Pasaulē nav tāda politiska darbinieka, kas vienādā mērā patiktu visiem.
Pasaulē nav tāda politiska darbinieka, kas vienādā mērā patiktu visiem. Bez tam ir sabiedriskās domas ietekmēšanas veidi un līdzekļi, kas noved pie vienu nepelnītas cildināšanas un citu nepelnīta nopēluma.
Mēdz teikt, ka laiks visu noliek savās vietās. Ne vienmēr un ne gluži tā. Arī vēsturisku personību vērtējumos mēdz dominēt attiecīgās politiskās situācijas diktētas intereses. Pat nopietnu vēsturnieku darbos. Par to varam spriest no tā, ka vēl aizvien nav vienprātības Kārļa Ulmaņa darbības vērtējumā.
Atvadoties no Vairas Vīķes-Freibergas prezidentes statusā, vērtējumu spektrs visai raibs. Ja deputāts Jānis Urbanovičs prezidentei pārmet augstprātību un vēl septiņus pasaules grēkus, tad to var arī saprast, jo laikam taču pats Urbanovičs šādu attieksmi pret sevi bija nopelnījis ar darbošanos pret latviešu nācijas interesēm. Kad grupa inteliģences tautu rosina godināt prezidenti un zinātnieci ar dzīvu puķu sauli Dainu kalnā, tad tā var būt arī atbildes reakcija uz to, ka Saeima neprata pienācīgi atvadīties. Ja astoņos darbības gados kāds prezidentei zem kājām būtu kaisījis ziedus, tad tā būtu lišķība un bezgaumība. Kad cilvēks savu augsto amatu atstāj, tad tauta drīkst būt patiesa savu jūtu izpausmēs.
Pirms un pēc
Kad 1999. gada 17. jūnijā Saeima par Valsts prezidenti ievēlēja profesori Vairu Vīķi-Freibergu, vismaz 90 procenti Latvijas iedzīvotāju jutās apjukuši un pārsteigti. Bija tikai neliela daļa inteliģences un folkloras mīļotāju, kuri zināja ko vairāk par Monreālas profesori. Pat toreizējais ministru prezidents Vilis Krištopans apjukumā atzina, ka tādu trimdas tanti nepazīst. Reti kurš bija ielūkojies tepat Rīgā izdotajā grāmatā “Pret straumi”, kas stāvēja noliktavās neizpirkta. Vēl mazāk bija to, kas kaut pa gabalu būtu redzējuši viņas trimdā izdoto “Dzintara kalnā”. Par abu Freibergu kopdarbu Saules dainu pētījumos sajūsminājās tikai daži desmiti ar folkloru saistīto pētnieku.
Diemžēl, arī vairums žurnālistu neko par tādiem trimdas profesoriem nebija dzirdējuši, tāpēc jau kopš ievēlēšanas brīža sākās prezidentes zākāšana. Vieni irgojās par profesores punktoto blūzīti, citiem likās uzjautrinoši iztēloties, ka nu Latvijas prezidente staigās tautiskajā tērpā un pastaliņās. Zākātāji apkaunējās tikai pēc pazīstamās atklātās vēstules, ko parakstīja nedaudzie viņas Latvijas draugi.
Gribu atcerēties arī to, cik grūti jaunievēlētajai prezidentei bija komplektēt savu komandu. Gadījās arī kļūdas cilvēku spēju novērtējumā. Vajadzēja izmantot pat savas ģimenes locekļu pakalpojumus, un dēls Kārlis ar laiku no tulkotāja kļuva par prezidentes oficiālo runu sacerētāju.
Tagad, pēc astoņiem gadiem, sabiedrība var novērtēt prezidentes veikumu. Ja gribam, varam atrast viņas darbā nepilnības, bet pats galvenais ir viņas personības mērogi. Katrai tautai mēdz būt vēsturiska pagrieziena brīži, kad valsts priekšgalā nostājas spilgtas personības.
Kauliņi ir mesti
Satversme Valsts prezidentam paredz galvenokārt reprezentācijas funkcijas. Vaira Vīķe-Freiberga šīs iespējas prata paplašināt, formējot Latvijas ārējās politikas maģistrālo kursu un nereti atbīdot otrajā plānā ārlietu ministrus. Un galvenais veikums ir gan Latvijas uzņemšana NATO un ES, gan daudzu lielvaru atklāti izteikts atbalsts mūsu neatkarībai.
