No Norvēģijas esmu atgriezusies jau pirms kāda laika, un var teikt, ka redzētais un izjustais ir nosēdies, lai varētu dalīties pārdomās.Par Norvēģijas skarbās dabas skaistumu ir dzirdējis ikviens, pat tas, kas tur nav bijis. Tā daudziem ir sapņu zeme, kur atgriezties vēl un vēl, jo dabas skaistums cilvēkus fascinē un pievelk kā magnēts. Tā kā es nedevos uz Norvēģiju, lai tikai apjūsmotu tās skaistumu, bet lai palūkotos, kā tur klājas latviešiem, kas šai ziemeļu valstī atraduši savas otrās mājas, tad vairāk rakstīšu no šī aspekta – vai Norvēģija ir sapņu zeme arī tiem, kas tur pelna iztikai.Neko uz paplātes klāt nepienes“Agrāk mūs reizēm pat kāds nosauca par nodevējiem, jo, lūk, mēs Latviju pametuši labākas dzīves meklējumos, bet tagad gan tā neviens neapsaukā, reizēm nosauc par sprīdīšiem un kādreizējie pēlēji vai vīpsnātāji raksta draugos, vai nevarot iekārtot darbā,” tā sarunu sāk latvietis Valdis. Uzreiz teikšu, ka vārdus saviem sarunu biedriem izvēlējos pati. Sākumā man viņu vēlme laikraksta slejās palikt anonīmiem šķita nevajadzīga kaprīze. Kāda gan atšķirība, kā tevi sauc. Pēc sarunām sapratu, ka šāda popularitāte tiešām varētu būt apgrūtinoša, jo smagajā ekonomiskajā situācijā daudzi cilvēki izeju redz izbraukšanā no Latvijas un meklē katru pavedienu, lai šo mērķi īstenotu. „Nav īpaši patīkami, ja tevi nemitīgi traucē, uzrunā mazpazīstami cilvēki vai pat pilnīgi svešinieki, kuri meklē darbu ārzemēs. Mums tagad draugos raksta pat tādi paziņas, kas Latvijā uz ielas vairs nesveicināja, bet tagad, uzzinot, ka esam ārzemēs, taisās par lieliem draugiem, lai tik sameklējot darbu un dzīvesvietu, savu vēlmi palikt anonīmiem pamato Aija un Juris, kuri Norvēģijā dzīvo un strādā jau ceturto gadu. ”Protams, saviem tuviniekiem, patiesiem draugiem vai skolasbiedriem nekad neliedzam ne padomu, ne palīdzību, bet mums pašiem arī neviens neko uz paplātes klāt nepienesa, visu esam sasnieguši paši,” turpina Aija un Juris. Latvijā abi bija pavāri, arī Norvēģijā darbs atrasts specialitātē, Juris un viņa jaunākais brālis strādā kādā kafejnīcā, bet Aija līdz meitiņas piedzimšanai turpat bārā. Aija smejas, ka viņa nav īsti piemērota sarunu biedrene, jo krogā kā Latvijā, tā Norvēģijā redz cilvēkus alkohola reibumā un piedzērušies cilvēki ir vienādi glupi kā te, tā tur. „Nav taisnība, ka norvēģi nedzer vai dzer mazāk, tāpat dzer, vienīgā atšķirība, ka viņi to dara pēc darba brīvdienās un paģiru dēļ darbu nekavē,” stāsta Aija. Arī narkotikas jaunatnes vidū šeit ir liela problēma, sliktās lietas uzskaita Norvēģijas latvieši. Labā gan esot daudz vairāk. Arī cīņā ar negācijām, to pašu narkotiku problēmu, ir aizgūstama pieredze. Jura teiktais man atgādināja stāstu par zivi un makšķeri, proti, Norvēģijā, vismaz Oslo, narkomāniem atbalsta organizācijas dod izplatīšanai lasāmlietas, un iegūtā nauda paliek pārdevējam. Tas nozīmē, ka atkarīgais cilvēks līdzekļu ieguvei nezog, bet naudu sapelna. Neviens nav tik naivs, lai ticētu, ka no narkotikām kādu var atradināt, pakratot ar pirkstu. Starpnieks saņem lauvas tiesu Katram sprīdītim vai cilvēkam, kurš pametis Latviju, lai dotos maizi pelnīt vai dzīvot uz svešu zemi, ir savs stāsts. Valdis peļņā sākotnēji uz Īriju