Katrs otrais sevi cienošs Latvijas copmanis vismaz reizi dzīvē ir bijis uz Peipusu, biežāk ziemā nekā vasarā, jo ziemā nevajag meklēt laivu — ej pa ledu uz visām četrām debespusēm, makšķerē tur, kur sirds kāro, — un atkrīt visas problēmas.
Katrs otrais sevi cienošs Latvijas copmanis vismaz reizi dzīvē ir bijis uz Peipusu, biežāk ziemā nekā vasarā, jo ziemā nevajag meklēt laivu — ej pa ledu uz visām četrām debespusēm, makšķerē tur, kur sirds kāro, — un atkrīt visas problēmas, kas saistītas ar laivas lādēšanu mašīnā, pumpēšanu vai nomu, nav jāairējas un jāmokās, izmetot un velkot ārā enkuru. Nedod dievs, ja trāpījusies motorene, kurai nojūk dzinējs vai aizsērē karbīzers, tad ir kapitāls vāks — vējš pūš laivu uz Krievzemi un tev ir ļoti reālas cerības pieteikt vizīti ļoti cienījamajiem un korekti pieklājīgajiem krievu robežsardzes puišiem. Bet tas ir vasarā.
Ziemā ir diametrāli pretēja situācija. Tikšanās ar krievu robežu sargātājiem draud tikai gadījumā, ja pēkšņi uzklupusī vētra salauž ledu gabalu gabalos, un, ja vēl neesi paspējis aiziet pa burbuli, tad, brašu ģīmi rādīdams, rāpus uz jūkošās pēdējās ledus saliņas vari mēģināt startēt brālīgās kaimiņzemes virzienā. Bet Peipusa ezeram uzbrūkošo makšķernieku vidū tas notiek ļoti, ļoti reti un ar ļoti, ļoti minimāliem zaudējumiem.
Stāstiņš ir par notikumiem pavisam neseniem, tiesa, tad mēs vēl nebijām mīlošās ES maigajos apkampienos, tad mēs bijām pavisam, pavisam brīvi — ne Padomju, ne Eiropas Savienības paspārnē. Un kā tas bieži gadās, tā gadījās arī pie mums jeb, citiem vārdiem sakot, — nevar mazam bērnam palaist grožus, ziepes vien iznāks.
Nu tātad: mazs entuziastu bariņš, septiņi veči, visi Valkas aborigēni (kā tautiešiem zināms, Valka ir pilsēta, kas robežojas ar tādu pašu pilsētu no kaimiņzemes Igaunijas puses, un to pilsētu sauc par Valgu), izkala tādu nopietnu plānu, ka vajag aizšaut pie kurrātiem (tā mēs mīļi dēvējām kaimiņus igauņus, jo viņu niknākais lamuvārds skan tieši tā un tulkojumā nozīmē “velns”) uz Peipo (Peipusu) izmēģināt copes kulmināciju uz pēdējā pavasara ledus.
Dullajiem jau daudz nevajag: domāts — darīts!
Sagatavošanas darbi bija veikti, un plāns bija vienkāršs: sestdien no rīta (tas bija martā) es ņemu busīti, savācu komandu ar tādu aprēķinu, lai ap pulksten 3.00 sestdienas rītā mēs būtu pie Valkas – Valgas robežkontroles punkta. Agrais rīts nopietni aprēķināts, jo rindas uz robežšķērsošanu garum garās. Neviens no večiem nav aizgulējies, un plānotajā laikā mēs esam uz abu valstu robežas garai autiņu un autobusu rindai astē.
Šī rindiņa mani tracina un atgādina kāda pagājušā gadsimta sākuma dižgara darbu ar nosaukumu “Vienu soli uz priekšu, divus — atpakaļ”. Tā mēs tur bakstījāmies, tiek stāstītas anekdotes, atceramies dažādus copes kuriozus Peipo, tiek aprunāti lielākie lomi, Ruduļu Jura prognozes, vietas, kur šodien noenkuroties un kur šodien ņems, un daudz dažādu citu sīku, vidēju un lielu problēmu, līdz pienāk mūsu kārta un kopā ar transportlīdzekli stājamies igauņu robežsargu modro acu priekšā.
