Strenči ir mežu ieskauta pilsēta, un tieši ar to tā ir īpaša. Arī daļu pilsētas teritorijas klāj meži. Vai mēs zinām, kādas dabas vērtības atrodas tepat mums līdzās un kā tās saglabāt?
Strenči ir mežu ieskauta pilsēta, un tieši ar to tā ir īpaša. Arī daļu pilsētas teritorijas klāj meži. Vai mēs zinām, kādas dabas vērtības atrodas tepat mums līdzās un kā tās saglabāt?
Pie brīvdabas estrādes gadu no gada ar skanīgu saucienu pavasari ieskandina pelēkā dzilna, Gaujas tilta apkārtnē ligzdo baltmugurdzenis un vidējais dzenis. Visas minētās dzeņu sugas ir retas un aizsargājamas. Tās spēj ligzdot pilsētas teritorijā tikai tādēļ, ka šeit sastopami arī trupējoši un sausi koki, kuros var izkalt dobumus ligzdošanai un kuros mīt barībai nepieciešamās kukaiņu sugas. Tieši sausie un kalstošie koki, kas sastopami galvenokārt Gaujas tuvumā, ir viens no iemesliem Strenču dabas bagātībai. Arī nokaltis koks ir savā veidā dzīvs — zinātnieki ir aplēsuši, ka miruša koksne nodrošina nepieciešamos apstākļus 3 – 5 reizes vairāk sugām nekā dzīvi koki. Cilvēkam saimniekojot uz zemes, šādu dabiska meža elementu kļūst arvien mazāk, tādēļ nav brīnums, ka ar mirušo koksni saistītās sēņu, ķērpju, sūnu, kukaiņu un putnu sugas ir kļuvušas retas un to aizsardzībai daudzas valstis tērē ievērojamus resursus. Kā piemēru var minēt baltmugurdzeņu reintrodukcijas projektu, kura laikā vairāki Latvijas dzeņi tika pārvesti uz Zviedriju.
Mirušās koksnes klātbūtne ir viens no priekšnoteikumiem arī meža veselībai, jo tā nodrošina dzīvesvietas kaitēkļu dabiskajiem “ienaidniekiem” — plēsīgajiem kukaiņiem, piemēram, jātnieciņiem. Sausajā koksnē dzīvojošās kukaiņu sugas nav tās pašas, kas apdraud mežaudzes un augļu dārzus, — gluži otrādi.
Tādēļ sakopsim savu dārzu un pagalmu, savukārt dabiskā meža saliņas atstāsim neskartas tajās pilsētas vietās, kur tās nevienam netraucē un priecē gan pašmāju dabas pētnieku, gan ārvalstu tūristu acis! Kritalas (krituši koki) mežā nav uzskatāmas par nesavāktiem atkritumiem — tā ir meža sastāvdaļa, un kā tādai tai ir sava loma gan dabas aizsardzībā, gan ainavā. Mežs ir pastāvējis jau ilgi, pirms cilvēki sāka apdzīvot šo planētu. Cilvēka “sakopts” mežs vairāk līdzinās parkam, tam zūd vērtība kā dabas tūrisma apskates objektam.
Īpaša nozīme ir veciem, dobumainiem kokiem, it sevišķi ar lieliem — melno dzilnu izkaltiem — dobumiem, kādu netrūkst pie Slimnīcas attekas. Dzilnas katru gadu kaļ sev jaunus dobumus, tādējādi sagādājot “dzīvokļus” arī citām sugām, kas pašas dobumus izkalt nevar, — meža pūcēm, Urālpūcēm, bikšainajiem apogiem, dobumos perējošām pīlēm — gaigalām un gaurām. Dobumus izmanto arī sikspārņi, tajā skaitā retais dīķa naktssikspārnis, kas novērots medījam kukaiņus arī virs Slimnīcas attekas. Vecas, vērtīgas priedes saglabājušās arī Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas parkā un tam tuvējā mežā.
Daudz sugu mīt dažādu ūdeņu krastos un pašos ūdeņos. Runājot par Gauju, pirmkārt jāmin lasis, par kura sastopamību Ziemeļgaujas posmā pierādījumi gūti arī pēdējos gados (atrasti lašu mazuļi pie Gaujienas). Gan dēļ lašveidīgo zivju, gan citu ūdensdzīvnieku dēļ ir svarīgi saglabāt upju krastu aizaugumu ar kokiem un krūmiem, tādējādi nodrošinot tiem nepieciešamo ūdens noēnojumu. Turklāt krastu aizaugums ar krūmiem gan Gaujai, gan, piemēram, Strenčupītei, dod iespēju ligzdot krūmāju putniem. Retu sugu starp tiem ir maz, taču ne jau tikai tās veido mums pierasto Gaujmalas vidi. Izpļautos upīšu krastos lakstīgalas nedziedās — viņām nepieciešami biezi krūmāji, kurus nevar aizstāt ne ar ko citu.
Tieši mazskartā daba ir viens no nozīmīgākajiem resursiem, ar kuru varam piesaistīt ārvalstu tūristus Strenčiem. Gan dabiskie, brūkošie Gaujas krasti, kas ietverti arī pilsētā plānotajā dabas takas maršrutā, gan īpašās, daudzviet pasaulē jau izzudušās sugas dabas tūristiem ir nozīmīgas. Kāds viesis no Zviedrijas, ieraugot Valkas pagastā uz veciem, trupējošiem kokiem augošu piepi — košo zeltpori —, no laimes apraudājās.
