Visi skaistākie dzīves gadi ir atdoti slimnīcas attīstībai un izaugsmei.
Visi skaistākie dzīves gadi ir atdoti slimnīcas attīstībai un izaugsmei. Šos vārdus par medicīnas māsu Maiju Vašuku saka viņas kolēģi Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
“Slimnīcā aizvadīti 50 darba gadi, tāpēc ceļu uz darbu varu noiet visdziļākajā tumsā. Man prieku sagādā tas, ka varu palīdzēt cilvēkiem,” par savu darbu saka Maija Vašuka.
“Ko man nozīmē Strenči?” turpina M. Vašuka. “Esmu te uzaugusi. Strenči ir manas mājas. Te ir arī mana privātmāja. Kad izkāpju no autobusa, sajūtu, cik šeit ir svaigs gaiss, redzu, cik skaisti vasarā dārzos zied puķes, cik ziemā ir brīnumaini balts sniegs.
Te ir pagājuši mani skolas gadi, dibināta ģimene kopā ar vīru Ēriku, uzaugušas meitas Iveta un Evita.
Te ir mana pirmā un vienīgā darbavieta. Un te ir viss, kas katram cilvēkam vajadzīgs. Arī labi draugi. Netālu no manas mājas ir Gaujas vecupe, gar kuru skraidīts bērnībā. Ir brīži, kad tagad jāpadomā: “Te ir mana dzimtene, smilšainais krasts…” Šī Raimonda Paula dziesma man ir mīļa, un tāpēc viņš ir mans mīļākais komponists. Mans vaļasprieks ir dziedāšana korī un ansamblī. Arī slimnīcā 60. gados bija sieviešu koris, kuru vadīja Guntis Rauziņš un Aleksandrs Birznieks.”