Sākums ir tāds, kādam tam vajag būt!
Pienāk igaunītis un savā jaukajā krievu mēles izloksnē saka: “Vasji dokumenti!”
Čalim dokumenti, tas ir, mūsu pases, mašīnas doķi tiek iesniegti. Vīrs aiziet uz štābu un pēc 10 minūtēm nāk atpakaļ.
“Ja izvinjajus, no u vas nettu doverennostj!” (līdz 2004. gada maijam, braucot ne ar savu personīgo autiņu pāri robežai ar Igauniju, vajadzēja pilnvaru).
Es galīgā satraukumā meklēju doverennostj, bet šitā dokumenta nav. Viņam vajag būt, bet nav, kaut gan es ļoti labi zinu (naivulis!), ka tad, kad es krāmējos un gatavojos uz Peipo copi, tāds dokuments bija! Bet fakts paliek fakts — doverennostj nav! Igauņu robiņš dod komandu, un es busu griežu riņķī un braucu pie Latvijas robežsargiem, kuriem saskaņā ar likumu (jo igaunis mūsu pases un visu pārējo atdeva letiņu robežsargiem) mani ir jāsoda administratīvā kārtā kā robežpārkāpēju.
Nu protams, Valkas robiņu puiši nosmējās par esošo situeišen, un es braucu uz savu darbu (tas atradās 400 metru attālumā no robežas) pēc doverennostj. To atradu uz darba galda. Johaidī, kā varēju to papīru aizmirst?! Grābju šo nopietno dokumentu, lecu busī un atkal prom uz robežu, uz Valkas – Valgas jeb Latvijas – Igaunijas robežu. Mani kolēģi, līdzbraucēji, nesaka neko, klusums. Tāds interesants klusums, laikam veči sāk dusmoties! Nekas traks, manā skatījumā, nav noticis. Nu labi, laikrādis vairs nav 3.30, bet nāk tuvāk 4.00, nu esam nedaudz nokavējuši, nu un? Mēs atkārtoti piebraucam pie robežkontroles punkta, kur valsts robežsardzes dienestu godprātīgi pilda Igaunijas robiņu puiši. Mēs atkal esam izstāvējuši rindu (vieglie, busiņi, lielie busi ar tautas (lasi — makšķernieku) armiju, visi grib tikt pāri neatkarīgās Igaunijas robežai.
Te atkal sākas joki un atkārtojas viss no gala. Mēs ar savu busu stājamies igaunīšu robežsardzes mums jau pazīstamā čoma godīgo acu priekšā. Pulkstenis 4.45, doverennostj kabatā, problēmu, manā pārliecībā, nav. “Vasji dokumenti!”
Robežu sargātājam dokumenti tiek iesniegti — iesniegti pilnīgi visi: visas atļaujas, sertifikāti, licences (arī uz bebriem), visi tie, ko gadu atpakaļ prasīja likumdošana un ko mēs varējām busī savākt. Atceros, ka vienam čalim bija viltota Interpola (!) atļauja noķert Peipusa ezerā viena gada laikā 2,1 kilogramu ķīšu (superhumors, bet ne igauņu čaļiem). Viss okei, valsts kalps paņem mūsu papīrus, gaidām robežkontroles rezultātus.
Lai kā letiņi var smīnēt par bāleliņiem igauņiem, bet viņi, tie kurrātu puiši, tiešām ir kolosālākie knīpstangas!
Ilgi nevajadzēja gaidīt — minūtes divdesmit. Tad nāk no robežmājas mums visiem pazīstamais druga, igauņu robežsargu kurrātiņš, un ļoti nopietnā balsī paziņo, ka mēs atkārtoti gada laikā esam pārkāpuši Igaunijas Republikas robežšķērsošanas likumu un saskaņā ar starpvalstu vienošanos ar visu transportu tiekam nodoti Latvijas valsts robežsardzei situācijas kontrolei, mūsu personību noskaidrošanai un iespējamai tālākai sodīšanai administratīvā vai kriminālā kārtā!!! Vāks! Man no sākuma nepieleca — kura gada laikā un par ko?
