Domājams, ka ikviens jauns cilvēks, kurš seko līdzi Valkas radošajām aktivitātēm, būs vismaz reizi dzirdējis spēlējam meiteņu grupu “Monologs divatā”. Jau nākamnedēļ tās dalībnieces – Baiba un Kristīne – tērpsies izlaiduma tērpos, lai saņemtu ģimnāzijas beigšanas atestātu. Viņas sev nosolījušās izlaidumā nespēlēt, jo vēlas līdz pašiem matu galiņiem izbaudīt savu svētku atmosfēru. Pēdējo reizi meitenes savai skolai muzicēja tradicionālajā Vecāku dienā maijā. Savukārt Emīlija Veselova, kura spēlē bungas, jau gadu studē Rīgā. “Monologu divatā” pirmo reizi uz skatuves redzēju pirms diviem gadiem Borderrokā, kas notiek jau vairākus gadus augusta sākumā Valkas brīvdabas estrādē. Jau toreiz viņas ieguva skatītāju un arī žūrijas locekļu simpātijas un atzinību. Grupa nopelnīja Radošās apvienības balvu. Grupas dalībnieces viennozīmīgi nevar pateikt, kādā stilā viņas spēlē. Reiz kāds draugs ieteicies, ka tas esot plastmasas grābekļa poproks. Pie tā arī palikušas. Ģitāras saņem kā dāvanu Pirms četriem gadiem, klausoties toreiz ģimnāzijas favorītus – grupu “D.A.R.K.”, Baiba un Kristīne sapņojušas par to, ka pienāks laiks, kad arī varēs spēlēt līdzīgi. Toreiz meitenes mācījušās 9. klasē. Pirmos akordus uz ģitāras viņām ierādījis grupas “Apvedceļš” solists Jānis Krūmiņš, kurš tolaik ģimnāzistiem pasniedza ģitārspēli. Meitenes ir pabeigušas arī mūzikas skolu, tāpēc pirmie soļi mūzikas pasaulē nepavisam nav bijuši nedroši. Pirmo reizi publiski grupa uzstājusies konkursā “Do – Re – Mi” Valkā. Skatoties konkursa ierakstu, nākot smiekli par tā laika ģērbšanās stilu un skatuves manierēm. Kristīne vaļsirdīgi atzīstas, ka nekad vairs tā neuzvestos. Konkursā grupa ieguva tikai otrās pakāpes diplomu, bet pēc gada – jau pirmās pakāpes. Tas vēl vairāk esot iedrošinājis turpināt iesākto ceļu. Savu pirmo ģitāru viņas saņēmušas kā dāvanu 16. dzimšanas dienā. Jau pašā sākumā draudzenes sapratušas, ka grupā spēlēs tikai meitenes – būs dūdiņgrupa. Tā arī viss sācies – ar lielu apņemšanos un neatlaidīgu darbu. Pirmajos darbības gados bungas spēlēja Laura Stilbiņa, bet tad viņu nomainīja Emīlija. Meitenes nekomentē, kāpēc pārtrūka viņu sadarbība. Neviena no viņām sevi neuzskatot par grupas līderi, jo esot pieradušas pie kopsaucēja nonākt ar sarunām, diskusijām, arī strīdiem. Baiba uzskata, ja grupā spēlētu puiši, tad noteikti parādītos iekšējās intrigas, iespējams, arī nesaprašanās. “Meitenes pusi mēģinājumu var noklačoties, bet pēc tam fanātiski atdoties muzicēšanai,” smejas Baiba. Tā jau neesot, ka viņas esot puišu noliedzējas. Uzstājoties dažādos festivālos un klubos, ir iegūti draugi – grupas “Židrūns”, “Trakmēnes”, “Synodic” un “MSK”. “Viņi visi ir forši cilvēki. Viegli saprasties,” atzīst mūziķes. Viņas ir pateicīgas saviem vecākiem, kuri nekad nav mēģinājuši atrunāt no muzicēšanas. Gandrīz katras brīvdienas, īpaši jau vasarās, meitenes ar ģitāru un telti