Viņa ir atšķirīga. Nenoliedzami, neskatoties uz gadu nastu, ļoti šarmanta sieviete. Cīnītāja par savu taisnību. Dumpiniece. Un ar nešpetnu raksturu. Viņa diez vai paies garām kādai nejēdzībai un noklusēs. Viņa drīzāk “uzlēks uz ecēšām”, kur nevajag, nekā aizvērs acis, jo tā dzīvot būtu mierīgāk. Viņa ir Svetlana Rozenfelde jeb, kā Valkas apkārtnē daudzi viņu joprojām dēvē, desu Sveta.
Uzreiz jāpasaka, ka šo interviju es ieguvu ar šantāžas palīdzību. Svetlana ir no tām mūsu uzticīgajām lasītājām, kura, ja redz kādu nejēdzību pilsētā, nāk uz redakciju un rosina žurnālistus noskaidrot, kas tā par lietu un kāpēc atbildīgās amatpersonas nedara, kā nākas vai kā, viņai šķiet, būtu jādara. Visbiežāk ierosinātais temats tiešām ir diskusijas vērts, bet mēdz būt, kad sakām ‒ nu nē, ar to jums jātiek galā pašai, tas uz sabiedrību neattiecas. Jau sen domāju, ka gribētos aprunāties ar Svetlanu cilvēciski, nevis tikai par lietu, tāpēc, kad viņa sāka mest ar roku, nē, nē, nav par mani vērts rakstīt, ķēros pie šantāžas – ja nepiekritīsiet intervijai, mēs arī jūs neuzklausīsim… Un ko tad?!
Kad atskanēja telefona zvans un Svetlana pateica, ka ir gatava sarunai, es ļoti nopriecājos, bet nenojautu, ka tā ilgs piecas stundas un sarunas beigās intervējamā nosmies – šito tu drīkstēsi publicēt tikai pēc manas nāves, lai es pati nevaru izlasīt. Protams, tā nebūs, neba es tā pūlējos, bet puse no sarunas patiešām paliks tikai mūsu starpā. Jo pārāk personīga un atklāta izvērsās saruna ar šo sievieti, kas no malas šķiet tik stipra, pašpietiekama un noslēgta.
Veselības pamats –
darbs un kustības
Svetlanai Rozenfeldei ir 78 gadi. Šis ir tas gadījums, kad vecums nevis jāslēpj, bet ar to jau jālielās, tāpēc jācer – viņa neļaunosies, ka to atklāju. Būsim godīgi, lielākā daļa cilvēku šādā vecumā mokās ar visādām kaitēm un sarunas sen jau ap slimībām vien grozās. Ar to arī sarunu sākam. Var redzēt, ka Svetlana lepojas, ka vairākus gadus nav pirkusi nekādus medikamentus un, ja arī kāda kaite piezogas, viņa ar tām tiek galā. Dažas ķibeles ar veselību viņai ir bijušas, bet tie vairāk bijuši negadījumi, ne slimības. Pirms pāris gadiem smagās mašīnas uzrauts akmens viņai satraumēja vienu aci. Nu reizēm, braucot ar mašīnu, jūtot sekas – tā nogurstot. “Vai esat kādreiz redzējuši čigānu ar brillēm un padomājuši, kāpēc ne? Paskatieties, kā viņiem šaudās acis uz visām pusēm. Kad jūtu – acis nogurušas, sāp, apturu mašīnu un sāku tās grozīt uz visām pusēm. Tad uzlieku plaukstas, paturu mazliet un redze ir atkal kārtībā. Kaut kad pirms daudziem gadiem, kad man bija 27 gadi, tiku pie stenokardijas. Padzirdēju, ka sirdi labi stiprina peldēšana. Tā nu es trīs gadus līdz pirmajam ledum katru dienu gāju uz Zāģezeru un peldēju līdz ezera vidum un atpakaļ. Bija vēl daži cilvēki, kuri regulāri peldēja, un domāju, ka tas nāk par labu visiem. Stenokardija atkāpās un nav par sevi atgādinājusi. Vienu dienu sajutu sirdi un uzreiz galvā parādījās doma – o, vai tik atkal nav jāiet peldēt uz ezeru,” tēmu par veselību iesāk Svetlana. Viņas pārliecība ir, ka labas veselības pamats ir kustības un darbs. Viņai šķiet, ka cilvēki ir pārāk kūtri un slinki. Un patiešām, ja Sveta stāsta taisnību, tad, salīdzinot ar