Vijciema pagasta «Stampvēveros» saimnieko Ingrīda Gūtmane ar dzīvesbiedru Jāni.
Vijciema pagasta “Stampvēveros” saimnieko Ingrīda Gūtmane ar dzīvesbiedru Jāni. Kad viņi tur 1994. gadā ievākušies, skats patiešām bijis briesmīgs — jumts tecēja, ar gultu bija “jābraukā” no viena istabas stūra uz otru. Mājas sakārtošana turpinās joprojām.
No tradicionālās lopkopības “Stampvēveri” ir pārorientējušies uz bioloģisko saimniekošanu, tas nozīmē, ka tur produkcijas ražošanai netiek izmantota nekāda ķīmija. “Esam iesējuši kviešus, iestādījuši ziemas ķiplokus, domāju par agrīnajiem burkāniem,” mazos nākotnes plānus atklāj saimniece. Bioloģiskajām saimniecībām ir īpaši ražošanas noteikumi. I. Gūtmane uzskata, ka viņa darbošanos šajā jomā ir nokavējusi. Nav viegli sagādāt nepieciešamās sēklas, jo der tikai tādā pašā biosaimniecībā iegūtās. Ražošanas apjomi nav tik lieli, lai meklētu kundes, kuri maksātu kā par bioloģiski tīru produkciju. Praksē ir tā, ka viss jāpārdot par tādu pašu cenu, kā maksā lielražotājiem, kuri lieto ļoti daudz ķīmijas.
Ģimenē katram savi pienākumi
Saimnieku bērni jau ir apprecējušies, tagad tikai atbrauc palīdzēt vecākiem. Kad bērni pametuši “Stampvēverus”, tur kļuvis neierasti tukšs, tāpēc no Ērģemes bērnunama tika pieņemta audžumeita Diāna. Ziemassvētkos būs jau trīs gadi, kopš viņa ir pilntiesīga ģimenes locekle. Patiesībā Diāna ir vijciemiete. Viņa atrasta pēc pagasta padomes ievietota sludinājuma avīzē. “Jānis reiz sacīja, ka viņam ir daudz gadu un es palikšot viena pati meža vidū. Patiesībā jau mums patiešām ir liela gadu starpība. Viņam ir 72. Priekšlikums pieņemt Diānu bija izteikts it kā pa jokam, bet pienāca pirmdiena un Jānis man to atgādināja. Pa brīvdienām biju to jau piemirsusi. Diāna ir meitene kā jau meitene, nekādu īpašo problēmu nav. Tiesa, viņa jūtami atšķiras no tiem bērniem, kuri kopš dzimšanas ir auguši ģimenē. Bet ar kuriem bērniem gan kādreiz nav sarežģījumu?” jautā mājas saimniece. Viņa atzīst, ka ar Diānu ir ļoti saradusi. Meitenei mājās ir savi pienākumi un uzdevumi, ar kuriem pašai jātiek galā.
Komforts būs kā pilsētā
Ar Jāni Ingrīda iepazinās, kad laulājās abu bērni. Tā kā abi jau ilgstoši bija vientuļnieki, tad kauliņi tika mesti kopā. Tas notika pēcatmodas juku laikos, kad vajadzēja meklēt jaunu dzīvesvietu, jo iepriekšējā Priekuļos viss juka un bruka. Māja pamazām iegūst pilsētā ierastā komforta aprises. Jau ir ievilkts ūdensvads, un, ja kādreiz vanna atradās virtuvē aiz aizkara, tad tagad tā funkcionē gluži kā pilsētas dzīvoklī. Mājā krāsnis ir izjauktas, tāpēc vēl šoruden jāiekārto centrālapkure. Paredzēts iegādāties modernu elektroplīti, lai vecumdienās rūpju būtu pēc iespējas mazāk. Ingrīdai ir pieci bērni. Uz Vijciemu viņa atnāca ar trijiem, jo pirmie jau bija izauguši un atraduši savu ceļu dzīvē. Par jauno dzīvesvietu jaunieši bija šokā, vienīgi jaunākais — Māris — mammai sacīja, lai laukos nopērkot kaut šķūni ar zemes gabaliņu, pēc tam jau pamazām visu varēs sabūvēt. Abām māsām jau nu gan šī ideja nepatika. Ingrīda lepojas, ka visi bērni ir čakli un nekad nevairās no darba. Patiesībā šo māju iegādāties ieteica Jāņa brālis. Protams, ir savas neērtības — meža ceļus smagā tehnika izbrauc tā, ka neviena mašīna netiek cauri un jābrauc dažu kilometru garš apkārtceļš.
Aukstās naktis pavada siltumnīcā
Ingrīdas vecākais dēls pēc avārijas ir invalīds. Viņš pārcieta deviņas operācijas, bet gribasspēka pietika, lai kļūtu par uzņēmēju. Mammai pa trīs lāgiem vajadzēja likvidēt lopus, lai dēlam palīdzētu. Visi pieci bērni pašlaik dzīvo un strādā Priekuļos.
