Nu jau, šķiet, katram ir skaidrs, ka rudens ir klāt un aizvadām pēdējās siltās dienas. Joprojām mierā neliekas līņi un karpas. Tas, pateicoties itin augstajām temperatūrām dienā, bet nakts dzestrums palēnām savu paveiks. Karpas jau tagad vairs nevēlas baroties pa nakti, bet pāriet tādā kā pavasara režīmā, kad labākā cope ir tieši dienas vidū. Katrā gadījumā skaidrs ir viens, ka klāt ir spiningotāju laiks, kas ilgs līdz pat ūdenskrātuvju aizsalšanai. Starp citu, tie ļaudis, kas gadiem ilgi nodarbojas ar dabas vērošanu un laika apstākļu prognozēšanu, izsakās, ka pēc divām bargām ziemām šī būs itin silta un ar ledu būs gauži švaki. Dzīvosim redzēsim, bet pats jau vareni atzīmējos vienā no Latgales puses ezeriem ar itin prāvu līdaku lietu. Tāpēc jāsāk vien cilāt spiningošanas tēma.Vobleru pasauleKā zinām, šie mānekļi pieder pie tā saucamā „dārgā gala”, taču savā ziņā vobleri ir ļoti universāli, jo praktiski ar tiem ir iespējams apmakšķerēt pilnīgi visus dziļumus. Jau izsenis copes mānekļu meistari gatavoja dažādus dzīvo zivtiņu imitējošus mānekļus. Visbiežāk pirmie vobleri tika gatavoti no koka, un arī tagad tādi ir sastopami, taču lēnām šo pirmo mānekļu materiālu sāk aizstāt jau mūsdienu tehnoloģijas no dažādiem sakausējumiem. Pašreiz vobleru piedāvājums ir tik plašs un dažāds, ka, ja savāktu kopā pilnīgi visus variantus, būtu nepieciešama nopietna lieluma halle. Kas attiecas uz mani, tad pēdējo piecu gadu laikā, ja izvēlētajā copes vietā dziļums nepārsniedz trīs metrus, plēsoņas medīju tikai un vienīgi ar sekluma vobleriem. Copes kastē pa šiem gadiem, vācot informāciju un vadoties no savas pieredzes, esmu atlicis aptuveni 60 vobleru variantus un katrs ir ticis līdakas zobos. Līdz ar to esmu izveidojis sava veida atlasi no tiem vobleriem, kas „strādā”, un daļēji atlicis malā tos, kas nav nesuši nekādus rezultātus. Taču nekad nesaki nekad, jo bieži vien plēsoņas ņem tādus modeļus, ar kuriem visbiežāk spiningotājs pārbauda nepazīstamas vietas gultni. Pēc principa – ja norausies, tad nebūs žēl. Un notiek brīnumainas lietas, kaut gan patiesībā cilvēks domā pa savam, bet plēsoņas pa savam. Stipri šaubos, vai staigājošā subjekta domu gājiens atbildīs zvīņaino peldētāju interesēm. Mānīgie lielumiDaudziem makšķerniekiem joprojām šķiet, ka galvenais kritērijs ir voblera lielums. Atļaušos iebilst. Parasti vobleru garums ir no 2 līdz 30 centimetriem. Ļoti bieži, veikalos ieraugot milzīgus ap 30 centimetru garus voblerus, vienam otram copmanim tas izraisa izbrīnas pilnus skatienus. No savas pieredzes varu pateikt, ka praktiski vienmēr, pārvedot mājās zaļsvārces, cenšos izpētīt, kas “lācītim” puncītī. Sākumā gan brīnījos, bet tagad esmu jau pie tā pieradis, ka ļoti bieži aptuveni 60 centimetru garai plēsoņai vēderā ir ap 25 – 30 centimetriem gara mugurkaula asaka ar kuņģa sulas saēstiem laupījuma pārpalikumiem. Tāpēc tādai piecniecei, un kur tad vēl kādai lielākai plēsoņai, tādi 20 centimetru gari mānekļi tāds štrunts vien ir. Es pazīstu copmaņus, kas velcējot nemaz mazākus voblerus neliek, un rudens ir tas posms, kad visas zivis sāk intensīvi baroties. No otras puses ņemot, neskaitāmām līdakām esmu vēderā atradis 2 – 5 centimetrus garas sīkzivis. Tātad secinājumus izdariet paši, bet, manā skatījumā, galvenais ir piemeklēt pareizu mānekļa spēli un paturēt prātā copes momentu, lai pēc tam voblera spēli varētu atkārtot. Pašam ir izkristalizējies standarta lielums, kas svārstās no 5 līdz 15 centimetriem. Ļoti maz, lai drīzāk teiktu nemaz, izmantoju dalītos voblerus, kas sastāv no vairākām daļām. Iemesls ļoti vienkāršs. Lai šādi vobleri labi un pareizi spēlētu, tiem ir daudz ātrāk jāietin aukla. Turklāt ļoti bieži tie pēc iemetiena sametas līkumā