Nesen intervijā uzklausīju viedus vārdus: katrs dzīvo tādā vidē, kādā jūtas ērti.
Nesen intervijā uzklausīju viedus vārdus: katrs dzīvo tādā vidē, kādā jūtas ērti. Karstā vasaras dienā ir patīkami sēdēt zem saulessarga skaisti iekoptā dārzā, kur nopļauts mauriņš, dobēs zied un smaržo dažādu krāsu puķes, fonā sisina sienāzis un burbuļo strūklaka.
Tomēr atliek padomāt, cik daudz darba saimniekiem prasa tāda daiļdārza uzturēšana formā, lai sev neko līdzīgu vairs negribētu. Skaistums pagalmā, sētā vai dārzā neuzrodas pats. Tas jārada cilvēkam. Taču pēc intensīvas darba dienas nudien nav spēka, kura atliktu strādāšanai savā dārzā. Tad jābūt fanātiķim, kuram šis darbs ļoti patīk.
Tādu cilvēku, šķiet, tik un tā ir gana daudz. Rakstot par sakoptāko īpašumu konkursiem, pabūts vairākos skaistos pagalmos un dārzos. Ja puķu mīļotājiem nav savas zemes, tad viņi tās audzē, lai izrotātu balkonus vai lodžijas.
Jo vairāk tādu cilvēku katrā pilsētā vai pagastā, jo labāk. Kaut arī apvaicāto sakoptāko īpašumu saimnieki visi, kā sarunājuši, vienā balsī apgalvo, ka dārzus un pagalmus kopj tikai pašu priekam, no viņu darba iegūst daudz vairāk ļaužu, jo rodas skaista ainava.
Pavasaros, kad dārzos uzplaukst pirmie ziedi, viens no izbraucieniem ar velosipēdu man noteikti ir pa Smiltenes ielām. Ir baudījums acīm un dvēselei redzēt to skaistumu, kāds pilsētā nepārspīlējot ir gandrīz katras privātmājas priekšdārzā – vienā vairāk, citā mazāk. Zinu, ir arī citi smiltenieši, kuri dodas ekskursijā pa savas pilsētas ielām, lai skatītos sakoptos pagalmus un dārzus, un ved līdzi arī ciemiņus.
