Ērģemes pamatskolas skolotājam Valteram Beldavam šomēnes apritēja 30 gadi pedagoga darbā.
Ērģemes pamatskolas skolotājam Valteram Beldavam šomēnes apritēja 30 gadi pedagoga darbā. Visu šo laiku viņš pavadījis vienā darbavietā. V. Beldavs māca vēsturi, ģeogrāfiju, dabas un sociālās zinības.
Par viņu tikai labus vārdus saka gan kolēģi, gan bijušie skolnieki.
“Viņš ir ļoti zinošs cilvēks dažādās jomās. Valters aktīvi seko līdzi visai jaunākajai informācijai, kas attiecas uz viņa mācību priekšmetiem, ir apmeklējis vairākus kursus. Kā kolēģis viņš ir ļoti izpalīdzīgs,” skolotāju raksturo Ērģemes pamatskolas direktore Olita Šauja.
Kādreizējais V. Beldava skolnieks un tagadējais žurnālists Sandris Metuzāls atzīst, ka ļoti paticis, kā skolotājs mācījis vēsturi. “Labs skolotājs. Viņa ietekmē arī es izšķīros par vēstures studēšanu,” saka S. Metuzāls.
Ērģemes pamatskolā V. Beldavs strādā kopš 1977. gada. Kaut vairāki cilvēki, kuri pazīst pedagogu, uzskata, ka viņš ir dzimis skolotājs, pats Valters atzīst, ka uz skolu viņu aizvedusi nejaušība.
“Biju instruktors komjaunatnes rajona komitejā, bet neklātienē studēju vēsturi, jo biju nospriedis, ka vēlāk strādāšu kādā muzejā vai citā iestādē, kur nepieciešamas vēstures zināšanas.
Gadījās, ka tajā laikā pietrūka vēstures skolotāja Ērģemē. Dažas dienas pirms 1. septembra mani sameklēja Izglītības nodaļas vadītājs un aicināja uz skolu. Tā nokļuvu te,” saka V. Beldavs.
Skolotājs atceras, ka, sākot darbu, nav bijis nekādas pedagoģiskās pieredzes. “Pat padomāt, ko darīt stundās, nebija laika. Pirmajā darba dienā no rīta ar bērniem bija jābrauc uz kolhozu rakt kartupeļus, bet pēcpusdienā vajadzēja vadīt stundas. Nākamajā dienā viss bija otrādi – vispirms stundas, tad darbs kolhozā. Man iejusties pedagoga darbā daudz palīdzēja skolotāja Ausma Kronberga un Lidija Bērziņa, kura tagad jau aizsaulē. Visu pieredzi vajadzēja iegūt uz vietas. Bērni bija atsaucīgi. Rīkojām dažādas sporta spēles, nometnes, līdz pamazām kļuva skaidrs, kā jāstrādā ar pusaudžiem. Protams, nevaru noliegt, – patika darboties ar bērniem man bija, citādi jau nebūtu palicis skolā. Arī tad skolā vīriešu pedagogu nebija daudz. Mēs bijām divi – es un Elmārs Lapa. Tagad pamatdarbā šajā skolā esmu vienīgais vīrietis,” stāsta V. Beldavs.
Viņš atceras, ka pirmajos darba gados bērni bijuši vienkāršāki, bez mūsdienu pusaudžu kaprīzēm. Ļoti izpaudusies viņu centība. “Tomēr toreiz jaunieši vairāk izcēlās kā čakli izpildītāji. Tagad viņi kļuvuši daudz prasīgāki, un daudzi jau 7. un 8. klasē ir skaidri nosprauduši sev nākotnes mērķus. Lielai daļai manu skolēnu ir vēlēšanās studēt augstskolās. Protams, šīs pārmaiņas liek mainīties arī pašiem skolotājiem. Mums nepārtraukti jāpilnveidojas un jāgūst jaunas zināšanas. Es šogad beidzu dabas zinību kursus, daudz interesantu jautājumu skarti žurnālos un laikrakstos. Par visu jābūt lietas kursā. Bez papildmateriāliem skolotājs stundā patiesībā vairs nevar iztikt. To, kas ir uzrakstīts mācību grāmatā, katrs var izlasīt. Mums jāprot izskaidrot, sniedzot papildinformāciju, kādēļ tas vai cits notikums ir noticis. Pēc tam cenšos panākt, lai skolēni paši izdomā, vai notikušajam varēja būt alternatīva. Viņi ar lielu interesi to dara. Ļoti žēl, ka valsts 5. klasēs nolikvidēja divas vēstures stundas nedēļā, jo šajā vecumā bērniem par visu parādās vislielākā interese. Es tādu valdības politiku nesaprotu,” stāsta V. Beldavs.
