Senie latvieši 2. februārī svinēja Sveču dienu. Tautā vēl to sauca par Svecaini, Grabenīcu, Teļu dienu un Aizgavēni.
Senie latvieši 2. februārī svinēja Sveču dienu. Tautā vēl to sauca par Svecaini, Grabenīcu, Teļu dienu un Aizgavēni.
Pēc seniem ticējumiem, šajā dienā vajag daudz tērēt, ēst un liet sveces. Sveču diena radusies vēl tad, kad cilvēkiem nebija pulksteņa un laiks noteikts pēc saules, mēness un zvaigznēm. Tā kā ar galveno laika sadalījumu – saulgriežiem – vien nepietika, vajadzēja izdomāt mazliet sīkāku sadalījumu. Tā radās vairākas svinamas dienas – Zvaigznes, Sveču, Pelnu un citas. Sveču diena nozīmē ziemas vidu. Lai turpmākais gads būtu jautrs, šajā dienā vajadzēja daudz dejot, dziedāt un iet rotaļās. Galdā bija jāliek alus un cūkgaļa, bet meitām bija jāēd dzērvenes, lai būtu skaistas. Noteikti vajadzēja no vaska vai aitu taukiem liet sveces, likt tās svečturos un aizdegt. Senākie latviešu svečturi ir atrasti Talsu un Mežotnes pilskalnos. Talsos tas atradies telpā, kur notikusi dziedināšana.
Ar Sveču dienu saistās vairāki ticējumi. Ja šajā dienā snieg, tad bites spietos un būs daudz medus. Ja pil pažobeles, būs jauks pavasaris, bet, ja salst – pavasaris būs nemīlīgs. Ja diena ir miglaina, būs lietaina vasara.
