Rīt, 7. jūlijā, Zelta kāzas kuplā radu un draugu pulkā svinēs valcēnieši Silvija un Juris Klaipiņi. Par šo notikumu un pašiem Klaipiņiem “Ziemeļlatvijai” pastāstīja viņu radi ar ierosinājumu pāra dzīvesstāstu atklāt arī laikraksta lasītājiem. Atklāti sakot, katru reizi, ciemojoties pie šādiem cilvēkiem, kuri laimīgi roku rokā nodzīvojuši tik ilgi un saticīgi, rodas prieks un vēlme uzzināt kopā dzīvošanas noslēpumus. Lai gan Silvijai un Jurim jau pāri septiņdesmit, viņiem joprojām mirdz acis un ik mirkli var sajust, ka abi bez skaļiem vārdiem rūpējas un gādā viens par otru. Pēc operācijas Silvijai reizēm ir grūti aiziet uz pilsētu, kur viņa aktīvi darbojas vietējā pensionāru klubā “Zelta rudens”, bet vīrs nemaz nepieļauj, ka sievai jāstaigā kājām. Viņš ir ģimenē galvenais šoferis un izvadā Silviju visur, kur vajag. Viņš arī neļauj sievai vienai pašai ravēt dārzu, bet pats ņem rokā kapli un rosās abi divi. Silvija to prot novērtēt un pateikties par dzīvesbiedra rūpēm un uzmanību. Tā arī ir tā īstā mīlestība – klusa, pateicīga un gādīga.
Viesojoties Klaipiņu privātmājā ar skaisti iekoptu dārzu, kur viss zied un smaržo, ar pašiem savu spradzeņu lauku, daudziem ogu krūmiem un ābelēm, ķiršiem, sakoptu plašu pagalmu, kur katrai lietai ir sava vieta, ar bišu stropu, ir skaidrs, ka te dzīvo kārtīga un pamatīga latviešu ģimene. Tiekam sēdināti pie bagātīgi klāta galda. Silvija kā īsta latgaliete nevienu ciemiņu no savas mājas nepalaiž, ja nav kārtīgi pacienāts. Viss ir tik garšīgs – gan saimnieces gatavotie vistas gaļas salāti ar marinētiem šampinjoniem, gan, kā pati saka, mājas kārtībā ceptā ātrā plātsmaize –, ka nevaram atturēties no mielošanās. Silvija, klausoties mūsu komplimentos, atmet tikai ar roku un nosaka, ka viņai nemaz nepatīk stāvēt pie plīts, bet “jāgatavo jau vien ir, nedzīvos taču neēduši”. Pie vecvecākiem bieži viesojas meitas Ingas trīs dēli, kuri vienmēr tiek paēdināti un apčubināti, bet vectēvs puikas izvadā uz futbola treniņiem un mācībām. Savukārt dēls Andris dzīvo Baldonē, tāpēc ar viņa bērniem tikšanās ir retākas, bet tāpat vecvecāki ar lepnumu stāsta par visiem sešiem, kā paši saka, foršajiem mazbērniem – četriem mazdēliem un divām mazmeitām, un krietni izaudzināto meitu un dēlu. Silvija joprojām ir pateicīga savai labajai vīramātei Lidijai, kura palīdzēja bērnus izaudzināt. Tolaik bez vīramātes atbalsta jaunā ģimene nemaz nevarētu iztikt, jo Silvija visu savu mūžu nostrādāja sabiedriskajā ēdināšanā, bet Juris – toreizējā “Valkas SCO” par autobusa šoferi. Iespējams, daudzi valcēnieši vēl atceras laipno un smaidošo bijušās kulinārijas, kas toreiz atradās tagadējā veikala “Maxima” telpās, pārdevēju Silviju. Tāpat arī atsaucīgo un akurāto šoferīti Juri, ar kuru daudzi savulaik krustu šķērsu izbraukājuši toreizējo plašo Padomju Savienību. Izrādās, ja vien varētu, Juris ceļotu vēl. Ar to viņš, ja tā var teikt, “saslima”, esot ceļojumā uz eksotisko Indiju. Lai gan tas bija pirms daudziem gadiem, joprojām Jurim atmiņā ir redzētais, un viņš atzīstas, ka brauktu vēl uz šo eiropiešiem tik neizprotamo valsti. To, ka visu mūžu Klaipiņi ir bijuši lieli ceļotāji, apliecina viņu nesenais brauciens kopā ar dēla ģimeni uz Berlīni.