Igaunītis tā maigi paskaidro: “Vi predostavili doverennostj na buss, no… eto nesootvetsvujet dokumentam! Vi narušitelj gosudarsvennoj granici Estonii!” Un baksta man degunā manu pilnvaru un busiņa tehnisko pasi. Kad nopietni ieskatījos, es sapratu — igauņu robežu sargātājs malacis, viņam neviens terorists garām netiks! Puisis busiņa tehniskajā pasē un pilnvarā nofiksēja ļoti nopietnas atšķirības — mana sekretāre, rakstīdama pilnvaru un aizpildīdama šo dokumentu pozīcijā, kas prasa uzrādīt mašīnas šasijas numuru, kurš, kā zināms, sastāv no ennnnntajiem desmitiem burtu un ciparu, pilnvarā kļūdaini uzrakstījusi pēdējā burta Z vietā burtiņu X! Mēs esam noziedznieki, urrrrrā!!!!
Tālākā rīcība no draudzīgās kaimiņzemes robiņa puses ir vienkārša — mēs ar visu busu un visu “viltoto” dokumentāciju pilnīgi oficiāli un visi bariņā pulksten 5.05 tiekam izmēzti no Igaunijas Republikas teritorijas un nodoti Latvijas robežsargātājiem. Viss atkārtojas no gala — te un tie, paldies dievam, ir letiņi, viņi tā maigi par mūsu nedienām izsmejas un nekādus sodus neliek. Attieksme vienkārši ir mīļi graujoša — veči, šitā jūs nokavēsiet rīta copi! Nu pareizi, sūdi ir, līdz Peipo stunda un 45 minūtes ko braukt, bet tāpēc nekas nav zaudēts, jāstartē!
Lai startētu atkal, nu jau trešo reizi no rīta, jātiek pāri kurrātu robežai, turklāt korekti, nevar igauņu zēniem uzrādīt “viltotus” dokumentus — atkal būs ziepes, atkal mēs būsim noziedznieku un ienaidnieku statusā. Tāpēc gatavojamies robežu šķērsot profesionāli, lai neviens nekur nepiesietos. Iedomājieties — es atkal nesos uz darbu, pārrakstu uz datora doverennostj, izlabojot beidzamo kļūdaino burtu, un atkal mēs esam pie robežkontroles punkta. Pulkstenis rāda 6.05.
Ticiet man, tīri psiholoģiski un morāli es, kā busiņa stūresvīrs un persona, kas bija iniciatore šīs copes organizēšanai un bija atbildīga par šo pasākumu, uz brīdi biju nonācis tādā nelielā prostrācijā (medicīnā — nomāktība, spēku izsīkums) un niknumā. Lēnām sāka aktivizēties dusmas par savu neizdarību un kurrātu čaļu tizli spītīgo modrību. Godīgi atzīšos: ja vēl, šķērsojot Latvijas – Igaunijas robežu, kādā nebūt dokumentā atklātos kļūdaini ierakstīts teksts, kura dēļ mēs ļurkātos un mocītos nepelnīti, tad es uzvestos citādāk, droši vien nospļautos un kolēģiem piedāvātu aizšaut uz Burtnieku vai Alūksnes ezeru.
Un atkal viss process sākas no gala. Joprojām ir makšķernieku rindas ar saviem transporta līdzekļiem, joprojām igauņu robežsargi modri pilda savus dienesta pienākumus un tikpat lēni virzās rinda. Domādams, ka igauņu robežsargātājs mani atcerēsies, varbūt izdarīs izņēmumu un palaidīs mūs bez rindas, kāpju no busa un eju pie viņa aprunāties. Rezultāts, protams, ir gaidīts: “Vasji dokumenti!” Es cenšos paskaidrot, ka man ir jauna, normāla un visiem cipariem un burtiem atbilstoša doverennostj, ka mēs te bijām pusstundu atpakaļ, ka drīz sāksies rīta cope un līdz Peipo ir tālu, bet kurrātiņš saka tā: “Dokumenti predostavjte vmeste s avtobusom i ribakami.” Nezinu, kā to var izdarīt praktiski, bet man vairāk jautājumu nebija, gāju uz busu un godīgi bikstījos rindā tālāk.
