Par Latvijas ielu vingrošanas sporta biedrības (LIVSB) puišiem noteikti ir dzirdējuši daudzi. Viņi ar savām aktivitātēm iedvesmojuši tūkstošiem bērnu un jauniešu visā Latvijā, radot prieku sportot. Nenoliedzami, ielu vingrotājiem pastiprinātu uzmanību pievērš meitenes un sievietes, jo kurai gan nepatīk vērot atlētiskus, enerģiskus un mērķtiecīgus puišus. Pateicoties LIVSB aktivitātēm, tās vadītājs Māris Šlēziņš kļuva par balvas “Latvijas Lepnums 2011” ieguvēju, kā arī pērn nominēts par Eiropas labas gribas vēstnieku Latvijā, bet biedrības līdzdibinātājs Kaspars Zlidnis – par Eiropas jauniešu kustības “Youth in Actions” vēstnieku Latvijā. Uz sarunu aicinu ielu vingrošanas kustības aizsācēju Smiltenē Renāru Skalbergu (33 gadi), kurš intervijai piekrīt vienīgi biedrības interesēs. Renārs uzreiz pasaka, ka viņš nekad nav izjutis vēlmi izrādīties vai kādam uzbāzties ar to, ko dara. Toties LIVSB misija ir attīstīt šo kustību visā Latvijas teritorijā, vēl ne mazāk svarīgs mērķis – sakopt esošās ielu vingrošanas treniņu vietas, kā arī veidot jaunas.– Ievadam tomēr mazliet pastāsti par sevi!– Esmu dzimis un mācījies Smiltenē. Esmu sportisks, bet ne sportists. Par sportu interesējos ļoti maz, apmēram tikpat, cik vidējais Latvijas iedzīvotājs. Varbūt ir atsevišķi sporta veidi, kas man vairāk interesē, bet tas noteikti nav hokejs un futbols.– Kādas ir tavas attiecības ar sportu?– Sportisks esmu kopš bērnības, kad nedaudz spēlēju futbolu. Vecākais brālis sāka trenēties riteņbraukšanā pie Jāņa Akmentiņa. Desmit gadu vecumā arī es sāku trenēties riteņbraukšanā vecākā brāļa iespaidā, to darīju sešus gadus. Tie, kuri ir trenējušies, zina, kāda ir slodze gan ziemā, gan vasarā. Sportošanu ar skolu apvienot bija grūti, mācībās negāja viegli, jo tajā laikā sports bija svarīgāks par mācībām. Knapi pabeidzu 9. klasi, pēc tam mācījos vakarskolā.– Kas notika pēc tam?– Iestājos Rīgas celtniecības koledžas restaurācijas specialitātē, tur kļuvu prātīgāks. Daudz laika pavadīju bibliotēkā, tāpēc sportiskās aktivitātes vairs nebija prioritāte. Diplomdarbā strādāju pie Rīgas Doma baznīcas ērģeļu prospekta kokgriezumu restaurācijas. Vēlāk strādāju pie viena no nedaudzajiem Latvijas ērģeļmeistariem Viestura Ilsuma. Divus gadus piedalījos Rīgas Jaunās Sv. Ģertrūdes baznīcas ērģeļu mehānisma restaurācijā. Saņēmu Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas apliecību mēbeļu un polihromā koka restaurācijas specialitātē ar tā gada Restaurācijas atestācijas vadītāja Imanta Lancmaņa parakstu, kas līdz šim ir mans augstākais sasniegums. Vēlāk strauji sāku veidot pārdevēja karjeru un vairāku gadu laikā kļuvu par labu speciālistu. Darbs bija saistīts ar interjera dizaina saloniem, strādāju kā pārdevējs, konsultants, menedžeris, vēlāk ar arhitektiem un dizaineriem kā projektu vadītājs. Situācijai valstī strauji mainoties, atgriezos dzimtajā Smiltenē, bet šis darbs joprojām ir sirdij tuvs. Bet tas jau ir cits temats.– Tu un ielu vingrošana.– Tas bija periods, kad sportoju minimāli, bet kopš pamatskolas laikiem biju pieradis būt labā fiziskā formā. No Rīgas dzīvokļa ejot uz lielveikalu, taisnākais ceļš bija caur Iļģuciema vidusskolas sporta laukumu. Tā vienreiz, otrreiz, trešoreiz, sāku vingrot pie stieņiem un sapratu, ka tas ir ļoti labi. Tiklīdz izveidojās biedrība, sāku kontaktēties ar tās puišiem un izveidojās sadarbība. Sāku aktīvi darboties biedrībā.– Ko tev nozīmē ielu vingrošana?