Pēdējos gados ir daudz šķēpu lauzts par to, kā mācīt Latvijas vēsturi skolās. “Programmās un stundās centrā ir jābūt Latvijas vēsturei, bet tā noteikti jāmāca kontekstā ar pasaules vēsturi, jo mēs neesam atrauti no notikumiem citās valstīs. Var jau mācīt nepārtraukti Latvijas vēsturi un iekalt mūsu valstī notikušos faktus bērnu galvās, bet viņi bez pasaules vēstures konteksta nesapratīs, kādēļ visi vēsturiskie notikumi te bijuši. Daudz vairāk ir jāmāca arī kultūras vēsture, šai tēmai ir atvēlēts ļoti maz stundu. Man bērnus palīdz ieinteresēt pati apkārtne, jo Ērģeme ir vēsturiska vieta, kurā risinājušies daudzi nozīmīgi notikumi. Tagad par vēsturi ir izdotas arī labas grāmatas, ar kuru palīdzību skolotājs var veidot interesantu programmu,” stāsta V. Beldavs.
Pēc viņa domām, pārlieku daudzās reformas izglītībā arī bijušas par cēloni pašreizējai situācijai, kad sabiedrībā runā par sistēmas trūkumu jomā. “Es domāju, ka ir bijis daudz pārspīlējumu dažādu jauninājumu ieviešanā. Vajadzēja vispirms pārbaudīt, kā katrs jaunievedums darbojas dzīvē. Pēc manām domām, pārsteidzīga bija pāriešana uz 10 ballu vērtēšanas sistēmu. Jaunākajiem bērniem ieviestā vērtēšanas sistēma ar saulīšu un lietus mākonīšu zīmēšanu vispār bija dīvaina. Bērnam tāda saulīte neko neizsaka. Turklāt atradās cilvēki, kas steidzās sarakstīt un izdot dažādas mācību grāmatas, no kurām vairākas visai maz atbilda izglītības vajadzībām. Tā bija cenšanās nopelnīt uz bērnu rēķina. Valsts ļoti maz palīdz skolām. Vēstures skolotāji daudz reižu ir runājuši, ka priekšmeta apgūšanai vajag finansējumu ekskursijām. Ko tas līdz, ka vēstures muzeju skolēni var apmeklēt bez maksas, ja ceļa nauda pašiem jāmeklē. Ja uz Rīgu brauc no tālākajām Latvijas vietām, tad transportizdevumi ir diezgan lieli. Ja tāda attieksme paliks, nākotnē mazajām lauku skolām klāsies grūti. Nav zināms, vai, izveidojot novadus, būs interese daudzviet saglabāt mazās skolas, kaut būtībā skola pagastā ir kultūras centrs, ap ko rit visa kultūras dzīve,” spriež V. Beldavs.
Pēc skolotāja domām, vīriešus no darba skolā atbaida lielā birokrātija, jo pedagogam daudz laika aizņem darbs ar papīriem. “Otrs iemesls ir salīdzinoši nelielais atalgojums. Ir daudz jāzina, lai šodien varētu mācīt, piemēram, informācijas tehnoloģijas vai fiziku, bet piedāvātā alga nav konkurētspējīga. Kaut cik var nopelnīt tikai strādājot divas slodzes, bet tas nav normāli. Līdzekļu nav pietiekami daudz visai izglītības sistēmai, tādēļ arī skolotāja profesijas prestižs ir samazinājies. Neizskatās, ka drīzumā kaut kas uzlabosies. Katram pagastam, iestājoties novadā, valdība sola 200 tūkstošus latu. Līdz gada beigām atlikuši trīs mēneši. Vai pagasti pagūs apgūt šos līdzekļus? Ja ne, tad arī šis naudas ielāps laukiem un tātad arī izglītībai var netikt,” stāsta V. Beldavs.
Neraugoties uz daudzajām problēmām izglītībā, V. Beldavs nav zaudējis optimismu. Bērni un viņu interese par visu jauno ir tās lietas, kas neļauj zaudēt enerģiju un vēlmi stāvēt klases priekšā.