viņu, vairums cilvēku tādi arī ir. “Katrs pats var sevi izārstēt. Tikai pareizi jādomā un jādara. Ja kas sāk sāpēt, nav uzreiz jāskrien pēc tabletes, bet pašam sevi jāārstē. Man te reiz sāka sāpēt mugura. Atcerējos, ka pie manis (Svetlanai mājās ir izveidots hostelis, kur izdod istabiņas – redakcijas piezīme) nakšņoja viena sportiste. Skatos, viņa izritina uz grīdas paklājiņu un paskaidro, ka guļ uz grīdas, jo sāp mugura. Es arī izmēģināju. Jā, sākumā grūti, jo cieti. Bet mugura patiešām vairs nesāp. Kad mazmeita jau uzstāja, lai taču beidzot uz grīdas gulēt, nemaz tā gultā gulēšana vairs nešķita tik ērta,” stāsta Svetlana. Šādi paņēmieni ir ārstu rakstīto tablešu vietā, bet ikdienā viņa pieturas pie rituāliem, kas viņai palīdz uzturēt sevi mundru un kustīgu. Svetlana ceļas četros no rīta. Kāpēc? Tā pieradusi, un tā viņai patīk. Tad viņa ar kailām kājām visos gadalaikos, arī ziemā, iziet pastaigāt pa pagalmu. Kad padzerta rīta kafija, no centra dodas uz “balto māju” Pumpura ielā, kur viņai ir dārzs un visādi darāmie darbi. Kad mostas un sāk rosīties kaimiņi, viņa jau savus lielākos dārza darbus ir paveikusi. Dienā sanākot nostaigāt ap desmit kilometriem, un tas veselībai nākot tikai par labu. Kad ļoti sliktu laikapstākļu dēļ vai gaidot kādus viesus, kas apmetas hostelī, uz “balto māju” neaiziet, tad uzreiz jūtams, ka trūkst kustību un svaiga gaisa.
Sveta jau nebūtu Sveta, ja viņa turētu sveci zem pūra un, satiekot kādu paziņu savā vai pat jaunākā vecumā, kas tūlīt sāk žēloties par veselību un mazo pensiju, nekļūtu šerpa. Tad viņa nekož mēlē, bet tieši acīs pasaka, ka nav brīnums, ka nevari paiet, jo visu mūžu esi slinkumā ielaidusies, mājas apkārtne nesakopta, dārzs neapstrādāts, bet pensija maza, jo pusi iztērē tabletēm. Vai nu tieši tik skarbi, kā es te uzrakstīju, bet doma tāda tomēr tiek pateikta. Cilvēkiem, protams, tas nepatīk, bet ir, kas ieklausās un, piemēram, padomu, ka muguras sāpju gadījumā jāpamēģina gulēt uz grīdas, izmēģina un saka paldies. Arī par mazo pensiju (viņai neslēpj, ka saņem tikai 254 eiro, jo nav iesniegusi visus dokumentus par darbu arī Valgā) viņa nesūdzas, jo ir visai maz to lietu, kas jāpērk veikalā vai no zemniekiem. Visu, kas izaudzējams dārzā, viņa izaudzē, un tas ir ļoti liels atspaids budžetam.
Gribēju vieglāku dzīvi – nesanāca
Svetlana, izrādās, ir īsta valcēniete. Te augusi kopā ar vecākiem un divām māsām, te mācījusies skolā un te nodzīvojusi lielāko daļu sava mūža. Darbs ir tas, kas piepildījis viņas dzīvi jau no bērnības. Visos laikos viņa ir smagi strādājusi, ne tikai, lai dzīvotu pārticībā, bet arī tāpēc, ka tas ir viņas dzīves pamatā. 15 gadu vecumā viņa strādājusi ķieģeļceplī, tādējādi ir vēl no tās paaudzes, kas šo ražotni Valkā redzējusi savām acīm. Bijis smagi, protams, bet tais laikos neviens par to īpaši neuztraucās. Galvenais, ka maksājuši labi. “Kad savā mājā lauzu grīdu, es redzēju, ka tur ir Valkas ķieģeļcepļa ķieģeļi,” smejas Sveta. Nezinu, par ko vairāk, – ka atpazīst ķieģeļus vai pati lauž grīdu. “Vēl pagājušajā gadā pati skaldīju malku. Kaimiņiem bija, ko runāt, un dažs jau pasmējās, ka es kā tāds vecis darot vīriešu darbus,” piebilst sieviete. Viņu gan maz satrauc, kā tas izskatās no malas.
