Pēdējā laikā preses izdevumos pastiprināti tiek pārspriesta gan mūsu valsts pagātne, gan mēģināti nākotnes scenāriji, tā teikt, virtuālajā izpildījumā. Dažkārt parādās visai eksotiski redzējumi.
Ja runājam par pagājību, tad varbūt mazliet dīvaini, ka aizvien mūsu šodienu ietekmē gandrīz pirms trīsdesmit gadiem atmestās padomju jeb sociālisma iekārtas recidīvi. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka mums kaimiņos atrodas lielvalsts, kurā pagātnes rēgi ik uz soļa. Varam lepoties ar dalību ES un NATO, varam desmit reižu dienā sevi pieskaitīt Rietumu pasaulei, kur valda demokrātija un brīvais tirgus, bet Krievijā valdošie netikumi, kaut vieglākā formā, aizvien turpina gandēt mūsu ikdienu.
Man kādreiz nācās pastrīdēties ar tiem latviešiem, kas apzinīgo dzīves daļu pavadījuši ASV, Kanādā vai citur brīvajā pasaulē. Piemēram, viņi nespēja pieņemt Ojāra Vācieša daiļradi, jo, lūk, jaunībā viņš bijis padomju varas slavinātājs. Bet Ojārs patiešām ticēja tam, ko rakstīja, jo kā gan citādi varēja domāt jauneklis, kura tēvs vācu okupācijas laikā tika apcietināts un visai baisus brīžus pavadīja apcietinājumā Smiltenē, gaidot savu kārtu uz nošaušanu. Cik man nācās iepazīt Ojāra tēvu, viņš bija neviltotas labestības iemiesojums, pat neiespējami iedomāties, ka tāds cilvēks spētu kādam citam nodarīt pārestību. Tāpēc arī dēli kļuva par jaunās varas dedzīgiem piekritējiem. Turklāt jāsaprot, ka sociālisma idejas vispār ir jaunu cilvēku aizraušanās, tā ir akla un nekritiska ticība sludinātajai taisnīguma idejai, un tikai ar dzīves pieredzi cilvēki sāk saprast, ka skaisto ideju īstenojums praksē iegūst pavisam kroplas formas. Ojāra gadījumā pavērsiens domāšanā sākās jau pēc Hruščova sarīkotajām atklāsmēm par Staļina personības kulta gados sastrādātajām ārprātībām. Tiesa, tolaik mēs cerības saistījām ar tā sauktā atkušņa perspektīvām, arī pēc tam daudzkārt mums šķita, ka teju teju nākotne nāks ar labām pārmaiņām. Manai paaudzei caurmērā šāda ticība saglabājās aptuveni līdz septiņdesmito gadu sākumam.
Tālāk sekoja apzināta vai mazāk apzināta izdevības gaidīšana. Šo noskaņojumu ļoti labi jutām rakstnieku saimē, jo tolaik plaši tika praktizētas atklātās partijas sapulces reizi mēnesī, un pie mums par brīvklausītājiem sāka pulcēties gan žurnālisti, gan pētnieki no Zinātņu akadēmijas. Brīvdomības gars valdīja arī avīžu redakcijās, sevišķi uzskatāmi tas izpaudās “Literatūras un Mākslas” saimē Jāņa Škapara vadībā. Sava veida kulminācija bija plaša sapulce 1987. gada rudenī, kas veltīta mūsu vēstures jautājumiem. Paredzēdami kaut ko nelāgu, pie mums nebija ieradušies neviens no CK vīriešiem, tādi varēja būt Goris vai Gorbunovs, vietā atsūtot kādas lādzīgas sievietītes. Toties Jānis Peters bija uzaicinājis tā laika vēstures pētnieku autoritāti akadēmiķi Vili Samsonu, kurš pavisam godprātīgi atzina, ka 1919. gadā latviešu tauta mainīja savu izvēli par labu Ulmaņa valdībai.
Kad Atmodas laikā kļuva reālas cerības Baltijas valstīm atgūt neatkarību, mūs maz interesēja, kas tālāk notiks aiz Zilupes. Vairums domāja tā: kļūsim saimnieki savā zemē, ražosim kafijas dzirnaviņas un mikroautobusus “Latvija”, audzēsim cūciņas un visu to pārdosim lielajai Krievzemei. Un jutāmies no tiesas nelāgi, ka pēkšņi vairs nebija neviena, kurš ilgotos pēc latviešu ražojumiem.
Brīvā tirgus apstākļos lielāku kumosu sagrāba tie, kuriem pagūts uzaudzēt brangākus muskuļus. Vidusmēra latvieši jutās kā nabaga jēpīši, kuri nesaprata, kā dzīvot tālāk. To nesaprata pat tā laika politiķi un augstākie ierēdņi, arī tiesneši. Der pieminēt to nejēdzību, kā taisnās tiesas sabojāja dzīvi bijušajam lauksaimniecības ministram Dainim Ģēģeram, jo pat juristi nespēja saprast, ka Somijā pirktie labības graudi maksājuši dārgāk nekā iespējams tolaik tos realizēt Latvijā. Nesaprata, un viss. Un līdzīgi padomiskās domāšanas recidīvi par sevi atgādina līdz pat mūsdienām.
Tagad izaugusi jauna paaudze, kura dzīvo tehnoloģiju radītā realitātē, tāpēc aizvien biežāk parādās raksti, ka nākotnē nacionālām valstīm jāpazūd, ka visi dzīvosim juku jukām, paši nesaprazdami, kādai tautībai piederam. Uz sabiedrību tiek attiecināti informācijas un ražošanas globālie modeļi, kur patiešām zūd robežas starp valstīm. Uz šī fona tiek attaisnots fakts, ka simts tūkstoši mūsu pilsoņu, kuri par mūsu naudu ieguvuši augstāko izglītību Latvijā, devušies laimes meklējumos uz citām valstīm. Un tie uzņēmēji, kuri savulaik ar absurdām prasībām šos jaunos cilvēkus aizbaidīja no dzimtenes, tagad brēc pēc ievestā darbaspēka no Krievijas un Ukrainas.
Esmu par migrācijas jautājumiem daudz interesējies, zinu arī vēsturnieka Ļeva Gumiļova teorijas, citu autoru pētījumus. Vēsturē nav bijis neviena gadījuma, kad nacionāla valsts spētu sevī integrēt atšķirīgas civilizācijas masu pieplūdumu, allaž tas beidzies ar etnisku sprādzienu, kad jūk un brūk pierastās ētikas normas. Cilvēkam, kurš dzimis savā zemē un tautā, ir no Augstākajiem spēkiem uzdots turēties cieši pie vietas, kur atrodas senču kapi. Tagadējā Rietumu civilizācijas nojēgšanās ar klaidoņu un bēgļu straumes uzņemšanu no zemēm ar pilnīgi atšķirīgu mentalitāti, agri vai vēlu var novest tikai pie kritiskās masas sasniegšanas, kam jāseko traģēdijai, jo tautām ieslēgsies pašsaglabāšanās instinkts. Teiksim, tagad Somija uzņem tūkstošiem migrantu no Krievijas. Nebūs ilgi jāgaida, kad krievu kopiena jau būs pietiekami kupla, lai sāktu cīņu par krievu skolām un krievu valodu kā otro valsts valodu. Bet somi, kā zināms, nav raduši pakļauties šādai agresijai. Tas piemērs, lai mēs labāk saprastu, uz ko ejam savā apmātībā. ASV piemērs neder, jo šī zeme nekad nav bijusi nacionāla valsts.
