Rīt aprit 15 gadu, kopš 4. maijā Latvijas Augstākās Padomes deputāti pieņēma Neatkarības deklarāciju. Aizvadītajos gados dzirdēti gan prieka, gan vilšanās pilni vārdi par šo notikumu.
Rīt aprit 15 gadu, kopš 4. maijā Latvijas Augstākās Padomes deputāti pieņēma Neatkarības deklarāciju. Aizvadītajos gados dzirdēti gan prieka, gan vilšanās pilni vārdi par šo notikumu.
Tas, ka Rīgā Neatkarības deklarācijas pasludināšanas piecpadsmitgadei paredzēta vērienīga uguņošana, ir tikai tāds ārišķīgs mirklis. Cilvēkus visvairāk interesē viņu labklājība, un tieši šis ir vājākais Latvijas attīstības punkts. Bagātākie kļūst bagātāki, bet nabagākie — vēl nabadzīgāki. Tauta naivi gaidīja labklājības uzlabošanos, jo visi bija gatavi strādāt, stundas neskaitot un “kaut caurās pastalās, bet brīvā Latvijā”. Tomēr ekonomisko aspektu nevajadzētu saistīt ar neatkarības atjaunošanu valstī. Diemžēl pārāk daudziem cilvēkiem, kas piedalījās svarīgu ekonomisko lēmumu pieņemšanā, vairāk interesēja personiskā labuma gūšanas iespējas. Arī daudzie rietumu konsultanti bailēs no konkurences, kā vēlāk izrādījās, ieteica ne jau tos labākos ekonomisko un sociālo problēmu risinājumus. Valsts sakārtošanu katrs velk uz savu pusi. Cerība, ka iestāsies pašregulējošie tirgus likumi, izrādījās tikai cerība.
Tomēr mums ir sava valsts, ikviens var brīvi paust savus uzskatus. Tas ir nenovērtējams ieguvums un pamats cilvēka cienīgai dzīvei. Tiesa, sapnis par cilvēka cienīgu dzīvi, vismaz tādu, kā to redzam Eiropā, tā arī ir palicis sapnis. Katrai revolūcijai ir savas labās un sliktās puses. Latvijā notika dziesmotā revolūcija. Lai arī esam nabagākā valsts Eiropā, tomēr daļa cilvēku ir saglabājusi ticību bijušajiem ideāliem un tam, ka laiks visu noliks savās vietās.
Man Neatkarības deklarācijas pieņemšanas akts bija viens no visspilgtākajiem dzīves notikumiem ne tikai tā brīža politisko aspektu dēļ, bet arī tādēļ, ka klātienē visam sekoju līdzi. Kad Saeimā pirms pieciem gadiem bija iecerēta fotoizstāde par 4. maija notikumiem, izrādījās, ka par Saeimas zālē notikušo atlicis gaužām maz fotodokumentu. 10 gadu laikā dažādu iemeslu dēļ personīgie fotoarhīvi paputējuši. Toreiz izveidojām kopīgu ekspozīciju ar fotogrāfu Uldi Briedi. Tā bija apskatāma arī Valkā. No Valkas rajona Neatkarības deklarācijas pieņemšanas brīdī sēžu zālē bija arī Silvija Dorša un Kārlis Albergs. Tas bija īpaši saviļņojošs brīdis, jo pāris gadus ilgušie īpaši piesātinātie politiskie notikumi noslēdzās ar likumsakarīgu iznākumu.