un, ja spininga tests ir nedaudz par lielu, tāpēc nepiemēroti kokains, neelastīgs, mazjūtīgs, tad makšķernieks nemaz nejūt – māneklis spēlē vai vienkārši planē pa ūdeni. Tātad metiens ir bijis pilnīgi veltīgs. Turklāt dalītajiem vobleriem ir pamatā tikai līkloču kustība. Savukārt viendaļīgie jau ir krietni pārāki. To kustības ir dažādas. Tie var haotiski mētāties, smalki vai rupji vibrēt. Par viendaļīgajiem var būt pilnīgi drošs, ka, pat lēni velkot, tie spēlēs savu spēli.Grimstošie vai peldošiePamatdoma ir vienkārša. Grimstošie vobleri ir vairāk domāti dziļiem ūdeņiem, taču jāpatur prātā, ka ir arī tādi, kas skaitās kā grimstoši, taču, ja tikko pēc saskarsmes ar ūdens virsmu tos sāk vilkt, viņi saglabā iesākto dziļumu un dziļāk neienirst. Arī no dziļuma vobleriem ar lielām mēlēm liela daļa ir peldoši. Tas nozīmē, ka, iemests ūdenī, tas vispirms turas virspusē un tikai pie auklas uztīšanas sāk strauji ienirt. Bieži vien tiek runāts par mānekļu krāsu. Versijas ir tikpat daudz, cik to apcerētāju. Manā skatījumā, protams, ka krāsai ir milzīga nozīme, bet tikai līdz aptuveni piecu metru dziļumam. Daudz kas atkarīgs no ūdens dzidruma un laika apstākļiem. Nekādi nevaru iedomāties, ka plēsoņa 10 – 15 metru dziļumā spēj atšķirt rozā no sarkana vai baltu no pelēka. Manuprāt, viss ir atkarīgs no dažādiem blakusapstākļiem. Tas var būt auklas uztīšanas ātrums, voblera spēle, kura turklāt var mainīties vilkšanas brīdī vismaz piecu dažādu faktoru dēļ. Tikpat labi plēsoņām tieši vakardiena bija barošanās diena un šodien tie turpina mierīgi snauduļot zāļu aizsegā un sagremot iepriekš iegūto laupījumu. Tā es varētu turpināt bez sava gala, bet pamatdomu jau it kā esmu pateicis.Savukārt seklie vobleri jau ir pavisam cita opera. Te līdakām, zandartiem vai asariem, kas mīt seklās ūdenskrātuvēs, ir viss ļoti labi redzams. Līdz ar to veiksmīga dienas cope ir ļoti atkarīga no makšķernieka pareizas mānekļa un vietas izvēles. Kaut vai nesens gadījums kādā no Vidzemes ezeriem. Aizbraucām divatā un no pieciem rītā sākām strādāt. Pats ik pēc aptuveni 15 – 20 minūtēm mainīju voblerus un beidzot uztaustīju īsto. Tādējādi nepilnās trīs stundās tiku pie sešām līdakām. Savukārt kolēģis izcēlās vēl lepnāk. Nomocījies līdz kādiem 12 dienā, viņš beidzot sameklēja to „īsto” un aptuveni 30 metienos piedzīvoja astoņu līdaku copi. Seklajos ezeros nekad nelietoju grimstošus voblerus, bet gan tikai un vienīgi peldošos ar iegrimi līdz vienam metram. Iemesls tam ir konkrēts. Ar šādu vobleri ir ļoti interesanti strādāt. Iemetu viņu ūdeni, un tas peld. Ja ir kaut neliels vilnis, šis māneklis jau “strādā”, un ir samērā bieži gadījies, ka, vēl nesākot uztīt auklu, var tikai redzēt pēkšņu strauju līdakas kampienu un pāris reižu pat neesmu bijis tam gatavs un knapi rokās noturējis spininga kātu. Kādā citā reizē iemetu skaistu peldošu asarīša imitāciju un, piebraucot ar laivu pie copes kolēģa, izlēmām iekosties pusdienu maizēs. Tā nedaudz iestiprinājušies un pārrunājuši nākamās darbības, kolēģim jau sākot braukt projām, pacēlu savu spiningu un ar pārsteigumu konstatēju, ka auklas virziens nepavisam neatbilst tai vietai, kur biju to iepriekš iemetis. Uzmanīgi sāku auklu ietīt uz spoles un tad apstājos, jo mana melnā pītā aukliņa noslēpumaini mierīgā tempā slīdēja sāniski laivai garām. Zibenīgi piecirtu, un līdaka galā! Secinājums vienkāršs. Viļņos šūpojoties, mans mazais “asarītis” līdz ar vēju bija nests uz sāniem. Kārtīga mazās zivtiņas peldēšana virsējos ūdens slāņos, un zaļsvārcei nervi neizturēja. Nākamajā reizē viss par gumijas zivtiņām, jo to daudzveidība un pareiza makšķerēšana ir aprakstīšanas vērta. Pastāstīšu kādu knifiņu, kas, domāju, daudziem spiningotājiem būs jaunums.
