Valkas mākslas skolas izstāžu zāle pilsētā ir interesanta ar to, ka katra jauna ekspozīcija ir ļoti atšķirīga no iepriekšējām, turklāt visas ir gana augstvērtīgas. Šoreiz izstāžu zāles saimniece un kuratore Maruta Stabulniece piedāvā trīs tik ļoti līdzīgu, taču glezniecībā pilnīgi atšķirīgu Brūveru ģimenes sieviešu glezniecību. Tās ir mamma Iveta un viņas meitas Zane un Indra.
Lai gan abas ir dvīņumāsas, viņas glezniecībā ir ļoti atšķirīgas. Zane ir vairāk gleznieciskāka un viņas darbi ir tonāli bagāti un smalki niansēti. Savukārt Indra ir liela ornamentu meistare. “Man šķiet, ka tur ir vairāk mežģīņu nekā zīmējuma. Jo ilgāk viņa darbojas tēlotājmākslā, jo smalkāks kļūst viņas ornaments. Varētu domāt, ka Zanei, kā vērstai austrumu kultūras virzienā, vajadzētu vairāk pievērsties ornamentam, taču ir otrādi,” uzskata mamma Iveta. Zane ir baltu filoloģe un studējusi turku valodu. Viņai ir draugi Turcijā, un pati tur vairākkārt viesojusies. Viņa arī daudz tulko no turku valodas.Zanes izstādītie darbi ir tapuši, kad viņa bija 16 un 17 gadus veca. Tie dzīvoja Valkā pie mammas mājas sienām. Vēlāk tapušie glabājas Rīgas rajonā. “Kādu laiku biju atmetusi ar roku zīmēšanai. Kad ilgāku laiku kalpoju vienai mūzai, tad otra parasti paliek novārtā. Vairāk dzīvoju tekstos un tulkojumos. Mani zīmējumi nekad nav tapuši, lai kādam tos rādītu vai dēļ kādām ambīcijām. Tie radušies tikai brīžos, kad nevarēju nezīmēt. Dažbrīd emociju sakrājas tik daudz, ka ir jāraksta vai jāzīmē,” par sevi stāsta Zane Brūvere. Viņa nezina, cik daudz laika un enerģijas glezniecībai atdos turpmāk, taču diezin vai kļūs par produktīvu gleznotāju radot, piemēram, 50 gleznas gadā. Katrā ziņā Zane neplāno likt malā krāsas un otas.Pašlaik viņa ir beigusi darbu pie Načati Džumali lugas “Jūras roze” tulkošanas no turku valodas. 4. maijā Rīgā paredzēta tās pirmizrāde jaunajā eksperimentālajā teātrī “Testi di teatro”. Zane atklāj, ka pašlaik gatavojas arī Valkas novada mākslinieku darbu izstādei. Tai Valkā top pilnīgi jauns darbs. Vēl viņa daudz nodarbojas ar mazā Helmuta audzināšanu un, protams, ikdienas tulkošanas darbiem. “Es ļoti labprāt paliktu Valkā. Esmu te pamatīgi iesakņojusies gan kā iedzīvotāja, gan šejienes kultūras telpā. Piedalos vietējos pasākumos. Laiks rādīs, kā būs turpmāk,” smaida Zane.