“Pēc lopu likvidēšanas atkal sākām no gala. Kūtī pavisam ir deviņi dažāda lieluma un vecuma ragulopi. Slaucamas govis gan ir tikai divas, un to doto pienu izlietojam pašu saimniecībā — gatavojam visus piena produktus. Veikalā tie nav jāpērk. Kad satiekamies ar bērniem, arī viņiem tiek, taču ikdienas piena pārpalikumus izbarojam lopiem,” stāsta Ingrīda. No 17 “Stampvēveru” hektāriem gandrīz 13 ir atvēlēti bioloģiskās produkcijas ražošanai. Daudzi vijciemieši uz šo vietu dodas pēc nokarenajām puķēm. Ar Eiropas Savienības līdzekļu palīdzību ir uzbūvēta siltumnīca, kurā lielākoties tiek audzēti ziedi. “Vietējie man pārmet, ka netirgoju puķes pagasta centrā. Saku, ka labākajā gadījumā pie manis iepirksies 10 cilvēki, jo lielākā daļa visādas puķes audzē paši. Es braucu uz Valku, jo tur ir daudz pircēju no Igaunijas. Dienā pie manis pienāk apmēram 50 pircēju, un gandrīz katrs kaut ko nopērk. Protams, no tā bagāta nekļūšu, taču ziemā izaudzētais savu atspaidu izdzīvošanai dod,” skaidro Ingrīda. Viņa atceras februāri, kad ārā bija ļoti auksts, apmēram 30 grādu zem nulles. Vīrs sagādāja malku, bet Ingrīda naktīs kurināja pati. Tā esot bijusi viņas naktsmaiņa. Kādu stundu jau, protams, izdevies pagulēt, taču vajadzīgā temperatūra bija jāuztur. Tas ar papildu krāsniņu izdevies arī visaukstākajā laikā. Tiesa, par to daļēji bija jāmaksā ar veselību.
I. Gūtmane uzskata, ka šis nu nav bijis tas veiksmīgākais gads — pēc lielajiem aukstumiem nāca vasaras karstumi, kad ļoti pietrūka ūdens. Viss izžuva un izkalta. Pat lopiem ūdens bija jāved no mežniecības dīķa. Diemžēl lielākā trauka tilpums saimniecībā ir 300 litru. Puķu dobēm un zemenēm valgmes nepietika. Akā brīžiem pietrūka ūdens pat pārtikai un veļas mazgājamai mašīnai. Saimniecība audzē labību lopiem, nedaudz kartupeļus un zemenes. Tās šogad izkalta un nākamgad būs jāstāda no jauna.
Ienākumus saimniecība gūst arī no sivēnu pārdošanas. Kūtī ir divas sivēnmātes. Gadā iespējams iegūt divus vai trīs metienus, kā nu kuro reizi. Vienubrīd bija trīs sivēnmātes, bet neuzmanības dēļ tika nopirkts brāķis un vienu vajadzēja nokaut. Sivēni apkārtnē ir ļoti pieprasīti, pēc tiem piebrauc klāt. Reizēm saimniecība pārdod arī kādu cūku un jaunlopu.
Pa mājas pagalmu lepni staigā dažas zosis. Pīļu skaitu gan saimniece nezina, jo to ir daudz. Mazbērniem ļoti patīk vērot un spēlēties ar trušiem. Arī to gaļa visiem garšo. Saimniecībā savām vajadzībām ir pāris bišu stropu. Ingrīda palepojas ar īpaši vērtīgu produktu — ar medu pārlietām dzērvenēm — un piedāvā nobaudīt. Patiešām garšīgi, turklāt tas ir ne tikai labs profilaktiskais līdzeklis, bet arī lieliskas zāles pret daudzām kaitēm.
Muzikantam muzikanta valoda
Liels sajukums, pat dažādi kuriozi paziņām un draugiem ir radušies ar bērnu vārdiem un uzvārdiem. Ģimenē ir divas Lienes. Tā, kuras uzvārds bija Gūtmane, pēc kāzām kļuva par Lazdiņu, bet tā, kura bija Lazdiņa, kļuva par Gūtmani. Viena Liene ir Ingrīdas meita, bet otras tēvs ir Jānis. Nezinātājiem pilnīgs sajukums. Bērnu ģimenēs dzimuši tikai puikas, nu jau vairāk nekā puse futbolkomandas — seši. Jaunākais — Māris — apsolījis meitu un savu solījumu arī izpildījis.
Izrauties no ikdienas mājas soļa nav viegli. Nupat “Stampvēveru” saimnieki bijuši jubilejas svinībās Jaunjelgavā. “Vakarā atbraucām, lopi bļauj, taču nekas slikts nav noticis. Līdz pusnaktij viss tika padarīts. Lai uz kurieni mēs aizbrauktu, notikums ir stresains, jo prātā tikai vakarā darāmie darbi,” saka Ingrīda. Sestdien ģimenei paredzēts doties uz ražas balli Vijciema tautas namā. Lai turpmāk mazinātu stresu, saimniecībā jūtami samazinās liellopu skaitu.
Ingrīdai īpašs stāsts ir par Jāni, kurš agrāk bijis itin populārs muzikants un spēlējis vijoli, bandžo un akordeonu dažādos godos. Muzikantam muzikanta valoda — piebārstīta ar humoru, pašironiju un asprātībām. Kāzās Jānis vairs sen nespēlē, bet savai Ingrīdai brīvākās vakara stundās gan no vijoles izvilina populāras melodijas. Dažkārt Jāni uzrunā nepazīstami cilvēki un atgādina, ka pirms pārdesmit gadiem spēlējis viņu kāzās.
