Pirms septiņiem gadiem Ivetai un Didzim pat prātā neienāca, ka ģimenes mīlulis – vācu aitu sunim līdzīgais Argo – būs daudzu sacensību uzvarētājs un pat Latvijas čempions. Kucēna saimniece no kaimiņmājas, atdodod mazo kunkulīti, pieteikusi jaunajiem īpašniekiem, lai suni noteikti vestu uz treniņiem. Iveta doto solījumu pildījusi uzcītīgi un bez jebkādām atlaidēm – tikko Argo sasniedza septiņu mēnešu vecumu, sākās regulāri treniņi pie Jāņa Ķēbera. Sieviete smejas, ka kopā ar Argo ir apēdusi trīs pudus sāls, bet uzvaras laurus nu plūc Didzis. Jau četrus gadus katru svētdienas pēcpusdienu uz treniņiem dodas Didzis, un tas kļuvis par nopietnu vaļasprieku. Regulāri treniņi un neatlaidība vainagojusies panākumiem – Argo divus gadus pēc kārtas kopvērtējumā izcīnījis čempiona titulu, bet pērn – arī individuālā vērtējumā startos bija visātrākais un visveiksmīgākais. Suns ir trīskārtējs Kurzemes un vienu reizi – arī Vidzemes čempions. Mājās goda vietu aizņem Argo izcīnītie kausi – kopumā vairāk nekā 130 dažāda lieluma un spīdīguma traukiem līdzīgi priekšmeti. Par visvērtīgākajiem Didzis uzskata čempiona titula apliecinošos apbalvojumus. Arī Argo, šķiet, tos atpazīst un staro visā savā suņa lepnumā. Gadās arī iežmiegt asti kājstarpē To, ka Argo ir dzimis sportists, redzams ar neapbruņotu aci – suns gandrīz nemaz nespēj mierīgi nostāvēt uz vietas. Gluži kā ūdenszāle viņš skrien līdzi Didzim vai arī saimniekam seko ar acu skatienu. “Skriešana ir Argo asinīs, bez tās viņš vairs nevar dzīvot,” atzīst suņa saimnieks.Ienākot dzīvoklī, Argo metas pretim Didzim un sirsnīgi bučo, prieku demonstrēdams arī ar skaļu riešanu. Ja saimnieks apsēžas, Argo kā bulta arī ielec krēslā, atkal samīļojas un apguļas, ar vienu aci vērodams apkārtni. Mēģinādama Argo noglāstīt, suns klusi ierūcas. Tā viņš sargā savu ģimeni. Ja svētdienās Didzis sāk ģērbt sporta tērpu, Argo, augstu lekdams, skaļi rej, jo zina, ka būs jābrauc uz sporta laukumu. Arī pirms sacensībām suns ir nemierīgs un nevar vien sagaidīt, kad būs jāsāk skriet stafeti. Didzis atzīst, reizēm, lai nokļūtu līdz sacensību vietai, piemēram, līdz Jēkabpilij vai Talsiem, ir jābūt ļoti pacietīgam, jo Argo gandrīz visu ceļu rej, tā gavilēdams par gaidāmajām sacenībām. Ja mašīna brauc ar 80 kilometriem stundā, suns dziļdomīgi klusē, ja kustas ar 50 kilometriem – rej. Didzis novērojis, ka Argo zina, kad sacensībās ir uzvarējis un kad starts nav bijis tik veiksmīgs, tad aste ir iežmiegta kājstarpē. Suns jūt arī Didža noskaņojumu, jo visās sacensībās viņš skrien līdzi savam audzēknim. Argo saimnieki atzīst – kurš katrs nemaz nevar izturēt fizisko slodzi, jo saimniekam ir jābūt gandrīz tikpat veiklam kā dzīvniekam. Didzim ir agrāko gadu rūdījums – viņš ir bijis azartisks basketbola spēlētājs. Pirmajās sacensībās startam līdzi sekoja arī Iveta, bet pēc tam viņai nācās palikt mājās, jo Argo, ieraugot savējo, metās pie viņas, tā izjaukdams startu. Tagad Iveta turot īkšķus mājās.Cer uz Argo izveseļošanos Nākamajā gadā suņu nacionālās daudzcīņas sacensības sāksies jau februārī. Pašlaik valcēnietis ir nedaudz satraucies, jo Argo ir nopietni saslimis. Vīrietis ir nolēmis ķerties pat pie netradicionālām metodēm un vest Argo pie dziednieka. Fiziski Argo joprojām ir spēcīgs un veikls, tikai slimības ietekmē nepieņemas svarā, tāpēc izskatās miesās vājš. Didzis un Iveta suni regulāri ved pie speciālista, iegādājas dārgus medikamentus cerībā, ka mīlulis izveseļosies. Viņš pat domās nepieļauj, ka varētu būt citādāk un nolēmis cīnīties līdz galam.Gatavojoties jaunajai sezonai, valcēnietis pirmo reizi devies uz novada domi, lai lūgtu finansiālu atbalstu. Līdz šim šī sporta veida entuziasti iztikuši tikai ar saviem līdzekļiem. Diemžēl dažiem suņu īpašniekiem bijis jāpamet treniņi un piedalīšanās sacensībās, jo tam vienkārši nav pieticis naudas. Katrās sacensībās ir jāmaksā dalības maksa – no desmit līdz piecpadsmit latiem, lielu ieguldījumu prasa arī nokļūšana līdz sacensību vietai. Pagaidām Didzis nežēlojas par naudas trūkumu, jo viņam ir gan darbs, gan arī otrs jau pelnošs vaļasprieks – biškopība. Didzis pats brauc uz tirgiem un pārdod savu bišu nesumu – dažādu ziedu medu. Valcēnietis slavē abas savas cīņu biedrenes – Ivetu Karoli un Lindu Sildari, kuras spītīgi un neatlaidīgi turpina sportot un gūt izcilus rezultātus. Didzim sāp, ka līdz šim neviens no bijušā Valkas rajona sporta organizatoriem un arī tagadējiem novada speciālistiem nav painteresējies par viņiem, nemaz nerunājot par uzaicināšanu piedalīties pasākumā “Sporta laureāts”. Didzis ir pārliecināts, ka Iveta Karole būtu pelnījusi laureātes titulu. Tomēr valcēnieši nesūkstas par krīzi un nolēmuši tikpat cītīgi kā līdz šim turpināt kopīgi trenēties un svinēt uzvaras. Viņiem ir tradīcija kopīgi doties pie trenera J. Ķēbera un draudzīgā gaisotnē atpūsties, pārrunāt startus un kaldināt plānus nākamajām sacensībām. Didzis atzīst, ka savu dzīvi vairs nespēj iedomāties bez skriešanas līdzās savam Argo un komandu došanas. Ja Dievs dos, tā turpināsies vēl kādus gadus.
