Pēdējā laika politiskie notikumi kārtējo reizi parāda jau labi sen Latvijas politologu secināto, ka mūsu valstī politiķi vai nu ļoti īsi runā, vai vispār neapspriež valsts attīstībai būtiskus jautājumus, toties gari un plaši izrunājas par lietām, kurām ar tautas labklājību nav nekāda sakara un kuru iztirzāšanai lielas gudrības nevajag. Vispirms plaši tika apspriesta Rīgas mēra Nila Ušakova rupjā izrunāšanās domes sēdē, pēc opozīcijas pārstāvja Ģirta Valda Kristovska iniciatīvas pat tika sasaukta sēde, lai lemtu par mēra atbilstību amatam, kaut visiem bija zināms tās galaiznākums.Tad internetā sākās parakstu vākšana pret finanšu ministra Einara Repšes ādas uzvalku, jo tādu apģērbu pēc etiķetes nepiedienot valkāt atbildīgai valdības amatpersonai. Daži politiķi, piemēram, Roberts Zīle, aicināja Repši atteikties no uzvalka, skaidrojot, ka valdības vīra apģērbam jāizceļ tā valkātāja tēls un sarunu partneros jārada uzticēšanās viņam. Domāju, ka pašam Repšem tērgāšana par viņa uzvalku bija vislabākā reklāma, jo, kā liecina valstī veiktās aptaujas rezultāti, viņš iekļuvis tautā atpazīstamāko politiķu vidū. N. Ušakova un E. Repšes kaunināšana atņēma laiku valsts lietu kārtošanai un aizņēma vietu masu medijos. Jautājums tikai, kāds no tā labums Latvijai un tās tautai. Kaut tikpat čakli un plaši valstvīri būtu apsprieduši, kādēļ ziemas salā valdības ēkas priekšā izveidojusies telšu pilsētiņa un ko darīt, lai cilvēki neslietu teltis pie ministru logiem. Šķiet, mums par katru cenu grib ieborēt, ka dziesmiņa tomēr ir par krekliem, nevis sirdsapziņām.