Tālākais scenārijs jau pazīstams: “Vasji dokumenti!” — tad 20 minūšu gaidīšana, tad nāk mūsu igauņu draugs. Bet man jau viss absolūti vienalga, laikam būtu arī galīgi pie vienas vietas, ja kurrāts paziņotu par mūsu piederību starptautiskajam teroristu tīklam un iespundētu būrī līdz apstākļu noskaidrošanai.
Laikrādis saka, ka ir 7.10!
Mani pasažieri klusē.
Pienāk “draugs”, atdod dokumentu paketi, pieliek roku pie cepures un bez smaida novēl mums (nu, vai nav ņirgāšanās?!) “šcastlivijo putji”. Ķēms, mērkaķis, bet paldies par to pašu!
Braucam! Esam neatkarīgās Igaunijas teritorijā, noskaņojums možs un kareivīgs, busī skan joki, smiekli, anekdotes. Viena anekdote iespiedusies atmiņā, jo tā raksturo mūsu kaimiņu bāleliņu mentalitāti, raksturu un attieksmi pret pasaulē notiekošajiem procesiem.
Pirmā diena: vācieši ieņem Igauniju.
Otrā diena: krievi atbrīvo Igauniju.
Trešā diena: vācieši ieņem Igauniju.
Ceturtā diena: krievi atbrīvo Igauniju.
Piektā diena: igauņu robežsargiem tiek izziņota kaujas trauksme.
Busiņš “rij” kilometrus, esam izbraukuši cauri Tartu. Līdz Peipo kādi nieka 45 kilometri. Tā kā esmu atbildīgs par šo procesu un jau jūtos vainīgs, kāja, kas spiež gāzes pedāli, reizēm to nospiež par stingru, ātrums aug un vairs nav tajā līmenī, ko prasa Igaunijas ceļu satiksmes noteikumi. Un nākamās ziepes ilgi nav jāgaida — ja jau piedzīvojumi un kreņķi ir sākušies, tad viņiem tā lēnām un plānveidīgi jāturpinās.
Aiz nākamā uzkalniņa noslēpušies igauņu “ceļu puikas”. Man ātrums 120 kilometru stundā, neviens pretimbraucējs ar uguņiem nav pametis, un es iekrītu kā circenis pelnos. Balti melnais mietiņš tiek novicināts gandrīz acu priekšā — ak dievs, atkal skaidrošanās, atvainošanās, taisnības pierādīšana un, protams, soda saņemšana. Par laika kavēšanu es vairs nerunāju.
Brīdī, kad pie mums pienāca ceļu policists un pateica: “Vasji dokumenti!” — es sāku histēriski zviegt un, kolēģu mudināts un mierināts, kāpu ārā no busiņa, lai skaidrotos ar likumsargiem tālāk. Šie bija saprotoši puiši ar garām braucošo makšķernieku ieaudzinātu pieredzi. Viņi pieņēma manu dāvanu 10 latu izskatā un momentā zaudēja interesi par mani. Mēs vālējam tālāk. Jāpiebilst, ka man nebija līdzi igauņu kronu un desmitnieks bija vienīgais un arī pēdējais Latvijas valsts valūtas nomināls manā kabatā, toties es abus kurrātu puišus uzaicināju ar manis dāvināto desmitnieku braukt uz Valku, jo Latvijā šņabis un cigaretes bija nopietni lētākas kā kaimīšiem.
Viss , urrrrā, ceļojums ir finišējis pie Peipo!
Haralds Gudaiks
Pulkstenis rāda 8.45.
