Nesen piedalījos skaistā un joprojām neaizmirstamā pasākumā – bijušo kolēģu salidojumā, kurā tikās bijušā Valkas rajona kolhozu priekšsēdētāji un bijušās Lauksaimniecības pārvaldes vadība un speciālisti. Dažādos salidojumos un atceres pasākumos nācies pabūt, bet šādā – pirmo reizi. Pasākuma dalībnieki nav vairs nekādi jaunieši, bet tiekoties, no viņiem staro dzīvesprieks, dzīves gudrība un vēlme nestāvēt malā un darboties. Katru gadu salidojuma rīkošanu rindas kārtībā uzņemas bijušie kolēģi. Vispirms visi dodas rūpīgi izplānotā izzinošā eskursijā, bet pēc tam sēžas pie svētku galda, pie kura virmo uzrunas, atmiņu stāsti par pieredzēto un piedzīvoto, vadot lielus darba kolektīvus, atzīšanās bijušajiem priekšniekiem, kā viņi “mīļi” dēvēti ārpus kabineta durvīm. Man nācās dzirdēt arī spilgtus un jautrus stāstus par padomju laika žurnālistiem, kuri, uzrakstot publikāciju centrālajā laikrakstā par to, kā divi “sarkanie” baroni uz Līgo svētkiem kolhozniekiem alus darītavā iegādājušies pāris mučeles alus, lai cilvēki no sirds varētu nolīgot. Pēc tam, kad to uzzinājuši vietējie partijas darboņi, alus bijis jāizlej, un svinēšanas vietā čiks vien sanācis. Pēc atmiņu un dzīves stāstiem seko nākamā gada pasākuma plānošana, jo neviens nav ar mieru aizbraukt mājās, nezinot, kad atkal būs jātiekas nākamgad.
