tuvāk man, kādus divus metrus no manas dislokācijas vietas, uz savas kastes bija apmeties un vilka zivis mans dēlēns, tāds nopietns jauns vīrs, kurš copēšanā nekāds spečuks nebija.
Vienu brīdi puika iebļaujās: “Tēti! Krokodils! Aukla…!”
Es gribu bļaut pretī un dot vērtīgas instrukcijas, bet nepaspēju, jo man arī paņem kaut kas tik pamatīgs, ko vajag kausēt, kausēt un vēlreiz kausēt, citādāk auklai ir vāks un zivi uz ledus neredzēt!
Tā mēs abi apmaināmies vērtīgiem padomiem un nopietnām instrukcijām un kausējam savas lielās zivis, kuras, protams, zem ledus neredzam. Esmu pat tik tālu, ka nometos uz ceļiem, lai labāk sajustu cīņas asumu ar neredzamo milzeni.
Tad, kaut kā klusi un piezemēti, dēls saka: “Tēti, re, kur tava mormiška!”
Ne velna man nepielec, bet, kad pielec, es sāku smieties. Smiešanās laikam bija tikpat stulba, kā komunicējot ar igauņu ceļu policistu. Johaidī, tā taču jābūt! Ja no paša agra rīta viss iet šķērsām, tad kāpēc lai tā arī neturpinātos?
Humors ir tas, ka puikam pieķērās liela rauda, viņš piesita, rauda sāka mest apļus un aizķēra manu auklu. Puika velk zivi ārā, bet man liekas, ka manas auklas galā arī pieķeras liela zivs. Es piecērtu. Jušana, ka galā ir, bet puika velk, un es to nezinu, jo domāju, ka tā ir zivs. Un tā mēs abi domājam, ka mums pieķērušies “krokodili”, abi mērkaķojamies uz ledus vismaz piecas minūtes, abi viens otru uzmundrinām, abi mēģinām viens otru vilkt un kausēt un jau sākam saukt palīgā kaimiņus, līdz beidzot mums tomēr pielec, ka abi esam iznesti cauri!
Lūk, tas arī bija vissmieklīgākais mūsu kompānijas tās dienas copē. Kopumā makšķerēšana bija ideāla, cimdus nevajadzēja, cepures varēja nomest uz ledus un fufaikas pogāt vaļā, jo saulīte sildīja uz nebēdu, pavasaris bija tepat, ļoti tuvu.
Mans personīgais rekords robežojās ar 16,5 kilogramiem zivju (asari + raudas), dēlam — 10 kilogramu. Viss jau bija jauki, copi mēs beidzām ap 16-iem, pietika visiem, jo lomi tiešām apmierināja visus kolēģus. Ņēmām arī vērā attālumu līdz krastam, jo ledu pa dienu nopietni bija pakausējusi saulīte, kājas “krita” cauri ledus virskārtai, un tas nopietni apgrūtināja iešanu. Noķerto zivju svars arī soļošanai nelīdzēja, kaut garīgais visiem bija vairāk nekā pacilāts.
Neesmu pēc dabas ļauns cilvēks, bet man visu laiku nāca smiekli (un ne tikai man), un to es darīju arī skaļi, turklāt reizi pa reizei izmezdams kādu sarkastisku piezīmi par mūsu pirmās vietas (zivju svara ziņā) ieguvēju. Iedomājieties vīru, kuram pašam dzīvsvars nav vairāk par 58 kg, kurš tērpies garā un smagā (ap 15 kg) aitādas kažokā (lai nesalst) un kuram makšķernieku kastē un mugursomā noķerto zivju daudzums līdzinās 26 kilogramiem. Un to visu viņš, nabadziņš, stiepj uz krastu, kas atrodas nieka piecu kilometru attālumā.
Tas jau arī nav nekas. Ja mēsli sākas no rīta, tie turpināsies līdz vakaram, līdz brīdim, kad tu ierāpsies gultā, un arī tad nav garantijas, ka nenotiks vēl kaut kas…
Mēs bijām, maigi izsakoties, nelielā šokā, kad pusdzīvi, nokarsuši, noguruši un ar mēlēm pār plecu pietuvojāmies krastam līdz 200 metru attālumam. Šoku izsauca ledus plaisa, kas radusies dienas laikā kaut kādu zemūdens straumju iespaidā. Plaisas platums bija kādi 25 – 30 metri, bet garums….oho! Skatāmies pa kreisi, skatāmies pa labi — galu neredz! Ko darīt? Loģiski — ko darīt? Idejas visādas, bet īstenot, demokrātiski balsojot, nolēmām vienu. Tas ir, metām gaisā kapeiku — kā uzkrita jeb nokrita norunātā monētas puse, griezāmies pa kreisi un elsdami, pūsdami sākām soļot nezināmā tālē.