Protams, saulīte jau gabalā, stāvlaukumā jeb, citiem vārdiem sakot, gar lauku šosejas malu stāv desmitiem automašīnu, visa tauta jau sen ir uz ledus un makšķerē! To mēs redzam savām acīm — kilometriem tālu uz priekšu, pa labi un pa kreisi simtiem, tūkstošiem makšķernieku kā skudras, kā skudriņu pūļi! Sēž uz vietas, kustās šurpu turpu, čupojas lielākos un mazākos bariņos, bet nu ļoti, ļoti daudz! Izņemot mūs! Ticiet man, tā ir draņķīga sajūta! Sajūta tāda tizla, liekas, ka mēs copi esam nokavējuši absolūti un neatgriezeniski.
Bet tā tikai liekās!
Kolosālu iedvesmu rada laiks, un tas ir kā pasakā. Peipusu iepazinušie copmaņi mani sapratīs. Laiks ir tāds, kāds uz Peipo ir reti, — vēja nav nemaz, absolūts klusums, debesis ir tīras un bez neviena mākonīša kā virs galvas, tā pie horizonta. Protams, spīd marta saulīte, mēs visi, krastā, pie buša stāvot, jūtam siltumu. Bet vēl ir rīts, tas sevi pieteicis arī uz mūsu vaigiem, jūtams, ka temperatūra ir mīnusā, nu grādi četri līdz seši, ne vairāk.
Nu ko vēl vajag?
Krāmējam kopā savas pričendālas, tas ir, ledus urbjus, makšķernieku kastes, vēl šo to, un uz priekšu!
Cope uz pēdējā ledus.
Ejam ezerā iekšā kādus četrus piecus kilometrus, atrodam savu vietu, pakojamies ārā, urbjam ledū caurumus, un lielā cope uz pēdējā ledus ir sākusies.
Vispār šis “pēdējā ledus” pasākums ir interesants. Iedomājieties — pavisam netālu, tikai kādus 145 kilometrus, mūsu Valkas rajona ezeros ledus situācija martā un aprīlī, kā nu kuro gadu, ir diezgan kritiska — labāk virsū nekāpt. Bet Peipo ledus no rīta ir nikns, urbjās grūti, ir biezs, nepilns metrs! Nu kāda te var būt pēdējā ledus cope, par ko sapņo visi makšķernieki? Nezinātājiem paskaidrošu — pēdējā cope izskaidrojas ar zivju milzīgo ēstgribu pirms un nārsta laikā un pēc ziemas mēnešu pasivitātes. Peipo dzīvojošo asaru un raudu kara pūļiem šis laiks sākās tad, kad sāk kust ledus un tuvojas pavasaris. Vienkārši un prasti, brauc un makšķerē! Pieļauju domu, ka daudziem bada pātagas mīļotājiem šis atklājums neliksies zināms, jo ir daudz makšķernieku, kas tiešām ir pārliecināti par to, ka, ja pirmajā martā un desmitajā martā ķeras, tad tas ir tikai pateicoties pirmajam un desmitajam datumam, nevis zivju bioloģiskajam dzīves ritmam.
Tātad cope.
Sēstos uz kastes, iemetu iebarojamo barības bumbiņu, lēnā garā izmēru attālumu līdz gruntij (6 m 25 cm), spraužu uz mormiškas ēsmu un, ar nedaudz trīcošu sirdi, laižu lejā. Ar nedaudz trīcošu sirdi tāpēc, ka es esmu māņticīgs un manu māņticību ir apstiprinājusi dzīves prakse un tas ir tā — ja pēc pirmā iemetiena paiet trīs minūtes un nav piesitiena, tad es uzpīpēju. Ja pēc pirmās cigaretes nav rezultāta, tad droši varu braukt mājās.
Šoreiz mana māņticība man nebija vajadzīga, tajā dienā zivis ņēma kā trakas. Visu copes laiku es, kā uzticīgs peļu kaķis, nosēdēju pie viena cauruma, man nebija jāstaigā pa ledu meklējot laimi, man nebija jāspiego, kurā pusē un kā ķeras citiem večiem. Tas vienkārši un nesatricināmi nebija vajadzīgs. Bieži bija tā, ka nebija laika pat uzpīpēt, jo zivis ņēma visos ūdens līmeņos un viņām bija absolūti vienalga, ko es tām piedāvāju gardēdienam. Vienu vārdu sakot — pēdējā ledus kolosālākā cope!
