Otrdien ilggadējais sporta skolotājs, tagad sporta skolas metodiķis Ādolfs Bondars svinēs 70 gadu jubileju.
Otrdien ilggadējais sporta skolotājs, tagad sporta skolas metodiķis Ādolfs Bondars svinēs 70 gadu jubileju. Joprojām štramais sporta dzīves aktīvists un treneris savā dzimšanas dienā būs Smiltenē, krosa sacensībās skolēniem.
“Līdz mācībām Fizkultūras institūtā apguvu visus sportas veidus. Man nav bijis neviena trenera. Boksu, riteņbraukšanu, basketbolu, volejbolu apguvu kopā ar kaimiņpuikām. Starp ciemiem regulāri rīkojām sacensības dažādos sporta veidos. Piemēram, skriešanā sacentāmies uz ceļa no viena kilometra stabiņa līdz otram,” atceras Ā. Bondars.
Pašgatavotu bumbu piepilda ar prezervatīviem
Nekāda sporta inventāra, protams nebija. Volejbolu spēlēja nevis pār tīklu, kā tas pieņemts, bet pāri diviem stabiem novilktai virvei. Līniju vietā pļavā bija izrakts neliels grāvītis. Tajā laikā pat bumba bija retums. Pēc kaut kur sadabūta parauga kurpnieks no nolietotiem kirzas zābakiem izgrieza un sašuva vajadzīgās detaļas. Atlika izlemt, ar ko bumbu piepildīt. Puišiem bija pazīstams kāds mediķis, kurš aptiekā nopirka prezervatīvus. Bumbai pietika ar četriem vai pieciem. Īpašs gods bija tam, kuram bumbu pēc spēles deva līdz uz mājām, lai to izžāvētu un notīrītu. “Atceros kādu futbola maču, kurā spēlējām ar pilsētas izlasi un armijas daļas izlasi. Šīm komandām bija futbola buči, bet mēs spēlējām basām kājām. Sacensībās uzvarējām, lai gan mūsu kājas tīši sasita ne pa jokam,” smej sportists.
Tehnikumā viņš piedalījās sacensībās visos sporta veidos. Ādolfs bija Rēzeknes apgabala izlases dalībnieks slēpošanā, Kārsavas izlasē spēleja futbolu, bet viņa mīļākais sporta veids vienmēr ir bijis volejbols. Tā vietā, lai kārtotu iestājeksāmenus Fizkultūras institūtā, viņš aizbrauca piedalīties Latvijas tehnikumu spartakiādē.
Tēvs liek izmācīties par agronomu
“Interesantākais tas, ka sākumā izmācījos par agronomu. Tāda bija tēva griba. Ģimenē bija trīs dēli un viena meita. Tēvam piederēja jaunsaimniecība. Bija stingri norunāts, ka meita būs skolotāja, vecākajam dēlam jākļūst par zootehniķi, man tika agronoma amats, bet jaunākajam jātop par inženieri. Jaunsaimniecībai tas nodrošinātu visus nepieciešamos speciālistus,” atceras skolotājs.
Ā. Bondars ir dzimis Balvu rajona Raču ciemā un nedaudz redzējis arī Ulmaņlaiku, pēc tam krievu, vācu, atkal krievu laiku un visbeidzot brīvu Latviju. 1944. gadā puisis iestājās Viduču pamatskolas ābečnieku klasē. Pēc 7. klases beigšanas jauneklis iestājās Malnavas lauksaimniecības tehnikumā, kuru beidza 1956. gadā ar jaunākā agronoma diplomu. Darba gaitas speciālists uzsāka kādā Viļakas kolhozā, bet pēc pāris nostrādātiem mēnešiem bija jādodas armijā. Ā. Bondars kopā ar citiem latviešiem un igauņiem nokļuva Baku. Tur uzreiz viņus ieskaitīja sporta rotā, jo visiem bija vismaz vidējā izglītība un visi sportoja. Tās armijas daļas volejbola izlase tika sasista lupatu lēveros. Virsnieki brīnījušies bez gala. Jauniesauktie vēl neko nezināja par armijas dzīves noteikumiem, kad jau bija jābrauc uz apgabala sacensībām. Tikai pateicoties volejbolam, otrajā dienesta gadā Ādolfu atlaida atvaļinājumā. Tolaik bija izdota pavēle, ka tos, kuri iestāsies Fizkultūras institūtā, atbrīvos no dienesta armijā. Ādolfam tas izdevās. Visgrūtāk gājis ar eksāmenu latviešu valodā, jo iezagušies daudzi krievu alfabēta burti. Toties fiziskajā sagatavotībā viss bija vairāk nekā pārliecinoši.
Ā. Bondars mācījās neklātienes nodaļā un uzsāka strādāt Liepnas internātskolā par sporta skolotāju. Tur viņš iepazinās ar kādu simpātisku dāmu Emmu, turklāt volejbolisti, un 1963. gadā tika nosvinētas kāzas.