Taču mūs interesē Klaipiņu iepazīšanās stāsts un tas, kā prast nodzīvot tik ilgi kopā un priecāties par dzīvi. Juris gan ir nedaudz atturīgs sarunu biedrs, jo uzskata, ka viņiem tāda noslēpuma nemaz neesot, bet visu pēc kārtas. Par laimi, Silvija ir liela stāstītāja. Juris tikai piekrītoši māj ar galvu un noslēpumaini smaida. Spriežam, ja jau vīrs smaida, tad sieva runā patiesību.
– Mūsdienu jaunatnei tas ir liels brīnums, ka cilvēki var tik ilgu mūžu nodzīvot kopā. Kā jums tas ir izdevies – kopā būt jau 50 gadus? Nesen lasīju par vienu pāri, kurš atbildot uz jautājumu par ilgo kopā dzīvošanu, atklāja, ka nekad viņi nav gribējuši šķirties vienlaicīgi – kad gribējis šķirties vīrs, sieva nav gribējusi, kad sievai viss apnicis, vīrs nav gribējis. Kā ir ar jums?
Silvija: – Kas attiecas uz šo lietu, mums nekad nav gribējies šķirties. Nekad nav bijis tik traģiski. Novembrī svinēšu 75 gadus. Kad apprecējāmies, mums bija jau 24 gadi. Tolaik skaitījās, ja meita neapprecas līdz 25 gadiem, tad ir vecmeita. Ar Juri esam vienaudži.
Ar vīru iepazinos, strādādama tolaik slavenajā restorānā “Vidzemīte”. Es tur strādāju kantorī par kalkulētāju. Pēc profesijas esmu pavāre. Rīgā, Blaumaņa ielā, beidzu tirdzniecības skolu. Esmu latgaliete, manas dzimtās mājas ir Preiļu pusē. Esmu no četru bērnu ģimenes, man ir māsa un divi brāļi. Valkā dzīvoja arī brālis Aloizs, bet viņš pēkšņi aizgāja mūžībā. Rīgā dzīvo brālis, kuram ir 82 gadi. Vidusskolu pabeidzu Maltā. Tolaik Malta bija rajona centrs. Valkā nokļuvu, pateicoties attālam radiniekam Ciblam, kurš savulaik Valkā bija ēdnīcas vadītājs. Viņš bija atbraucis uz manu vidusskolas izlaidumu un interesējās, ko darīšu tālāk. Teicu, ka vairs negribu kārtot nevienu eksāmenu, un paklausīju onkuļa ieteikumam iet mācīties uz tirdzniecības skolu. Viņš man uzrakstīja norīkojumu, tāpēc pēc skolas beigšanas divi gadi bija jānostrādā Valkā. Te arī ar Juri sapazināmies. Vairs smalki neatceros, vai viņš, pirmo reizi mani ieraugot, nāca klāt. Iepazīstoties radās interese, un tad jau arī patikšana. Neteiksim, ka Juris man bija pirmais pielūdzējs, rindas gan nebija, bet, kā jau jaunībā, visu ko nācās piedzīvot. Izrādījās, ka Juris bija visneatlaidīgākais kavalieris un ar nopietniem nodomiem.
Juris: – No dienesta padomju armijā mājās atgriezos 1966. gadā, bet 1967. gadā sāku strādāt “Valkas SCO”. Mana dzimtā puse ir Kārķi. Silvija jau grozījās pa ēdnīcu un restorānu. Ar draugiem biju aizgājis uz restorānu, un pamanīju augumā garu, slaidu un smuku meiteni. Silvija pat aizmuka no Valkas, man bija jābrauc meklēt, kur tad palika. Vajadzēja pārbaudīt, ko mana Silvija tur dara?
Silvija: – Es jau biju Valkā nostrādājusi divus gadus, kad ciemos atbrauca māsīca. Viņa Jūrmalā, Kauguros, strādāja Slokas papīrfabrikas bērnudārzā par saimniecības daļas vadītāju. Viņiem pēkšņi vajadzēja pavāru. Es, protams, “dragāju” prom, jo kurš gan negribētu dzīvot Jūrmalā? Tolaik jau mobilo tālruņu nebija. Lai piezvanītu, telefona sarunas pieteicām pastā un tad gaidījām, kad sauks telefona kabīnē. Pirms tam ar Juri viens otram rakstījām vēstules, lai paziņotu, kad piezvanīsim. Vai, kādi laiki piedzīvoti! Interesanti bija. Gadu nostrādāju Jūrmalā, tad atbrauca arī Juris un sameklēja šofera darbu. Sākumā dzīvoju pie tantes, bet Juris – kopmītnēs. Pēc kāda laika arī pati pārcēlos uz dzīvi kopmītnē.