Maziņa epizode no copes procesa. Mūsu pulciņš saurba caurumus visai draudzīgi, katrā gadījumā mūsu bariņa izkliedes apļa rādiuss nepārsniedza 100 metrus. Tuvāk man, kādus 2 metrus no manas dislokācijas vietas, uz savas kastes bija apmeties un vilka zivis mans dēlēns, tāds nopietns jauns vīrs, kurš copēšanā nekāds spečuks nebija.
Vienu brīdi puika iebļaujās: “Tēti! Krokodils! Aukla…!”
Es gribu bļaut pretī un dot vērtīgas instrukcijas, bet nepaspēju, jo man arī paņem kaut kas tik pamatīgs, ko vajag kausēt, kausēt un vēlreiz kausēt, savādāk auklai ir vāks un zivi uz ledus neredzēt!
Tā mēs abi apmaināmies vērtīgiem padomiem un nopietnām instrukcijām un kausējam savas lielās zivis, kuras, protams, zem ledus neredzam. Esmu pat tik tālu, ka nometos uz ceļiem, lai labāk sajustu cīņas asumu ar neredzamo milzeni.
Tad, tā kaut kā klusi un piezemēti, dēls saka: “Tēti, bet, re kur tava mormiška!”
Ne velna man nepielec, bet kad pielec, es sāku smieties. Smiešanās laikam bija tikpat stulba, kā smiešanās, komunicējot ar igauņu ceļu policistu. Johaidī, tā taču jābūt! Ja no paša agra rīta viss iet šķērsām, tad kāpēc lai tā arī neturpinātos?
Humors ir tas un tur, ka puikam pieķērās liela rauda, viņš piesita, rauda sāka mest apļus un aizķēra manu auklu. Puika velk zivi ārā, bet man liekas, ka manas auklas galā arī pieķeras liela zivs, es piecērtu, jušana, ka galā ir, bet puika velk, bet es to nezinu, jo domāju, ka tā ir liela zivs, un tā mēs abi domājam, ka mums pieķērušies “krokodili”, mēs abi mērkaķojamies uz ledus vismaz 5 minūtes, mēs abi viens otru uzmundrinām, abi mēģinām viens otru vilkt un kausēt un jau sākam saukt palīgā kaimiņus, līdz beidzot mums tomēr pielec un mēs saprotam, ka abi esam iznesti cauri!
Lūk, tas arī bija vissmieklīgākais mūsu kompānijas tās dienas copē. Kopumā makšķerēšana bija ideāla, cimdus nevajadzēja, cepures varēja nomest uz ledus un fufaikas pogāt vaļā, jo saulīte sildīja uz nebēdu, pavasaris bija tepat, ļoti tuvu.
Mans personīgais rekords robežojās ar 16,5 kg zivju (asari + raudas), dēlam 10 kg. Viss jau bija jauki, copi mēs beidzām ap 16-iem, pietika visiem, jo lomi tiešām apmierināja visus kolēģus. Ņēmām arī vērā attālumu līdz krastam, jo ledu pa dienu nopietni bija pakausējusi saulīte, kājas “krita” cauri ledus virskārtai un nopietni apgrūtināja iešanu. Noķerto zivju svars arī soļošanai nelīdzēja, kaut arī garīgais visiem bija vairāk nekā pacilāts.
Neesmu pēc dabas ļauns cilvēks, bet man visu laiku nāca smiekli (un ne tikai man) un to es darīju arī skaļi, pie tam reizi pa reizei izmezdams kādu sarkastisku piezīmi par mūsu pirmās vietas (zivju svara ziņā) ieguvēju. Iedomājieties vīru, kuram pašam dzīvsvars nav vairāk par 58 kg, kurš tērpies garā un smagā (ap 15 kg) aitādas kažokā (lai nesalst) un kuram makšķernieku kastē un mugursomā noķerto zivju daudzums līdzinās 26 kilogramiem. Un to visu viņš, nabadziņš, stiepj uz krastu, kurš atrodas nieka 5 km attālumā.
