Sarunu šova “Aina” radošajai grupai joprojām ir neatbildēts jautājums, kā cilvēki spēj atklāties un televīzijas kameras priekšā runāt par savām problēmām.
Sarunu šova “Aina” radošajai grupai joprojām ir neatbildēts jautājums, kā cilvēki spēj atklāties un televīzijas kameras priekšā runāt par savām problēmām. Dialoga veidošana ir radošā kolektīva pacietīga darba rezultāts.
Nesen Smiltenē viesojās populārā televīzijas sarunu šova “Aina” radošā grupa un raidījuma vadītāja Aina Poiša. Vērojot smilteniešus, kuri bija ieradušies uz tikšanos, var spriest arī par šova auditoriju, kas ikdienā skatās televīzijas raidījumus. Lielākoties bija vidējā un vecākā gadagājuma sievietes, kuras kopā ar raidījuma dalībniekiem izdzīvo viņu problēmas un cenšas tās salīdzināt ar savā dzīvē un ikdienā pieredzēto. Ja tas tā notiek, tad ir piepildījusies viena no šova veidotāju vēlmēm. Raidījuma redaktores, kas meklē dalībniekus un veido scenāriju, uzsver, ka viņām viens no galvenajiem uzdevumiem ir palīdzēt cilvēkiem risināt dzīves sarežģījumus. Nereti ir gadījumi, kad šova laikā cilvēki rod risinājumu problēmai, kas neizrunāta milzusi vairākus gadus. Šova dalībnieku pieredze lieti noder arī tiem tūkstošiem, kas sēž šaipus ekrānam. “Esmu strādājusi kā psihoterapeite un grupu vadītāja. Tas ir treniņš, kā noturēt cilvēku emocijas, viņu sāpes un simboliski nemirt kopā ar viņiem. Jābūt iejūtīgam, bet nedrīkst mirt kopā ar otru cilvēku. Tas atšķir profesionālu palīdzību no draudzenes atbalsta. Labu gribēdama, viņa raud līdzi, bet tā nav palīdzība. Palīdzība ir tad, ja kāds cilvēku notur, turot viņa roku. Nemācot dzīvot un nepārmetot, bet vienkārši esot klāt,” paskaidro šova vadītāja.
Priecīgi un skumji, traģiski un komiski
A. Poiša ir šova seja, cilvēks, kas raidījumā iet televīzijas prožektoru gaismā un kameru priekšā risina dialogu ar dalībniekiem. Lai notiktu šie dialogi un rastos problēmu risinājumi, smaidi un arī asaras, līdz tam strādājis radošais kolektīvs — redaktori. Tieši šie cilvēki izvēlas tēmas un atrod dalībniekus, kuri ir ar mieru izteikt savu viedokli, strīdēties un dalīties pieredzē, uzklausīt padomus. Šo darbu veic divas redaktoru komandas, katrā no tām ir pieci cilvēki. Slodze ir liela, tieši šā iemesla dēļ kadri mēdz mainīties, tomēr jau pusotru sezonu komanda sekmīgi strādā. “Suni esam pārkāpuši,” secina A. Poiša. Katru nedēļu trešdienā un ceturtdienā studijā filmē trīs raidījumus. Šomēnes ticis nofilmēts 300. raidījums. Ja rēķina, ka vidēji vienā raidījumā piedalās pieci cilvēki, tad var teikt, ka šovā uzklausīti vismaz 1500 cilvēku stāsti. Priecīgi un skumji, traģiski un komiski. Dažādi…
Raidījuma veidotāji atzīst, ka temps un slodze ir liela, tāpēc likumsakarīgi, ka cilvēki nogurst. Salīdzinājumam var paskaidrot, ka arī ikdienā cilvēki satiek citus cilvēkus, draugus, tuviniekus, ar kuriem kopā priecājas vai bēdājas. Tieši tāpat dzīvo “Ainas” radošā grupa, tikai desmit reižu ātrākā tempā. Viņi vērtē, ka vislielākais gandarījums ir, ja cilvēki saņem drosmi un nāk kameras priekšā runāt nevis par skaistu laiku, bet gan par savu dzīvi un iekšējo sāpi. Tie ir apbrīnojami cilvēki, kuri šova kolektīvam joprojām ir kā neatrisināta mīkla. Noslēpuma pamats ir raidījuma redaktori, kuri spēj izveidot ar cilvēkiem īpašu saikni, lai viņi uzticētos un atklātu sevi.