– Silvij, vai atceraties, kā Juris lūdza roku?
– Atceros gan. Tas notika Ziemassvētkos, kad ciemojāmies pie tantes. Viņš bez aplinkiem teica, ka jāprecas. Jurim bija vairāki tantes uzstādīti noteikumi, un viņa Juri daudz pratināja, kā jau kārtīga latgaliete un katoliete būdama: “A tu uz baznīcu iesi un baznīcā laulāsies? No pannas ēdīsi?” Ko tad citu teiks, ja atbraucis roku lūgt. Visu solīja, ja vajadzētu, tad mēnesi no debesīm arī solītu nonest. Solīja gan no pannas ēst, gan baznīcā laulāties. Jūrmalā mājās bija maza, maza virtuvīte – turpat plīts, turpat ēdamgalds. Uztaisa ēdienu uz pannas un to uzliek uz galda “mājas kārtībā”. Kāzas svinējām 1968. gada 6. jūlijā. Sareģistrējāmies tikko uzceltajā Lielupes dzimtsarakstu nodaļā, bet svinības notika Jura tēva mājās “Mežsalās”. Pēc sarakstīšanās, tūliņ pat aizbraucām uz katoļu baznīciņu Majoros. Tur bija forši, arī Jurim patika. Mēs tagad arī gribam aizbraukt uz to baznīciņu, kur pirms 50 gadiem laulājāmies. Mums tas ir svarīgi. Mēs svētdienās televīzijā kopā skatāmies gan luterāņu, gan katoļu dievkalpojumus. Un vēl citus, ka tikai dievkalpojums.
– Vai abi atceraties savas kāzas? Ciemiņu bija daudz?
Silvija: – Vai, tas bija kaut kas īpašs. Viesu bija daudz, pāri par simtu – mani radi un Jura radi, Valkas un Jūrmalas draugi. Jura mammai galva sirma kļuva ar kāzu rīkošanu. Tolaik galdus klāja paši, aicinot talkā saimnieces. Kāva cūku un teļu, visas gaļas gatavoja mājās. Kāzas svinējām divas dienas. Bija tā, kā vajag būt. Man bija īsā līgavas kleita un īsais plīvurs. Tolaik tāda bija mode.
– Vai jūs, salaulājušies katoļu baznīcā, savā kopdzīvē esat sajutuši Dieva svētību?
– Es nezinu. Droši vien, ka jā. Neesam aktīvi baznīcā gājēji. Kad mamma dzīvoja pie brāļa, viņa brauca uz Valmieru. Es neesmu tik liela fanātiķe. Uz Aglonu gan man ir vēlme aizbraukt. Kad bija dzīvs brālis Aloizs, biežāk uz Aglonu aizbraucām, un dzimtas kapiem, tagad – kā sanāk. Ceļš ir tāls. Māsa vēl dzīvo Preiļu pusē.
– Apprecējāties. Un ko tālāk?