Pabeigusi Valkas 1. vidusskolā deviņas klases, viņa iestājās medicīnas kursos. Tad strādāja vispirms Valgas, pēc tam Valkas bērnudārzā par medmāsu. Kad dzīvē ienāca nākamais vīrs, uz Valku komandējumā atbraukušais Františeks, ceļš Svetu aizveda uz Tallinu. “Tolaik gribējās vieglāku dzīvi, jo mājās pie vecākiem bija smagi jāstrādā. Tad nu iedomājos, ka tā vieglā dzīve būs Tallinā,” viņa atceras. Nekāda vieglā dzīve gan nesanāca, jo, kā saka, cilvēks domā, Dievs dara. Iespējams, ka šeit izlaidīšu stundu garu sarunas daļu, jo tā ir pārāk personiska. Vien teikšu, ka, izrādās, ne tikai bagātie, bet arī stiprie raud. Sveta neslēpj, ka dzīve viņai bijusi raiba. Par smagu viņa to nesauc, bet arī tikai viegli nav gājis. Neslēpj arī to, ka visu mūžu, īpaši jaunībā, ļoti baidījusies no sava vīra. Un, lai cik dīvaini, šerpais raksturs, stingrais mugurkauls un bezbailība, kas raksturīga cīņā ar nekārtībām un politiķu nejēdzībām, nepalīdzēja privātajā dzīvē. Viņa pati domā, ka šīm bailēm izskaidrojums meklējams zemapziņā vai gēnos, jo viņa ir Sibīrijas bērns, bet vīrs bija armijnieks. Vecvecāki ir divas reizes izsūtīti, pati Sibīrijā nokļuvusi pavisam maziņa. Vecvecāki ir tā sauktie baltvācieši, un pirmo reizi viņus izsūtīja no Pēterburgas.
Bērniem jāmāca cienīt,
ko vecāki dod
Īpaši smaga tēma Svetai ir valsts un sabiedrības attieksme pret cilvēkiem, jo īpaši pret bērniem ar īpašām vajadzībām. Viņa pati to visu izbaudījusi līdz mielēm, jo audzināja bērnu ar īpašām vajadzībām, tāpēc tagad savā hostelī visu iekārto ar domu, lai tas ir pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem, ratiņkrēslā. Arī maksu no šādiem cilvēkiem viņa neņem ne par nakšņošanu, ne brokastīm. Te gan jāpiebilst, ka viņai ir bijis gadījums, kad šī labdarība cilvēku aizskārusi. “Kāds jauns cilvēks ratiņkrēslā uz manis teikto, ka nekas nav jāmaksā, jo tāda ir mana politika, pateica, ka nav nekāds invalīds, strādā un labi pelna, tāpēc var samaksāt. Kad pateicu, ka cena ir 14 eiro, viņš sadusmojās vēl vairāk, jo nenoticēja, ka tas tiešām pie manis tā maksā. Atstāja 50 eiro un aizbrauca,” stāsta Svetlana.
Garajā sarunā, lai par ko mēs runātu, tiek pieminēti viņas bērni, mazbērni. Var just, cik ļoti Sveta ar viņiem lepojas. Dēls ir labs meistars un daudz prot izdarīt pats savām rokām. Mamma stāsta, ka jau bērnu dienās viņš Valkā remontējis mopēdus visiem, kas lūguši palīdzību. Viņa pastāsta arī par dažu visai drastisku audzināšanas metodi, kad vajadzējis apslāpēt dēla nepaklausību. “Biju ļoti stingra pret bērniem. Bērni ir jāmīl, bet viņiem jāmāca cienīt kārtību un to, ko vecāki viņiem dod,” uzskata Sveta. Dēls Vladimirs šobrīd dzīvo Zvejniekciemā, bet meita Jana – Austrijā. Šobrīd Svetas acuraugs un lielākā draudzene ir mazmeita Reičela – meitas Janas meita. To, ka Jana Latvijā neatgriezīsies, Sveta zina diezgan droši. Jana Austrijā ir ļoti iedzīvojusies, turklāt pret Latviju viņai nav siltu jūtu dēļ nesakārtotības un attieksmes pret cilvēkiem. Arī dēla meita Inga šobrīd dzīvo ārzemēs, proti, viņa kā arhitekte ir noslēgusi darba līgumu uz sešiem gadiem par robota ielas izveidi.