Stulbākais un apvainojošākais šajā situācijā bija tas, ka mūsu jaukais busiņš stāv turpat acu priekšā — krastā, 200 metru attālumā no mums —, spīdina savus dzeltenos sānus un nesaprot, kur tie stulbie veči tagad dosies. Bet mums jāvelkas nezin uz kurieni līdz brīdim, kamēr tiksim uz sauszemes.
Tā mēs gājām. Sarunas ir apklusušas, tikai reizi pa reizei kāds kaut ko pasaka, bet tie vairs nav humora teksti. Izdevība, kad varējām forsēt plaisu, radās pēc pusotras stundas soļošanas. Ja kāds grib, var aprēķināt kilometrāžu, es vairs negribu.
Negribu tāpēc, ka tad, kad mūsu kājas uzkāpa uz sauszemes, visi palika ļoti gudri un visiem bija skaidrs, ka līdz busim ir jāsoļo tikpat tālu, kā tikko atnācām, un tāpēc, lai nebūtu jāmokās visiem kopā, prātīgākais variants būtu šoferim pašam nomest no pleciem zivju kastes un maisus un, baudot saulrieta skaistumu un Peipo fascinējošo dabu, aiziet pēc kopējā transporta līdzekļa. Kā arguments maniem vārgajiem protestiem tika minēti niknie kurrātu ceļu policisti un tas, ka neviens prātīgs copmanis uz zveju neņem līdzi tiesības…
Tā arī bija, kā jūs domājat, — pēc transporta gāju es. Kamēr es gāju, veči no krastmalā augošajiem paegļiem bija iekūruši ugunskuru, cepa atlikušās uzkodas un godīgi gaidīja mani.
Bet man atkal radās izdevība, un es viņiem atriebos — atriebos, protams, par to, ka man bija tik tālu jāstaigā. Un atriebos šādi: veči mani gaidīja ilgāk, nekā bija cerējuši uz manām ātrajām kājām.
Piedzīvojumi turpinās
Busiņš stāv kā stāvējis, problēmu nav. Iekurbulēju, apgriežos braukšanas virzienā un …stop! Degviela uz nulles! Bet bāka bija pielieta ar tādu aprēķinu, ka pietiks atpakaļceļam un paliks pāri! Kas noticis? Viss ir vienkārši “kā divus pirkstus pret asfaltu”. Bākas vāciņam salauzta atslēga, degviela izpumpēta jeb, citiem vārdiem sakot, nozagta. Ko darīt? Nu neskriešu taču meklēt igauņu policistus, jo no viņiem neko citu nesagaidīsi kā: “Vasji dokumenti!” Griežos ap savu asi un meklēju tuvāko hūtoru, eju uz turieni.
Čāpojot domāju, ar ko varētu iekārdināt vietējo aborigēnu, lai tas man notic un iedod kādi litru degvielas (mūsu gadījumā tas bija dīzelis), jo, kā atceraties, 10 latus es atdevu policistiem, kronu man nebija, — nu nekā man nav.
Klauvēju pie būdas durvīm (labi, ka ārā nav suņu), — atver viens kārtīgi piedzēries vietējais zvejnieku čoma tā ap gadiem 65 un jautā tieši pierē, šoreiz bez akcenta: “Butilka jestj?” Opā! Nav man butilkas, bet ir šapka, fufaika; ir sapogi. Vienojamies, ka čoma man no savas laivas iedos kādu litriņu, paņems manu šapku (baigi šim iepatikās) un, ja mēs neatgriezīsimies un nesamaksāsim, tad vīram ir tiesības manu šapku paturēt. Domāts — darīts, līgums noslēgts. Negribu stāstīt par to, kā no laivas bākas tika sūkta caur šļauku dīzelene, kā vīrs sprausloja, vemstījās un visādi citādi mocījās, bet rezultātā mans busiņš dabū dzīvību un es vālēju pēc saviem večiem.
Iedomājieties — mani mīļie kolēģi vēl uzdrīkstējās pārmest, ka es tik ilgi nebraucu šiem pakaļ!!!
Pulkstenis rāda 22:45, mēs stāvam rindā Valkas – Valgas robežas kontroles punktā. Iebraucot Latvijā, igauņu robiņi vairs kontroli neveic, to dara latvieši. Un tad, kad letiņu robiņš tuvojas mašīnai, lai pieprasītu mūsu dokumentus, viens no mūsu vīriem tā klusi pasaka igauņu izloksnē: “Vasji dokumenti!”
Tādu kopistisku un skaļu rēkšanu es savā dzīvē nebiju dzirdējis…
Vēl gribu atzīmēt to, ka tik vēlu no Peipusa copes es nekad nebiju atgriezies; ka tā dusmojies un smējies par kaimiņu valsts birokrātu birokrātiskajām izpausmēm arī nekad nebiju; ka tik liels loms man vairāk arī nav bijis un tik tālu pa ledu arī vairs neesmu staigājis.