Silvija: – Vēl neilgu laiku dzīvojām un strādājām Jūrmalā. Juris ātrāk atbrauca uz Valku. Tā izlēmām, jo nebija cerību Jūrmalā dabūt dzīvokli. Cik ilgi dzīvos viens vienā, otrs otrā kopmītnē? Atceros, ka divus mēnešus – tikmēr, kamēr vēl nebija auksts, – bijām kopā dārza mājiņā. Paziņa ielaida padzīvot. Sarunājām abi, ka nav ko, brauksim atpakaļ uz Valku. Tante bija dikti dusmīga un teica, ko mēs tai Valkā darīsim, dzīvojot dzīvokļa četrās sienās? Kur tik neesam dzīvojuši, kamēr nonācām savās tagadējās mājās Pumpura ielā. Dzīvojām gan Varoņu ielā, Puškina ielā, Līvu ielā, Rīgas ielā un Merķeļa ielā. Mūsu tagadējā māja ir skaista un liela. Vajadzētu vēl saremontēt, jumtu vajag jaunu, un mājas fasādi, bet nav tādas naudas. Mēs nesūdzamies par iztikšanu, dzīvojam. Savulaik pie mums dzīvoja arī Jura mamma. Viņa slikti jutās Merķeļa ielas dzīvoklī, kur ziemā bija auksts un mitrs. Nolēmām meklēt lauku māju. Uzgājām vienu Valkas pagastā pie Igaunijas robežas, tur tagad Inga ar ģimeni dzīvo. Pie tagadējās mājas tikām, pateicoties labvēlīgai apstākļu sakritībai – šo māju mums uzdāvināja. Visu mūžu esam strādājuši, taupījuši un krājuši naudu, lai varētu kaut ko nopirkt. Tā jau visi dzīvoja. Tagad arī būs jākrāj, lai mājās remontu uztaisītu. Ja runājam par pensijām, esmu dusmīga uz valdību. Kas pensijā aizgāja līdz 1996. gadam, tiem pensiju palielina. Es pensijā aizgāju 1999. gadā. Tie taisni bija tie tukšie gadi, nebija algas, nekā nebija. Es nebūtu gājusi vēl pensijā, bet kulināriju likvidēja. Mani aizsūtīja priekšlaicīgā pensijā. Visu savu darba mūžu nostrādāju sabiedriskajā ēdināšanā. Tāpat kā Juris “Valkas SCO”. Es kulinārijā vairāk pie kūkām strādāju, bet beigās jau visu tirgoju. Tā bija laba darba vieta. Mums līdz pēdējam bija pircēji, viss bija. Žēl, ka tā beidzās. Domāju, ka līdz šim brīdim būtu strādājuši, bet nē, kādam vajadzēja iedzīvoties. Strādājot sabiedriskajā ēdināšanā, mani tracināja agrā celšanās, tāpēc visu mūžu gaidīju, kad tikšu pensijā. Bijušajai priekšniecei Albīnai Kārkliņai kādreiz smēju: “Palaid mani tagad pensijā. Tad pensijā man nenāks miegs un es nākšu atstrādāt!” Izrādās, līdz šai baltai dienai man nāk miegs. Pirms jūsu ciemošanās gan miegs naktī nenāca. Domāju, kas nu būs, ko stāstīšu.
– Kā Jurim gājis darba mūžā?
– Es visu mūžu “Valkas SCO” nostrādāju, dažādos darbos. Ar autobusu vadāju strādniekus. Arī SCO izputināja, vēl tagad varēja strādāt. Redz, kā “Valkas meliorācija” darbojas. Nedaudz tiku pastrādāt arī Valkas slimnīcā.
– Tautā mēdz teikt – apprecēju vienu, bet pēc kāzām mājās atvedu pavisam citu cilvēku. Apprecēju pelīti, bet mājās pelīte pārvērtās par tīģeri. Juri, vai par Silviju arī tā var teikt?
– Tā gan nav. Silvija ir mierīga. Mēs nestrīdamies. Par visu varam vienoties.
Silvija: – Ar mierīgumu gan ir tā, kā ir. Strīdēties gan mēs nestrīdamies. Juris ir mierīgs, reizēm pat pārāk. Reizēm mēs nedaudz pakašķējamies, kuram jāpieņem gala lēmums. Juris parasti teic, lai es saku, kā vajag un ko es domāju. Vai arī: “Kā teiksi, tā būs!” Nekad no vīra nevar dabūt laukā gala lēmumu. Visa atbildība ir uz maniem pleciem. Taču jāteic, ka mums tiešām nav bijušas nekādas dramatiskas krīzes, kā tagad mēdz teikt. Reizēm ir bijuši klusēšanas momenti. Ilgi jau nevaru noturēties. Jaunībā arī reizēm uzmetām lūpu. Kur nu tagad!
– Jūs zināt, ka esat ļoti laimīgi cilvēki?
Silvija: – Mēs to zinām gan. Vispār es esmu vīra izlutināta. Viņš mani visur aizved un atkal atved mājās. Es tikai pasaku, uz kurieni vajag un cikos jābrauc pakaļ. Mums nav tik traki, ka katru dienu atzīstamies mīlestībā, bet vīra uzmanību sajūtu katru dienu.
– Silvij, jums goda istabā pie sienas glītas gleznas.