Man tāda daba –
nevaru nepalīdzēt
Visspraigākais dzīves posms Svetlanas Rozenfeldes dzīvē bija darbs Smiltenes rūpkombināta Valkas desu cehā. Tad dzīve sita augstu vilni, jo varēja izpausties visi Svetas talanti, proti, vadīt, organizēt, darīt, arī apiet neloģiskos padomju laika noteikumus ar līkumu, dabūt deficītus utt. Ar labu vārdu viņa piemin rūpkombināta direktoru Mūrnieku, kolēģus Valgas gaļas kombinātā, kur viņa arī pirms desu ceha strādāja un apguva visas iemaņas, darbabiedrus cehā un daudzos tā laika zemniekus. Valgas gaļas kombinātā viņa nokļuva jauna, nepieredzējusi, un tā vīriešu kolektīvā izrādījās priekšrocība – viņai tika visai viegls darbs, bija no liellopu mugurkaula jāizvelk smadzenes un jāsafasē eksportam. Sveta smej, ka kolēģi nemaz nav nojautuši, ka viņa nemaz nav tik jauna, kā izskatās, un viņai ir jau bērns. Valgā viņa nostrādāja septiņus gadus. Kad Valkā desu cehā atbrīvojās vieta, viņa pārnāca darbā uz Valku. Ideja par to, ka Svetlanai jāpārņem ceha vadība, dzima Mūrnieka galvā. Daudz stāstāmā un atmiņu ir par šiem gadiem. Labas un ne tik labas. Paralēli algotam darbam Svetlana kopā ar mammu audzēja cūkas. Tas tais gados bija labs ienākumu avots, turklāt mammai bija visai labas prasmes cūkkopībā. Tā lieta gāja no rokas. Padomju gados tik daudz ko nedrīkstēja, ka veselu grāmatu varētu uzrakstīt, kā toreiz kārtoja lietas.
Sveta atzīst, ka visu mūžu viņai bijis svarīgi palīdzēt cilvēkiem, kuri nonākuši grūtībās. Desu ceha laikos bieži pēc palīdzības vērsās zemnieki. Īpaši smags laiks bija, kad likvidēja kolhozus, visu sadalīja. Cilvēki bija apjukuši, nezinoši. Jaunie īpašnieki izkāva lopus, jo nezināja, kā saimniekot, un tos veda nodot kaudzēm. Citi ņēma kredītus, bet nopelnīt, lai tos atdotu, nebija tik viegli. Tad nāca, lūdza palīdzību. Parasti cilvēki naudu arī atdeva, bet Sveta labi atminas divus gadījumus, kad pašai nauda bija “jāizsit”. “Atbrauca pie manis tāda Jūlija, stāsta, ka esot ferma ar 400 govīm, bet iekrājies parāds par elektrību, tāpēc tā atslēgta. Lai palīdzot, tiklīdz nodos lopus, atdos. Iedevu, jo iedomājos, kā gan tie nabaga lopiņi mokās, ka viņus nevar izslaukt. Paiet mēnesis, divi, trīs, bet no Jūlijas ne smakas. Sapratu, pašai jābrauc naudai pakaļ. Nu cīņa bija nikna, jo sieviete bija nevis zemniece, kurai ir naudas grūtības, bet pavirša, slinka, melīga. Govis kā kaulu kambari, pati sēž un skatās televizoru. Beigās jau atdeva, kad teicu, ka ņemšu lopus,” atceras Sveta. Tas, protams, nav vienīgais gadījums, kad viņa kādam grūtdienim palīdz, bet tas pateicībā aizmirst atdot paņemto. “Joprojām dodu, ja redzu, ka cilvēkam vajag. Cik varu, kaut divus eiro. Man ir tāda daba, ka nevaru nepalīdzēt. Meita gan reiz draudēja, ka mani par mammu nesauks, ja es vēl kādam došu, jo ļoti pārdzīvoju, ka jāviļas cilvēkos, un viņa redzēja, ka cilvēki reizēm mani vienkārši izmanto. Arī nesen Svetlana gaismā izcēla kādu neapmaksātu rēķinu. Mēnešus, dažas reizes atgādinot, viņa gaidīja samaksu. Kad atnāca uz redakciju un to nopublicēja, nākamajā rītā naudu saņēma. Tāda viņa ir – dumpīga, nepakļāvīga, lepna, jo cits būtu gājis un sarunājis, lai taču samaksā, bet viņa gaida un tad “šauj”. Ir arī gadījums, par ko Sveta sevi šausta, ka nav palīdzējusi, jo tai brīdī patiešām nav to varējusi.