Visu mūžu sporta skolotājs
Nākamā darbavieta Ādolfam bija Valkā, jo rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks Agris Madisons uzaicināja darbā par sporta skolotāju. Visi draugi un paziņas Ādolfu sauca par sporta zirgu, jo viņš piedalījās sacensībās daudzos sporta veidos. 1969. gadā skolās ieviesa militāro apmācību. Ādolfs atbilda visiem nosacījumiem, lai strādātu šajā darbā. Kopš tā brīža viņš strādāja tikai Valkas 1. vidusskolā. Kopā ar puikām izcīnīti daudzi Latvijas čempionu tituli Jurija Smirnova militārās daudzcīņas sacensībās, sportisti ar panākumiem piedalījušies sacensībās Lietuvā un Igaunijā. “Kuriozākais gadījums bija Talsos, kad J. Smirnova mačos visi seši komandas dalībnieki izcīnīja pirmās sešas vietas. Ģenerālis Dūda teica, ka tas nav iespējams, jo Valku viņš zinot un tur nav nekā, izņemot vienu vingrošanas stieni. Tiesa, viņš to pateica sulīgā un rupjā krievu valodā, bet, noskaidrojis rezultātus, vēlāk atvainojās,” smej treneris. Kad militāro apmācību likvidēja, Ādolfs līdz 1996. gadam strādāja par sporta skolotāju. Viņš bijis gatavs strādāt arī turpmāk, bet kādam kolēģim vajadzējis lielāku slodzi. Ā. Bondaru tūlīt uzmeklēja Kārķu pamatskolas vadība, un tā viņš trīs gadus mācīja sportu šajā pagastā. Tikko Kārķos atradās vietējais skolotājs, sporta skolas direktore Mudīte Gerke Ā. Bondaram piedāvāja metodiķa darbu. Viņš to dara joprojām.
Večuki basketbolā noskrien jauniešus
Jautāts par panākumiem sportā, skolotājs palielās, ka bijis Balvu, Alūksnes un Valkas rajona izlasē volejbolā. Tāpat arī Baku kara apgabala izlasē, kur uzvarējuši pat Azerbaidžānas čempionus, kas vienlaikus bija PSRS čempioni. Sportists ir saņēmis neskaitāmus apbalvojumos, gadu desmitiem “karājies” Goda plāksnē.
Ā. Bondars ir ieguvis 1. sporta klasi volejbolā, riteņbraukšanā, slēpošanā, 2. sporta klasi basketbolā, boksā, vieglatlētikas disciplīnās un cīņas sportā. Viņš vienmēr ir paudis, ka bērns fiziskajā attīstībā ir jāsagatavo vispusīgi un tikai pēc tam, kad viņam parādās kādi dotumi, var specializēties kādā sporta veidā. Treneris labi pazīst bērnus. Jautāts, ar ko fiziskajā sagatavotībā atšķiras šodienas bērni no tiem, kuri mācījās pirms 30 gadiem, skolotājs teic, ka viņiem tagad maz interesē sporta nodarbības, jo iespējams izmantot citas izklaides iespējas. “Tagad bērni saņem visjaunāko un vislabāko sporta inventāru. Skolēni vēlas panākumus uzreiz, nevis pakāpeniski, kā tam dzīvē vajadzētu būt. Skolēni ir fiziski vāji. Kādā basketbolā mačā, kurā vienā komandā piedalījās 40 gadu veci vīri, bet otrā vecāko klašu skolēni un jaunieši, uzvarēja “vecīši”. Vai tas ir normāli, ka vecie noskrien jauniešus? Es trenēju ģimnāzijas basketbolistus. Ir tādi, kuri knapi četras reizes spēj ātri pārskriet basketbola laukumu,” brīnās skolotājs. Interesanti, ka, darbojoties teicamās sporta bāzēs ar lielisku inventāru, nav rezultātu. Ģimnāzijā nav uzlaboti daudzi 15 un vairāk gadu veci sportiskie rezultāti. Ir augsti kvalificēti treneri, bet panākumu nav. Ā. Bondars atceras, ka pamatskolā sporta stundas vadījis no armijas atnācis jefreitors ar amputētu roku, taču zēniem bija entuziasms un neizsīkstoša enerģija. Tolaik sporta skolotājs pildīja tikai uzrauga lomu. Zēni sacensības organizēja paši. Tagad, lai aizbrauktu uz sacensībām Smiltenē, skolēni pieprasa vislepnāko autobusu. Treneris ar smaidu atceras, ka puikas gados tēvam prasījis zirgu, lai kopā ar citiem ragavās vai droškā aizbrauktu uz sacensībām kaimiņpagastā. Tolaik bija citāda dzīve.