padusē ir devušās uz dažādiem festivāliem. Baiba un Kristīne pieļauj, ka vecāki reizēm iedomājas pašu ļaunāko, bet galvenais ir iegūt uzticību. Kas attiecas uz vētraino dzīvi, kuru parasti piedēvē ar mūziku saistītiem cilvēkiem, Baiba vien nosaka: “Reizēm var atļauties atpūsties, bet tā, lai, no rīta pamostoties, gribas teikt – sveika, saule!” Nevar rakstīt uz pasūtījumaJa Baibas ārējais tēls, kurā pārliecinoši izceļas mandeļveida tumšās acis, vēl liecina, ka viņa varētu spēlēt roku, tad Kristīne gan vairāk atbilst pavisam kam citam. Meitenei ir gaiši mati, labsirdīga seja, mierīgas un uzticīgas acis. Kristīne atzīst, ka bieži vien cilvēki brīnoties, uzzinot, ka viņa spēlē ģitāru. Pie tā jau esot pierasts. Arī Kristīnes komponētās dziesmas lielākoties ir smeldzīgas par pārdzīvojumiem, kurus izdzīvojusi pati autore. Toties Baibas mūzika ir vairāk kā jestra un jautra. Viņa no bēdīga notikuma cenšoties uzburt priecīgu garadarbu. Kā piemēru Baiba min dziesmu “Ēriks”. Baiba dzīvo daudzdzīvokļu mājā. Kādu dienu meitene ieraudzījusi, ka pirmā stāva kaimiņiene tīra šmuci, kuru bija atstājis kāds cilvēks bez noteiktas dzīvesvietas. Baibai tik ļoti kļuvis žēl kaimiņienes, tāpēc radusies lielā iedvesma. Neviena no grupas dalībniecēm nevarot rakstīt mūziku uz pasūtījuma. Tas esot ļoti smalks, radošs un individuāls process. Paralēli muzicēšanai grupā, meitenes labprāt spēlē izlaidumos un Jaungada sarīkojumos. Lai mūzika uzrunātu, jaunietes šiem pasākumiem veido īpašu programmu, kurās iekļauj dziesmas no vecāku jaunības laikiem. Neuzskata sevi par dīvāmKristīne bez muzicēšanas savu dzīvi vēlas saistīt arī ar žurnālistikas studijām Latvijas Universitātē. Baiba vēl pagaidām nav izlēmusi, kur doties studēt, jo pašlaik visas domas bijušas aizņemtas ar beigšanas eksāmenu kārtošanu. Baiba atzīst, ja būs vēlreiz jākārto matemātika, jo kādam labpaticies to pirms eksāmena ievietot internetā, tad vieglāk esot nošauties. Eksāmens esot bijis ļoti grūts. Baiba cer, ka paliks Latvijā. Diemžēl meitenes neatklāj, vien liek nojaust, ka grupas sastāvā paredzamas izmaiņas – skanējumā būs dzirdams vēl kāds cits mūzikas instruments. Viņas jau tagad gatavojas šīsvasaras Borderrokam, jo savās mājās spēlēt vienmēr esot atbildīgāk. Baiba atceras savas sajūtas, kad viņai pirmo reizi Valkā paprasīts autogrāfs. “Mēs neesam dīvas. Esam vienkāršas meitenes, kurām savas emocijas tīk izteikt mūzikā,” atzīst Baiba un Kristīne. Viņām no visas sirds patīk spēlēt. Ja tas sagādā prieku arī citiem, tad tas ir dubultprieks. Baiba un Kristīne cer, ka arī pēc viņām ģimnāzijā nāks jaunā maiņa, jo tas vien pierāda, ka skolā ir radoša atmosfēra. Tā jauniešiem ļauj sevi pierādīt ne vien mācībās, bet arī daudz radikālākās izpausmēs.
“Monologs divatā”
Soloģitāra – Kristīne PlūmīteBasģitāra – Baiba NorlindeBungas – Emīlija VeselovaGrupa darbojas jau četrus gadusSpēlē tikai savu komponēto mūziku