aizdevies pirms vairākiem gadiem. Pastrādājis un tad atgriezies pie ģimenes Latvijā. Bet Latvijā, strādājot no rīta līdz vakaram, tik un tā galus savilkt bijis grūti. Punktu visam pielicis strīds ar darba devēju, kurš darbiniekus uzskatījis par izdzenamiem ēzeļiem, kuriem tik var kraut un kraut vezumu, nerēķinoties ne ar darba laiku, ne maksājot par papilddarbu. Nodarbinātības dienestā uzzinājis par darba iespējām Norvēģijā. Tas bijis pirms trim gadiem. „Piezvanīju tai firmai, pieteicos. Vienu dienu man piezvanīja un pēc pāris dienām bija jau jābrauc prom. Darbs bija celtniecībā. Alga visai pieticīga,” atceras Valdis. Par to, cik kurš pelna, darbavietās kolēģi nerunā, tāpēc sākotnēji Valdis nav precīzi zinājis, par cik mazāk viņam maksā, salīdzinot ar pārējiem kolēģiem. Tā kā viņš labi piepratis darbu, ātri iemantojis firmas īpašnieku uzticību. Pēc kāda laika darba devējs rosinājis Valdi pārtraukt līgumu ar firmu, kura viņu iekārtoja darbā Norvēģijā un kurai kā starpniekam Norvēģijas darba devējs maksāja trīs reizes lielāku atalgojumu, kā saņēma Valdis. „Protams, ka latviešu firma bija dikti dusmīga, jo viņi zaudēja labu ieņēmumu, bet viss atrisinājās. Līgums tika lauzts, un tagad es pelnu tikpat, cik citi šai firmā strādājošie,” pieredzē dalās Valdis.Viņš domā, ka pašam atrast darbu Norvēģijā ir visai grūti, jo darba piedāvājumi ir norvēģu valodā, to Latvijā diez vai daudzi pārvalda, tāpēc visdrošāk tomēr būtu darbu meklēt ar firmu palīdzību, vien viņš iesaka līgumu slēgt uz pēc iespējas īsāku laiku. „Ja labi strādāsiet, darba devējs labāk maksās pilnu algu strādniekam, nevis starpniekam, kurš lielāko naudas daļu patur sev, bet mazāko maksā strādniekam,” spriež Valdis.Atšķirības ir attieksmēAijai un Jurim ir nedaudz atšķirīgāks ceļš līdz darbam Norvēģijā. Vispirms te mācīties ieradies Juris.Kad viņš atradis darbu, tad atbraukusi sieva Aija un brālis. Grūtības, caur kurām iziets sākumā, nu jau piemirsušās, tāpat kā tās aplamības, kuras bija Latvijā. „Norvēģijā ir pilnīgi cita attieksme no tādu kontrolējošu dienestu puses, kāds pie mums ir Pārtikas veterinārais dienests, veselības inspekcija un citi. Atceros, Latvijā atnāk pārbaudītāji un meklē, meklē, par ko uzlikt sodu. Beidzot atrod citrona esences pudelīti, uz kuras nav uzlīmēta etiķete latviešu valodā. No šī gada esot noteikums, ka uz visām precēm jābūt tulkojumam latviešu valodā. Es saku, ka esence ir pirkta pirms diviem gadiem, tad tāda noteikuma nebija. Jā, viņi saprotot, bet neko nevarot darīt, un man kā atbildīgajai uzliek sodu 20 latu. Bet man alga knapi 120 latu. Un par ko šis sods? Es saprotu, ka jāsoda, ja kafejnīcā lieto vecus produktus, ja netiek ievērota higiēna, bet vai cilvēki tiek apdraudēti no tā, ka uz pudelītes nav kaut kāda īpašā uzlīme? Un tādu stāstu ir daudz. Norvēģijā ne reizi neko tādu neesmu ne piedzīvojusi, ne dzirdējusi. Pārbaudes notiek, bet speciālista mērķis ir norādīt uz trūkumiem, pamācīt, kā jādara, lai viss būtu kārtībā un droši patērētājam. Te neviens nebaidās no pārbaudītājiem, jo viņu uzdevums nav sodīt,” stāsta Aija.Tikpat lielas atšķirības viņa saredz ierēdņu attieksmē un veselības aprūpē. Aijas meitiņa piedzima Norvēģijā, un viņai par