Tas jau arī nav nekas. Ja mēsli sākās no rīta, viņi turpināsies līdz vakaram, līdz brīdim, kad tu ierāpsies gultā un arī tad nav garantijas, ka nenotiks vēl kaut kas… .
Mēs bijām , maigi izsakoties, nelielā šokā, kad, pusdzīvi, nokarsuši, noguruši un ar mēlēm pār plecu, pietuvojamies krastam līdz 200 m attālumam. Šoku izsauca ledus plaisa, kas radusies dienas laikā, kas radusies kaut kādu zemūdens straumju iespaidā. Plaisas platums bija kādi 25 – 30 metri, bet garums….oho! Skatamies pa kreisi, skatāmies pa labi — galu neredz! Ko darīt? Loģiski, ko darīt? Idejas visādas, bet realizēt, demokrātiski balsojot, nolēmām vienu. Tas ir, metām gaisā kapeiku un kā uzkrita jeb nokrita norunātā monētas puse, griezāmies pa kreisi un elsdami, pūsdami sākām soļot nezināmā tālē.
Stulbākais un apvainojošākais šajā situācijā bija tas, ka mūsu jaukais busiņš stāv turpat acu priekšā, krastā, 200 m attālumā no mums, spīdina savus dzeltenos sānus un nesaprot, kur tie stulbie veči tagad dosies. Bet mums jāvelkas nezin uz kurieni līdz brīdim, kamēr tiksim uz sauszemes.
Tā mēs gājām. Sarunas ir apklusušas, tikai reizi pa reizei kāds kaut ko pasaka, bet tie vairs nav humoru teksti. Izdevība, kad mēs varējām forsēt plaisu, radās pēc pusotras stundas soļošanas, ja kāds grib, var aprēķināt kilometrāžu, es vairs negribu.
Negribu tāpēc, ka tad, kad mūsu kājas uzkāpa uz sauszemes, visi palika ļoti gudri un visiem bija skaidrs, ka līdz busim ir jāsoļo tik pat tālu, kā tikko atnācām un tāpēc, lai nemocītos visiem kopā, prātīgākais variants būtu šoferim pašam nomest no pleciem zivju kastes un maisus un, baudot saulrieta skaistumu un Peipo fascinējošo dabu, aiziet pēc kopējā transporta līdzekļa. Kā arguments maniem vārgajiem protestiem, tika minēti niknie kurrātu ceļu policisti un tas, ka neviens prātīgs copmanis uz zveju neņem līdzi tiesības…
Tā arī bija kā jūs domājat — pēc transporta gāju es. Kamēr es gāju pēc buša, veči no krastmalā augošajiem paegļiem, bija iekūruši ugunskuru, cepa atlikušās uzkodas un godīgi gaidīja mani.
Bet man atkal radās izdevība un es viņiem arī atriebos, atriebos, protams, par to, ka man bija tik tālu jāstaigā. Un atriebos šādi — veči mani gaidīja ilgāk nekā bija cerējuši uz manām ātrajām kājām.
Piedzīvojumi turpinās.
Busiņš stāv kā stāvējis, problēmu nav. Iekurbulēju, apgriežos braukšanas virzienā un …stop! Degviela uz nulles! Bet bāka bija pielieta ar tādu aprēķinu, ka pietiks atpakaļ ceļam un paliks pāri! Kas noticis? Viss ir vienkārši kā divus pirkstus pret asfaltu. Bākas vāciņam salauzta atslēga, degviela izpumpēta, jeb citiem vārdiem sakot nozagta. Ko darīt? Nu neskriešu taču meklēt kurrātu mentus, jo no viņiem neko citu nesagaidīsi kā: “Vasji dokumenti!” Griežos ap savu asi un meklēju tuvāko hūtoru, eju uz turieni.