Nu, vai nav lieliska cope?
Nākamajā pirmdienā savai sekretārei, meitenei cienījamā vecumā, aiznesu sešus kilogramus svaigu zivju, paskaidrojot, ka tās cilvēka organismam vajadzīgas tikai svaigā veidā un, ja kaut kas nav svaigs, tad sanāk tikai joki, problēmas un starpvalstu likumdošanas pārkāpumi…
Sekretāres vaidziņus rotāja sārtumiņš kā jaunai meičai…
Ticiet man, Dievs nav mazais bērns, neviena ļaunprātība un slikti darbi dzīvē nepaliek nesodīti. Tā tas notika saistībā arī ar šo stāstu. Tajā pašā gadā, īsi pirms Jāņiem, viens no mūsu copes kolēģiem, policijas darbinieks, ejot pa ielu, nofiksēja kaimiņzemes vieglo automašīnu, kas bija noparkota neatļautā vietā un kurā kāpa iekšā — kā jūs domājiet, kurš? Nu, protams, atminējāt — tas bija neviens cits kā mūsu druga, modrais igauņu robežu sargs, šoreiz gan ģērbies privātās drēbēs.
Tādu izdevību garām laist nevarēja, tāpēc copes kolēģis soļoja klāt, lika roku pie cepures un teica: “Vasji dokumeti!” Cik atceros, tad ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējam automašīnas novietošana neatļautā vietā nebija vienīgais grēks — izrādījās, ka ugunsdzēšamajam aparātam neglābjami beidzies derīguma termiņš, “trijstūris” arī nebija līdzi un, galu galā, Latvijas pilsētās ar tik dubļainu mašīnu arī nav atļauts pārvietoties… Tā gadās.
Haralds Gudaiks
Visādi citādi mocījās, bet rezultātā mans busiņš dabū dzīvību un es vālēju pēc saviem večiem.
Iedomājieties — mani mīļie kolēģi vēl uzdrīkstējās pārmest, ka es tik ilgi nebraucu šiem pakaļ!!!
Pulkstenis rāda 22:45, mēs stāvam rindā Valkas – Valgas robežas kontroles punktā. Iebraucot Latvijā, igauņu robiņi vairs kontroli neveic, to dara latvieši. Un tad, kad letiņu robiņš tuvojas mašīnai, lai pieprasītu mūsu dokumentus, viens no mūsu vīriem tā klusi pasaka igauņu izloksnē: “Vasji dokumenti!”
Tādu kopistisku un skaļu rēkšanu es savā dzīvē nebiju dzirdējis…
Vēl gribu atzīmēt to, ka tik vēlu no Peipusa copes es nekad nebiju atgriezies; ka tā dusmojies un smējies par kaimiņu valsts birokrātu birokrātiskajām izpausmēm arī nekad nebiju; ka tik liels loms man vairāk arī nav bijis un tik tālu pa ledu arī vairs neesmu staigājis.
Nu, vai nav lieliska cope?
Nākamajā pirmdienā savai sekretārei, meitenei cienījamā vecumā, aiznesu sešus kilogramus svaigu zivju, paskaidrojot, ka tās cilvēka organismam vajadzīgas tikai svaigā veidā un, ja kaut kas nav svaigs, tad sanāk tikai joki, problēmas un starpvalstu likumdošanas pārkāpumi…
Sekretāres vaidziņus rotāja sārtumiņš kā jaunai meičai…
Ticiet man, Dievs nav mazais bērns, neviena ļaunprātība un slikti darbi dzīvē nepaliek nesodīti. Tā tas notika saistībā arī ar šo stāstu. Tajā pašā gadā, īsi pirms Jāņiem, viens no mūsu copes kolēģiem, policijas darbinieks, ejot pa ielu, nofiksēja kaimiņzemes vieglo automašīnu, kas bija noparkota neatļautā vietā un kurā kāpa iekšā — kā jūs domājiet, kurš? Nu, protams, atminējāt — tas bija neviens cits kā mūsu druga, modrais igauņu robežu sargs, šoreiz gan ģērbies privātās drēbēs.
Tādu izdevību garām laist nevarēja, tāpēc copes kolēģis soļoja klāt, lika roku pie cepures un teica: “Vasji dokumeti!” Cik atceros, tad ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējam automašīnas novietošana neatļautā vietā nebija vienīgais grēks — izrādījās, ka ugunsdzēšamajam aparātam neglābjami beidzies derīguma termiņš, “trijstūris” arī nebija līdzi un, galu galā, Latvijas pilsētās ar tik dubļainu mašīnu arī nav atļauts pārvietoties… Tā gadās.