– To, ar saules puķēm, atradu pieliekamajā. Palūdzu mākslas skolas meitenēm atjaunot. Ir smiltenietes Birutas Žurovskas glezna. Vairākas pati esmu izšuvusi krustdūrienā. Tas ir mans vaļasprieks. Mazdēls Kārlis arī ir pabeidzis Valkas mākslas skolu. Arī pārējie meitas dēli tur mācās. Toties Juris visu mūžu ir aizrāvies ar bitēm. Man arī nācās palīdzēt. Kādreiz bija vairāk nekā 30 saimju, bet tagad dārzā ir vairs tikai viena saimīte, mums pietiek. Dārza dekoram. Ja tā padomā, cik daudz ko esam savā dzīvē darījuši un strādājuši! Tagad esam jau samierinājušies, ka tik daudz vairs nevaram pagūt izdarīt. No rīta mostos ar domu, ka daudz kas jāizdara, bet vakarā – čušs. Neiet vairs tik ātri darbi uz priekšu kā spēka gados. Nav vairs tā tempa. Pa māju nepārtraukti ir ko ņemties, un vēl mazbērni jāpieskata. Ir, ko darīt, bet nesūdzamies. Ir labi!
– Silvij, jūs teicāt, ka jums nepatīk gatavot ēst, bet viss ir tik garšīgs, ka mēli var norīt.
– Nu nepatīk man gatavot! Tas ir mans pienākums. Vienu otru reizi patīk uzcept kūkas. Kad uz jubilejām sabrauc bērni un mazbērni, mājās pagatavoju pastēti, to savulaik man ierādīja vīra māte. Mēs neknapināmies, ēdam, ko gribam. Es tagad jaunas receptes samācos klubiņā. Juris nenāk man līdzi, jo saka, ka tur vieni sievieši tik iet. Man gribas tikties ar cilvēkiem, īpaši ziemā. Vasarā gan nav laika. Juris saka, ka es tur iemācos visu ko darīt. Juris man neļauj iet kājām, bet aizved un atved.
– Juri, kas jums visvairāk garšo no Silvijas pagatavotā?
– Tā ir aknu pastēte. Kad sieva to gatavo, tad mājās ir svētki.
– Cienījamā vecumā parasti neiztikt bez kaut kādām veselības problēmām. Skatāmies, jūs abi tādi žirgti un omulīgi.
Silvija: – Man ir izoperēta gūža, tagad staigāju ar dzelzs gabalu iekšā. Citu dienu eju, ka prieks, nekas nesāp, citu dienu nevaru pakustēt. Tad talkā jāņem spieķis. Jurim mugura sāp. Viņa mamma nodzīvoja līdz 97 gadiem, bet muguriņa bija salīkusi 90 grādu leņķī. Juris arī liecas.
– Silvij, jūs tik labi runājat par savu vīramāti. Parasti saka – vīramātes ir vella mātes.
– Man vīramāte bija laba. Atceros, ka dzīves pēdējos gados viņa gaidīja pavasari, lai varētu pasēdēt saulītē. Viņa nekad neko sliktu man neteica. Ja bija dusmīga, sēdēja klusa un nerunāja. Labi, ka mums bija tādas attiecības, jo, kad auga bērni, cik mēs viņus redzējām? Es skrēju uz darbu no rīta sešos, vakarā strādājām līdz desmitiem. Visu garo dienu uz kājām. Vīramāte bērnus uz skolu aizvadīja, gatavoja pusdienas, sagaidīja gan viņus, gan Juri ar siltu ēdienu. Es ļoti labi dzīvoju, pateicoties Lidijas atbalstam.
– Jūsu mājās asi vārdi ir skanējuši?
– Reizēm gan uz bērniem, gan uz mazbērniem esmu nobļāvusies par to, vai būs miers vai nebūs.
– Jums taču ir kādi ģimenes svētki, kad visi sanākat kopā?
Silvija: – Parasti tā ir kopīga Ziemassvētku svinēšana. Tad atbrauc arī Andris ar ģimeni. Svinam arī jubilejas. Tagad kopā sanāksim uz Zelta kāzām. No Latgales atbrauks māsa un māsīca. Būs arī danči. Uzgriezīsim mūziku uz visskaļāko un priecāsimies! Mēs kādreiz bijām lieli dejotāji. Tagad arī dejosim, bet tā prātīgi.
