Visizplatītākais konfliktu veids ir starppersonu konflikts, kurā viena puse traucē otrai sasniegt kādus mērķus vai veikt darbības.
Visizplatītākais konfliktu veids ir starppersonu konflikts, kurā viena puse traucē otrai sasniegt kādus mērķus vai veikt darbības. Katrai pusei ir savas intereses un nostāja, kuru tā uzskata par pareizāko. Starppersonu konfliktos cilvēki emocionāli izsaka viena cilvēka vai cilvēku grupas pretenzijas pret otru. Strīdu cēlonis var būt priekšmeti, attiecības, lepnums, pašcieņa, gods, pienākumi, vara utt. Strīdiem vai konfliktiem ir savas labās un sliktās puses. Pozitīvi ir tas, ka viedokļu apmaiņa veicina sociālās pārmaiņas, uzlabo lēmumu pieņemšanas kvalitāti, abu pušu interešu tuvināšanos, kā arī ģimenes kopības izjūtu. Pats lielākais konfliktu trūkums — var notikt neatgriezeniska attiecību pasliktināšanās. Tāpēc vadītājam darbā, bet pieaugušajiem ģimenē jāuzņemas konflikta vadīšana.
Konfliktu apspiešana var veicināt kļūdainu lēmumu pieņemšanu. Tā rezultātā var rasties nepareizi lēmumi un pārpratumi. Piemēram, mamma saka pusaudžiem: “Rimstieties, tūdaļ pārstājiet ķildoties, citādi kļūšu dusmīga un būšu spiesta jūs sodīt!” Šajā situācijā pieaugušais vēlas nogludināt strīdu, bet apspiež bērnu emocijas. Māte cenšas apslāpēt konfliktu, bet bērni var justies aizvainoti, jo viņus neuzklausa un neļauj izteikties. Arī pašu starpā attiecības var pasliktināties.
Vecāki var rīkoties arī citādāk — noskaidrot, ko jaunieši strīdā vēlas izzināt. Māte var abas karojošās puses uzklausīt. Tādā gadījumā bērni var izteikt savu neapmierinātību un nerealizētās vajadzības, mācās rēķināties un izprast otra cilvēka intereses, kā arī pieņemt lēmumus un otram izpalīdzēt. Ģimene kopumā ir ieguvēja, ja izmanto šādu konfliktu risināšanas veidu. Vecāki var rēķināties ar to, ka turpmāk bērni spēs pārstāvēt savas intereses un pratīs sadarboties kopīgā problēmu risināšanā.
Pastāv dažādi faktori, kas mazina domstarpību rašanās iespēju. To būtu lietderīgi iegaumēt tai personai, kura uzņemas konflikta vadīšanu gan darba kolektīvā, gan ģimenē.
**
Konfliktu izcelšanos mazina:
• ģimenē pastāv vienoti, nerakstīti likumi par ikdienas veicamo darbu un pienākumu sadali,
• strīdnieki ir fiziski nošķirti viens no otra (atrodas atsevišķās telpās),
• pārtraukt komunikāciju līdzīgi domājošo starpā (vecmamma, mamma un māsa apvienojas pret brāli),
• sociālās hierarhijas ievērošana,
• mobilitāte jeb spēja būt elastīgam dažādās situācijās,
• ārējā atbalsta liegšana (bērnus ir sodījuši vecāki, bet vecvecāki sodu atceļ),
• līdera neesamība (vecākais bērns uzņemas vadoņa lomu).
**
Konfliktu rašanos veicina:
• neskaidrība par spēku samēru ģimenē (kas ir noteicējs ģimenē — vecāki vai bērns?),
• aizskaroši salīdzinājumi un apsaukāšanās,
• statusu nestabilitāte (smēķējošs vecāks aizrāda smēķējošam pusaudzim),
• kāda no pusēm strīdā “iestrēgst” (tikai man ir taisnība),
• komunikācija notiek ļoti šauros ietvaros (netiekas ar citām ģimenēm),
• līdera esamība (katrs ģimenes loceklis ir līderis savā jomā),
• sociālo normu mazināšanās (vecāki neuztur savas izvirzītās prasības).