Vērtētāji piemirsuši, ar kādu pārliecības spēku prezidente pauda atbalstu ASV militāram iebrukumam Irākā. Tobrīd daudzi to nosodīja. Bet rezultātā Vīķe-Freiberga ieguva īpašu Džordža Buša draudzību, kas veicināja Baltijas uzņemšanu NATO aliansē. Cik nozīmīgs mums šāds ieguvums, varējām pārliecināties nesen, kad daži Maskavas revanšisti burtiski šņakstināja zobus gar Igaunijas robežām, kas izrādījās arī NATO robežas.
Pats svarīgākais piemērs ir prezidentes ierosinātā tautas nobalsošana drošības likumu sakarā. Virspusēji vērtētāji aizvien domā, ka likumu grozījumu atdošana Saeimai ir pašas Vīķes-Freibergas vienpersonisks lēmums. Tas nav ne tuvu patiesībai. Kas aizvien neizprot politiskās aizkulises, tiem atgādināšu ASV vēstnieces Ketrinas Todas Beilijas kādā intervijā sacīto, ka nelaimīgie grozījumi viņai nav patikuši, kaut īpašu “spiedienu” viņa neesot izdarījusi. Diplomātijā ne vienmēr vajadzīgs rupjš spiediens, kādu mēdz piekopt Maskava, šoreiz pietika ar Todas Beilijas apburošo smaidu un draudzīgu mājienu. Faktiski ir tā, ka Latvijas (un daudzu citu NATO dalībvalstu) specdienestus kontrolē un vada Amerikas Savienotās Valstis. Varam zūdīties, ka tā ir iejaukšanās mūsu suverenitātē, bet sapratīsim, ka pretējā gadījumā mūsu specdienestus bez ceremonijām pārņemtu savā kontrolē kāda cita mums labi zināma lielvara. Saeimas deputāti tikai vēlējās panākt, lai arī viņi varētu vairāk kontrolēt slepenos dienestus, jo būtībā tā ir liela nelaime, ja kādas valsts specdienesti darbojas paši uz savu roku. Skumji, ka situāciju līdz galam neizprata ne Kalvītis, ne Segliņš, jo jāsaprot taču, ka Saeimas deputātu korpusā ne visi ir Latvijai lojāli politiķi, kuriem pielaide valsts noslēpumiem nav pieļaujama.
Sapratīsim, ka Latvija mūsdienu pasaulē nevar rīkoties līdzīgi Ernesta Hemingveja brālim, kurš savulaik Atlantijas okeānā nopirka mazītiņu salu, uzcēla tur māju un pasludināja savu teritoriju par suverēnu valsti. Prezidente pratusi mums izvēlēties pareizos draugus.
Strīdi par tautas izvēli
Tagad daudzi domā, ka Vīķi-Freibergu par prezidenti izvēlējusies tauta. Bet 1999. gadā būtu vajadzējis rīkot daudzu miljonu vērtu priekšvēlēšanu kampaņu, lai tauta atrastu pareizo izvēli. Un kam šo miljonu būtu vairāk, tas vēl jautājums. Lietuvieši jau smagi pievīlās ar to, ka izvēlējās Rolandu Paksu.
Nav pasaulē absolūti nemaldīgas vēlēšanu sistēmas, jo tie, kam nauda, vienmēr atradīs iespējas ietekmēt tautas vai deputātu izvēli.
Avīzes un televīzija spēj radīt emocionālo klimatu sabiedrībā, bet emocijas ne vienmēr ir pareizais kritērijs. Kaut Valda Zatlera ievēlēšana valdošajai koalīcijai bija tikai rezerves varianta izmantošana, tomēr par jaunā prezidenta piemērotību vajadzētu spriest vēlāk, kad būs redzami viņa darbi. Mums ļoti gribas būt gudriem nākotnes pareģošanā, vadoties vienīgi pēc emocijām.
Nobeigumā man lielas bažas, vai pēc ārstu saņemtajiem pateicības maksājumiem veltītā skandāla mēs nepaliksim vispār bez mediķiem. Ja es būtu dakteris, man labāk patiktu strādāt Norvēģijā vai Zviedrijā par sanitāru, nevis paciest nemitīgu zākāšanos dzimtenē. Saeima darītu pareizi, ja ar likumu izsludinātu nodokļu amnestiju visiem ārstu blakus ienākumiem, jo valstī saceltā ažiotāža taču iecerēta kā pret vienu cilvēku vērsta nomelnošanas kampaņa.
Tās ir dažas pārdomas, ko man gribējās pateikt brīdī, kad Rīgas pilī notiek stafetes nodošana.