Čāpojot domāju, ar ko varētu iekārdināt vietējo aborigēnu, lai tas man notic un iedod kādi litru degvielas (mūsu gadījumā tas bija dīzelis), jo, kā atceraties, 10 latus es atdevu policistiem, kronu man nebija, — nu, nekā man nav.
Klauvvēju pie būdas durvīm (labi, ka ārā nav suņu), — atver durvis viens kārtīgi piedzēries vietējais zvejnieku čoma, tā ap gadiem 65-iem, un jautā tieši pierē, šoreiz bez akcenta: “Butilka jestj?” Opā! Nav man butilkas, bet ir šapka, fufaika; ir sapogi. Vienojamies, ka čoma man no savas laivas iedos kādu litriņu, paņems manu šapku (baigi šim šapka iepatikās) un, ja mēs neatgriezīsimies un nesamaksāsim, tad vīram ir tiesības manu šapku paturēt. Domāts darīts, līgums noslēgts. Negribu stāstīt par to, kā no laivas bākas tika sūkta caur šļauku dīzelene, kā vīrs sprausloja, vemstījās un visādi citādi mocījās, bet gala rezultātā mans busiņš dabū dzīvību un es vālēju pēc saviem večiem.
Iedomājieties — mani mīļie kolēģi vēl uzdrīkstējās man pārmest, ka es tik ilgi nebraucu šiem pakaļ!!!
Pulkstenis rāda 22:45, mēs stāvam rindā Valkas – Valgas robežas kontroles punktā. Iebraucot Latvijā, igauņu robiņi vairs kontroli neveic, to dara latvieši un, tad kad letiņu robiņš tuvojas mašīnai, lai pieprasītu mūsu dokumentus, viens no mūsu vīriem tā klusi pasaka igauņu izloksnē: “Vasji dokumenti!”
Tādu kopistisku un skaļu rēkšanu es savā dzīvē nebiju dzirdējis…
Vēl gribu atzīmēt to, ka tik vēlu no Peipusa copes es nekad nebiju atgriezies, ka tā dusmojies un smējies par kaimiņu valsts birokrātu birokrātiskām izpausmēm arī nekad nebiju; ka tik liels loms man vairāk arī nav bijis un tik tālu pa ledu arī vairs neesmu staigājis.
Nu, vai nav lieliska cope?
Nākamajā pirmdienā, savai sekretārei, meitenei cienījamā vecumā, aiznesu 6 kg svaigu zivju, paskaidrojot, ka zivtiņas cilvēka organismam vajadzīgas tikai svaigā veidā un, ja kaut kas nav svaigs, tad sanāk tikai joki, problēmas un starpvalstu likumdošanas pārkāpumi…
Sekretāres vaidziņus rotāja sārtumiņš kā jaunai meičai…
Ticiet man, dievs nav mazais bērns un neviena ļaunprātība un slikti darbi dzīvē nepaliek nesodīti. Tā tas arī notika saistībā ar šo stāstu. Tajā pašā gadā, īsi pirms Jāņiem, viens no mūsu copes kolēģiem, policijas darbinieks, ejot pa ielu, nofiksēja kaimiņzemes vieglo automašīnu, kas bija noparkota neatļautā vietā un kurā kāpa iekšā, kā jūs domājiet, kurš? Nu, protams, atminējāt, tas bija neviens cits kā mūsu druga, modrais igauņu robežu sargs, šoreiz gan ģērbies privātās drēbēs.
Tādu izdevību garām laist nevarēja, tāpēc copes kolēģis soļoja klāt, lika roku pie cepures un teica: “Vasji dokumetii!” Cik atceros, tad ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējam automašīnas novietošana neatļautā vietā nebija vienīgais grēks — izrādījās, ka ugunsdzēšamajam aparātam neglābjamai beidzies derīguma termiņš; “trijstūris” arī nebija līdzi un, galu galā, Latvijas pilsētās ar tik dubļainu mašīnu arī nav atļauts pārvietoties… . Tā gadās.
14.02.2005.
(Turpinājums nākamsestdien.).