– Tā ir pašsajūta, veselība, darbaspējas. Neviens negrib būt ne vārgs, ne slims, tā ir iespēja būt ļoti labā formā. Nekad neesmu bijis tik labā formā kā tagad. To varu teikt pavisam droši, ir progress. Manā vecumā atceroties pagātni, vajadzētu domāt, ko tik nevarēju jaunībā, bet es attīstos visu laiku. Trenējos piekto gadu, un tas ir lēns, pakāpenisks ceļš. To nav iespējams izdarīt pusgada laikā. Tas ir sistemātisks darbs, galvenokārt tieši sev. – Kas piedien šim dzīvesveidam?– Vienā teikumā sakot, tā ir attieksme pašam pret sevi. Ielu vingrošanu nevar savienot ar regulāru izklaidi, nakts dzīvi, smēķēšanu.– Ar ko sākt, ja grib vingrot pie stieņiem?– Mūsu ideja jau no paša sākuma ir šāda – to var darīt jebkurš, neatkarīgi no tā, kur dzīvo, ar ko nodarbojas, ir profesionāls sportists vai nav. Mūsu mājaslapā www.ieluvingrosana.lv ir mācību video. Mēs nešķirojam, labs vai slikts, māk vai nemāk. Tas nav svarīgi – mēs tādi esam, nelielāmies ar panākumiem, viens otru atbalstām, esam gatavi pastāstīt, parunāties. Katrs esam ļoti dažādi, veselības vēsture, fiziskā sagatavotība, kas derēs vienam, nederēs otram. Tāpēc vajadzētu pārbaudīt savu veselības stāvokli, fizisko sagatavotību. Nekādā gadījumā nevajag sākt ar straujām pārmaiņām, piemēram, no nākamās nedēļas atteikšos no tā un tā. Pārmaiņām jānotiek pakāpeniski, citādi organismam būs pretreakcija. Ļoti svarīgs ir uzturs.– Kāds ir tavējais?– Kola un čipsi nav inde, vienkārši jāsaprot, ka kolā daudz cukura, čipsos – tauku. Ja enerģija netiks izlietota, ogļhidrāti nonāks tur, kur nonāks. To varēs redzēt, paskatoties spogulī. Uzturs ir prioritārs, taču arī tas katram ir ļoti individuāli. Esmu diezgan tālu ticis šajā sportā, trešo gadu piedalīšos sacensībās. Trenējos individuāli un ļoti plānveidīgi, nedaudz lietoju vitamīnus sportistiem, aminoskābes. Ikdienā ēdu banānus, biezpienu, medus produktus, putras, paipalu olas, zivju eļļu. Tas ir vienīgais mīnuss, jo nav lēti, bet pati vingrošana nemaksā neko, jo nav nepieciešams speciāls apģērbs. Pilnīgi droši, tas būs lētāk nekā ikdienā smēķēt un pāris pudeles alus vakarā izdzert pie televizora. Nav tā, ka stundām ilgi dzīvoju pie stieņiem, jo man ir arī citas intereses – laba mūzika, filmas, pavārmāksla.– Kur gūt iedvesmu, pirms iziet ielās?– Internets ir viena no labākajām skolām pasaulē. Par ielu vingrošanas dzimteni uzskatāma Amerika. Pateicoties sociālajiem tīkliem, ielu vingrošana strauji kļuvusi populāra daudzviet pasaulē. Latvijā tas ir draugiem.lv, kur ieliekam video un dienas laikā ir apskatījuši vairāki tūkstoši cilvēku. Var facebook.com sekot līdzi, ko vingrotāji dara Amerikā, Ukrainā, Krievijā. Amerikāņiem pilsētās izveidoti ielu vingrošanas laukumi, līdzīgi kā visiem zināmie strītbola laukumi. Mums stieņi gandrīz pie katras skolas ir padomju laika mantojums. Visu, ko vingrotāji tur dara, redzu tepat Smiltenē, un otrādi. Latvieši īsā laikā ir daudz sasnieguši, lielā mērā pateicoties Mārim Šlēziņam, kuram ir globāls skatījums. Viņš pirmais visā pasaulē noorganizēja Pasaules čempionātu ielu vingrošanā, kur piedalījās paši spēcīgākie. Māris ir arī Pasaules ielu vingrošanas federācijas dibinātājs. Puišiem ir trakas idejas, un viņi tās uzdrīkstas īstenot, tāpēc reti kurš sporta klubs kļuvis tik atpazīstams kā ielu vingrošana, izņemot, protams, hokeju, basketbolu. Biedrībā var vingrot ikviens, bet mūsu galvenā mērķauditorija ir bērni un jaunieši, kuriem nav tik plašas iespējas nodarboties ar sportu. Ielu vingrošana dod arī gaišu cerību ielas bērniem, internātskolu un sociālo jauniešu centru iemītniekiem būt vajadzīgiem.