Visvairāk mīlestības tiek dēliņam
Arī izstādē redzamie Indras Brūveres-Darulienes darbi nav tapuši pēdējos gados. Tie gleznoti studiju laikā Latvijas Universitātē brīvajos mirkļos, studējot baltu filoloģiju. Valkā eksponētie tapuši šī gadsimta pirmajos gados. “Man patīk zīmēt, taču pamatdarbs ir tulkošana un rakstīšana, tāpēc zīmēšanai laika pietrūkst. Dažreiz pat izjūtu bailes, ka nevarēšu atgriezties pie zīmēšanas, jo mākslinieks ir tas, kas savu amatu dara katru dienu. Man pašai tas ir pārsteigums, ka ik pēc kāda laika sanāk atgriezties pie zīmēšanas. Par to ļoti priecājos un ceru, ka tā notiks līdz mūža beigām. Ja kādam patīk manas gleznas, to aicinu uz mūsu mājām, lai aplūkotu arī citus darbus,” teic Indra.Jautāta, kas viņas dzīvē pašlaik ir visnozīmīgākais un aktuālākais, valodniece atbild, ka tas ir viņas vairāk par gadiņu vecais dēliņš Andris Mikols, kuram pašlaik ir divas pilsonības – latviešu un lietuviešu. Viņam tiek visvairāk mīlestības, taču laiks tiek atlicināts arī tulkošanai, tiesa, ne jau katru dienu. Viņa tulko no lietuviešu uz latviešu valodu.2010. gadā Latvijas bērnu un jaunatnes literatūras padomes žūrija nolēma piešķirt Jāņa Baltvilka balvu lietuvietim Ķēstutim Kasparavičam, kurš ir ilustrējis ap 50 grāmatu bērniem, kas izdotas Lietuvā, Vācijā, Dānijā, Grieķijā, Latvijā un citur, un veiksmīgi turpina darbu arī kā rakstnieks. Balvu saņēma arī tulkotāja Indra. “Man pašai tas bija liels pārsteigums. Tolaik dzīvoju Viļņā, un šīs balvas saņemšana bija iemesls Latvijā tikties ar cilvēkiem un ģimeni, kuru nebiju ilgi redzējusi,” smaida Indra. Viņas vīrs ir lietuvietis Aidis Darulis un tulko no latviešu, retāk arī no krievu un angļu uz lietuviešu valodu.
Gleznošana – emocionāla lēkme
Iveta uzskata, ka šī izstāde ir draudzības apliecinājums Valkai un mūzikas skolai, nevis Brūveru lielīšanās. Viņa domā, ka visu laiku ir bijusi dzirkstoša attieksmē pret cilvēkiem, nevis pret savu talantu. “Talantu, ja to vispār tā var saukt, atklāju tad, kad lielu daļu savas vieglprātības biju iztērējusi. Tad arī aiz garlaicības sāku koncentrēties zīmēšanai,” atklāj Iveta. Viņa piebilst, ka Valkas mākslas skolā vienmēr ir labi jutusies. Viņa te ir mācījusies, pašlaik vizuālo mākslu un tehnisko grafiku pasniedz Rīgas 93. vidusskolā un cer, ka kādreiz pati nodibinās savu skolu vai studiju. “Daudzi zīmējumi ir tapuši manas garlaicības mākti. Kad viesojos Kalifornijā, tad ne reti izjutu milzu garlaicību. Protams, bija arī daudzi skaisti ceļojumi. Redzēju daudz katoļu misiju, taču brīvā laika bija atliku likām un to visu aizpildīju ar zīmēšanu,” atceras Iveta. Interesanti, ka viņa uz saviem darbiem neparakstās. Jautāta, kāpēc tā, māksliniece atbild, ka nejūt aicinājumu profesionāli nodarboties ar mākslu. “Tas nav mans mērķis un nav mans aicinājums. Tās savā ziņā ir emocionālas lēkmes, tāpēc arī neparakstos. Es nealkstu šīs lēkmes, taču man tās uzsūta,” savdabīgi motivāciju zīmēt skaidro Iveta Brūvere.Te vēl jāpiebilst, ka izstādē piedalās arī ģimenes ceturtais loceklis, nu jau aizsaulē esošais dzejnieks Pēters Brūveris. Arī viņš bija labs glezniecības pazinējs un ir arī gana daudz gleznojis, taču šajā ekspozīcijā Pēters ir pārstāvēts ar gaisā virmojošām drukātu vārsmu rindām
VIEDOKLIS
Maruta Stabulniece, Valkas mākslas skolas direktore:- Šī izstāde ir ārkārtīgi enerģētiska. Gluži tāda kā Iveta izskatījās, kad viņu iepazinu. Acis lielas, pati dzirkstoša, it kā visu dzīvi aptveroša. Arī Zane un Indra ir gluži tādas pašas – tikpat enerģiskas un atvērtas. Esmu pārliecināta, ka visas trīs var nosaukt par dzīves svinētājām. Tas ir skaisti. Visas gleznās ieliktās izjūtas skatītājam liek aizdomāties, ka dzīve ir jāsvin. Darbos ir arī daudz izsāpētu, uz iekšu vērstu pārdomu.
