Pirmās īstās mācību nedēļas pēdējā diena Valkas stadionā noslēdzās ar tradicionālo sporta dienu, kurā pirmoreiz kopā piedalījās gan ģimnāzijas, gan pamatskolas saime.
Sporta diena šoreiz pēc skolotāja Andra Daiņa iniciatīvas iesākās neparastāk. “Mūsu pasākumu Dieviņš mīl, jo laiks ir lielisks. Atcerējāmies senākus laikus ar atklāšanas parādi bungu pavadījumā. Jaunieši centās atcerēties, kā jāsoļo atklāšanas parādē. Tajā ar klusuma brīdi godinājām leģendārā Kārļa Skrastiņa piemiņu,” stāsta sporta skolotājs.Trūkst muskuļu stingrībasSacensības notika 10 dažādās stacijās. Pavisam sacentās abu skolu 19 komandas. Tiesnešu pienākumus visnotaļ apzinīgi pildīja 12.c klases skolēni, pierādot, ka viņi ir vecākie skolēni pilsētā. Komandas uzmundrināja klašu audzinātājas. Skolas pedagogu saime uzskata, ka būs pavadīta veselīga diena ar dažādām sportiskām nodarbēm. Daudzi skolēni pēc sporta dienas dosies uz Valgas – Valkas skrējienu un piedalīsies šķēpmešanas sacensībās Valgas stadionā.Vērojot sacensības stacijās, var redzēt, ko bērns ir darījis vasarā, cik daudz viņš ir sevi fiziski kustinājis. Amizanti bija vērot senseno vingrinājumu – staigāšanu ar koka kājām nelielā augstumā. Vienam tas izdodas itin veikli, bet citam sagādā grūtības pat uzkāpt šajās kājās. Skolēnu sportiskums skaidri izpaužas ikvienā komandas sacensībā.Diemžēl kopumā bērni fiziskajā ziņā virzās ne jau uz to labo pusi. “Lai gan ķermenis lielākai skolēnu daļai ir slaids un vizuāli skaists, taču muskuļu stingrības un izturības komponentes tajā pietrūkst,” vērtē A. Dainis.Mīļākais vai nemīlamākaisNupat notika veikalu tīkla “Maxima” rīkotā skolēnu aptauja, kurā uzzinājām, ka skolā visnemīlamākais priekšmets ir matemātika, bet ceturtajā vietā ir sports. Katrs desmitais to apmeklē ar vislielāko nepatiku. Interesanti, ka 14 procentiem skolēnu fizkultūra ir otrais mīlētākais priekšmets aiz topa galvgalī esošās matemātikas. Kāpēc tik krasas atšķirības? Sabiedrībā diezgan populārs ir uzskats, ka pie vainas ir arī sporta skolotāji, kuri neprot stundas padarīt interesantas. A. Dainis uzskata, ka sporta stundas nav atraujamas no vispārējās situācijas valstī. Skolotāja entuziasma resursi, neraugoties ne uz ko, nav bezgalīgi un kādreiz tā līmenis var arī pazemināties. Viņš gan domā, ka vismaz Valkas novadā kopumā sporta skolotāji strādā pēc labākās sirdsapziņas un viņu attieksme pret skolēna fizisko attīstību ir pozitīva.Mācību priekšmeta standarts nosaka apgūstamās prasmes un iemaņas, kā arī mērķus, kas jāsasniedz, taču, kā to izdarīt, ir katra skolotāja ziņā. Sporta stundas skolotājam būtu jāvada, ņemot vērā skolēnu fizisko sagatavotību un pieejamos resursus. Valkas novadā vairāki populāri sporta skolotāji uzskata, ka bērnu interese sportot iet mazumā un lauku skolās ir pat tādi skolēni, kas atklāti ignorē šo mācību priekšmetu. “Tā ir runga ar diviem galiem. Ļoti nozīmīgi ir tas, ka šodienas jaunatne ir interesēs nenoturīga. Liela daļa skolēnu nevēlas ieguldīt daudz laika, pacietības un pūļu konkrēta mērķa sasniegšanai. Ikvienam vajag ātri un tūlīt. Šis apstāklis ne reti pat talantīgus bērnus traucē parādīt to, ko varētu fiziski,” novērojis A. Dainis. Ir vairāk jākustasBioloģijas skolotāja Vitālija Voliņa uzskata, ka dzīve sastāv no daudzām lietām vienlaicīgi, tāpēc cilvēkam jābūt zinošam daudzos jautājumos. Tostarp arī bez sporta cilvēks nebūs pilnvērtīgi attīstīts. Jautāta, vai viņa piekrīt tēzei, ka sports tāpat kā matemātika, bioloģija vai mūzika ir talantu priekšmets, tādēļ nav nekā traģiska, ja visos priekšmetos neesi teicamnieks, atbild, ka katram priekšmetam ir sava nozīme un nevar sacīt, ka bioloģija ir nozīmīgāka par sportu. Par lielu kavēkli skolēna fiziskās varēšanas attīstībā viņa vaino datoru. “Tāpēc es kā bioloģe starpbrīžos vienmēr vēdinu klasi un visus lūdzu iziet pastaigā gaitenī, lai viņi kaut nedaudz pakustas. Nedrīkst nemainīgi sēdēt stundās, starpbrīžos un vēl mājās to turpināt,” nešaubās skolotāja. Viņa atceras laiku, kad katru dienu mēroja ceļu uz skolu piecarpus kilometru attālumā. “Ne jau greideri tolaik ceļus tīrīja. Reizēm pat peles tecējuma nebija. Kājās bērnam gumijas botītes un vilnas zeķes, kurās tā arī nācās pavadīt visas stundas, taču šodien vēl itin moža esmu te,” smaida V. Voliņa.Skolotāja Andriga Lozda viņai piekrīt un piebilst, ka bez darba nevienā nozarē neko nevar sasniegt. Protams, sava attieksme pret sporta stundām ir arī skolēniem. Piemēram, desmitklasniekam Niko Bodniekam patīk sports. Viņam tas šķiet interesanti. Niko vārds daudzkārt mūsu laikrakstā bijis lasāms saistībā ar panākumiem šahā, taču viņš labprāt spēlē arī tādu spēka spēli kā florbols. Jautāts, kāda ir attieksme pret sportu citiem klasesbiedriem, puisis atbild, ka lielākajai daļai sports patīk.