palīdzību, ārsta apmeklējumiem, māmiņu skolu nevajadzēja maksāt. “Zinot, ka esmu ārzemniece un norvēģu valodu pārvaldu vāji, man māmiņu skolā bez maksas pat nodrošināja tulku,” stāsta Aija.Mūs Latvijai nevajagPar darba trūkumu vai krīzi neviens no tiem latviešiem, kurus sastapu Stavangerā, kas atrodas Norvēģijas dienvidos, nesūdzējās. Arī par algu un iztikšanu ne. Kaut Norvēģijā ir ļoti dārga dzīvošana un par istabu saimnieka mājā Valdis maksā četrus tūkstošus kronu mēnesī, bet Aijas un Jura ģimene ap desmit tūkstošiem, paliek gan iztikai, gan iekrāšanai. Protams, ierindas Latvijas strādājošais, kas cīnās ar izdzīvošanu un katru algas dienu gaida kā sauli debesīs, par to vien sapņo, kā par ienākumiem, lai pietiktu iztikai, izpriecām un vēl iekrāšanai, bet par ko sapņo tie, kuriem tā visa it kā ir? Valdis atzīst, ka arī viņi savu algu neizšķērdē pa labi un kreisi, iepērkoties skatās uz atlaidēm. Viņš pārlieku neļaujas melanholijai un domām, ka jādzīvo svešā vietā vienam bez ģimenes, ka viņa ikdiena paiet, pelnot naudu, lai varētu samaksāt kredītu, izskolot meitas, izremontēt māju. “Ko es Latvijā darītu? Pelnītu kapeikas. Mūs jau Latvijai nevajag,” spriež vīrietis. Savukārt jaunie cilvēki Aija un Juris sapņo par atgriešanos. Neskatoties uz to, ka viņi ir labi iekārtojušies, dzīvo skaistā mājā, labi pelna, viņi sapņo par dzīvi Latvijā. „Latvija ir mūsu Dzimtene, tur ir mūsu mājas un mēs noteikti atgriezīsimies. Mūsu meitiņa augs Latvijā,” apņēmības pilni ir Aija un Juris. Kamēr vien Latvijai būs jauni cilvēki ar šādu domāšanu, šī valsts spēs pastāvēt, pat neskatoties uz to, cik negausīgi to putina tie, kas izsitušies pie teikšanas un valsts naudas sadales. Diemžēl sociālās aptaujas rāda, ka to cilvēku, kuri būtu gatavi izbraukt no Latvijas, kļūst ar katru mēnesi vairāk. Straujā ekonomiskā lejupslīde dzen izmisumā un prom no Latvijas daudzus cilvēkus, taču atrast darbu ārzemēs kļūst arvien grūtāk – krīze ietekmē darba tirgu gan Īrijā un Lielbritānijā, gan citviet. „Es domāju, ka latviešiem pašiem vairāk jādara. Katram sava roka jāpieliek un jāizvērtē, cik daudz paši dodam savai valstij, nevis tikai jāpeļ valdība vai tas, kas notiek apkārt,” spriež Juris. Tādus vārdus dzirdot, gribas ticēt, ka ne aiz kalniem ir tie laiki, kad pie varas Latvijā nāks īsteni šīs zemes patrioti un tad latvieši brauks mājup no citām zemēm un ar lepnumu teiks – nekur nav tik labi kā Latvijā. Bet šībrīža realitāte diemžēl ir skarba, krīze Latvijā, bezdarbs un neticība valstsvīru spējai panākt pozitīvu virzību dzen cilvēkus izmisumā un strauji pieaug cilvēku skaits, kuri būtu gatavi savu valsti pamest. Pamest, lai strādātu un dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi.
UZZIŅAI
Galvaspilsēta: OsloOficiālā valoda: norvēģuIedzīvotāju skaits: 4,8 miljoniValūta: norvēģu krona Valūtas kurss pret latu: vidēji 7 santīmi par kronuAngļu valoda: saprot un runā vairums iedzīvotājuImigranti: aptuveni 10% no kopējā iedzīvotāju skaitaLielākās pilsētas: Oslo, Bergena, Trondheima, StavangeraPlatība: Eiropas piektā lielākā valsts – 386 958 km² 2007. gadā Norvēģija tika atzīta par pasaules mierīgāko zemi.Norvēģu dabai raksturīgi fjordi, kas ir gari, šauri jūras līči.