“Roberta meita,
saņemies, tu vari!”
“Es ticu Dievam, un man allaž līdzi ir Bībele. Man vecmāmiņa mācīja – tici Dievam, palīdzi veciem, slimiem un nabagiem, un tad Dievs palīdzēs tev. Tā arī cenšos dzīvot,” nosaka Svetlana. Vaicāta, kāpēc, ja cilvēks dara otram labu, viņam pašam tomēr dzīve nav tikai viegla, Svetlana prāto, ka nemaz cilvēks nevar tā pateikt, vai dzīve ir viegla vai grūta, jo tas viss ir viņa paša uztverē. Viņasprāt, dzīve cilvēkam ir tāda, kādu viņš ir nopelnījis. “Visiem pārbaudījumiem, ko man dzīve ir uzlikusi, esmu izgājusi cauri, pateicoties darbam. Kad ir grūti, strādāju tik smagi, lai, uzliekot galvu uz spilvena, uzreiz aizmiegu. Tad nav laika domāt un sevi žēlot. Sevi jānodarbina. Cilvēks pats sevi var izglābt ikvienā situācijā, sevi iespaidojot. To sapratu jau jaunībā. Kad es gāju peldēt uz Zāģezeru, lai stiprinātu sirdi, paziņa mani sāka mudināt peldēt pāri ezeram. Sākumā negribēju, jo nezināju, cik daudz man spēka, bet viņa uzstāja, un mēs peldējām. Izrādījās, ka tiešām pārpeldēt nevaru un sāku slīkt. Kad sapratu, viss, slīkstu, atradu sevī spēku nomierināties un pati sev iegalvoju: ”Roberta meita, nomierinies, saņemies, tu izpeldēsi, tev jāaudzina bērni, tev jādzīvo. Mierīgi un uz priekšu!” Un es bāla, pusdzīva izpeldēju,” savos pārdzīvojumos dalās Svetlana. Kopš tā gadījuma viņa zina, ka cilvēks ar pašiedvesmu spēj daudz. Šos vārdus viņa teikusi ne reizi vien. Varbūt šī apziņa viņai devusi spēju iet droši pa dzīvi, nebaidīties “lekt acīs” visām varām, nedomājot, ka tas varētu atspēlēties uz viņu pašu.
“Cilvēki vēlas, lai viss sakārtojas dzīvē pats no sevis. Viņi redz daudz nekārtību, bet klusē. Viņi nevēlas paši neko teikt, darīt, jo laikam baidās, piemēram, zaudēt darbu. Bet man nav bail. Es nevaru paiet garām, ja redzu netaisnību, nekārtību. Un cilvēki to izmanto, viņi paši negrib kašķēties, tad nāk un saka: “Sveta, tu tāda drosmīga, aizej un pasaki!”” Visos laikos viņa ir bijusi sabiedriski un politiski aktīva. Gājusi uz tikšanās reizēm, kad ierodas lielie politiķi, metusi acīs visādas nelikumības, valsts apzagšanu, izdevīgumu un līdzīgas lietas. Par šo tēmu viņa varētu runāt vēl piecas stundas, bet uz to gan es vairs nebiju gatava.
“Vai mākat piedot?” nobeidzot sarunu, jautāju Svetlanai. “Nezinu, vai tā ir māka piedot, bet domāju, ka es māku samierināties un neturēt ļaunu prātu. Un vēl pati zinu un mazmeitai mācu, ka godā jātur mirušie. Tāpēc man ļoti sāp paviršā attieksme pret kapiem, salauztais tiltiņš, nekoptā kapu mala, atkritumiem piebāztās kastes. Ja dzīvē ir grūti, kādi sarežģījumi, smagi ap sirdi, aizeju uz kapiem pie mammas, aizdedzu divas, vislabāk baznīcā iesvētītas, sveces, nolieku puķīti un izrunāju grūtumu. Un kļūst tik viegli, jo mūsu mirušie mums palīdz. Tā tas ir.