Cilvēkam jābūt gatavam par to runāt
“Ainas” šova veidotāju vidū ir arī redaktore Ilze Viļuma, kurai Smiltene ir īpaši tuva, jo šeit dzīvo viņas vīra ģimene. Tikšanās reizē Ilze atklāja, ka tieši šā fakta dēļ raidījumos skatītāju pulkā un arī dalībnieku vidū ir smiltenieši. Šai tradīcijai vajadzētu turpināties, jo iespēja doties uz Rīgu, lai vērotu šovu klātienē, ir dota ikvienam interesentam. Atliek tikai sazināties ar redakcijas kolektīvu, noorganizēt grupu un doties ceļā. Šāds priekšlikums klātesošajiem tika izteikts arī viesošanās reizē Smiltenē.
“Ja skatāmies un paklausāmies citu pieredzi, tas liek padomāt, kā notiek mūsu ģimenē. Varbūt ir lietas, par kurām privātās dzīves lauciņā ir grūti izrunāties. Pieļauju, ka šādi raidījumi liek aizdomāties,” šova vērtējumu sniedz I. Viļuma. Viņa turpina —vislielākais noslēpums gan pašiem raidījuma veidotājiem, gan arī skatītājiem ir, kā šie cilvēki nokļūst līdz sarunai studijā. Ilze līdz atbildei nonākusi tikai raidījumu veidošanas procesā. Jebkurš jautājums var tikt aplūkots no vairākām pozīcijām. Lai kādu uzaicinātu, šim cilvēkam jābūt gatavam par to runāt. Veselu nedēļu tiek zvanīts, runāts, pārliecināts un aicināts. Ir jāuzklausa ļoti daudz attiekumu. “Nav jau svarīgi cilvēku vilkšus atvilkt uz studiju, nosēdināt un teikt — tagad stāsti. Tad tas nebūs no sirds un nebūs pa īstam. Svarīgi, lai viņš pats vēlētos runāt,” uzsver redaktore. Skatītāji nereti uzdod sev jautājumu, vai šie stāst ir īsti? Jā, visi stāsti šovā ir īsti un nekas nav izdomāts.
Visi cilvēki, kas viesojušies studijā, šova komandai kļūst īpaši. Katram redaktoram ir savi cilvēki, kas viņu uzskata par uzticības personu. Ja cilvēks ir atklājis kādu nopietnu savas dzīves notikumu, tad attiecības nevar veidoties: mēs tevi uzklausījām, un viss, sveiki! “Mēs esam viņiem ļoti pateicīgi par uzticību. Šī emocionālā saikne ir ļoti liela vērtība. Esam pārliecinājušies, ka šovs ir mainījis cilvēku dzīves, par to ir liels prieks. Prieks, ka cilvēks ne tikai atklājas, bet arī atrisina problēmu. Tā ir liela svētība, par ko mēs iekšēji varam priecāties un pārliecināties, ka mūsu darbs nav velts,” uzsver redaktore.
Negrib būt ne sieva, ne draudzene, ne mamma
Ieklausoties stāstījumā par šova tapšanas procesu, neviļus rodas jautājums, vai tā veidotājiem izdodas “nenest darbu līdzi uz mājām”? “Kad atgriežos mājās, protams, esmu nogurusi,” atzīst A. Poiša. Viņa atklāj, ka tādos brīžos kļūst bērnišķīgi sievišķīga un vēlas, lai vīrs sagaida un atver vārtus. Tādas sīkas lietas, jo gribas, lai kāds palutina, lai novē, ka ir smagi strādāts, atdodot sevi citiem. “Tomēr, kad atgriežos mājās, es saņemos un nelieku ciest savai ģimenei, jo, lūk, mājās atgriezusies zvaigzne, kas sēž uz atlasa spilveniem, kustina kājas un nemaz negrib būt ne sieva, ne draudzene, ne mamma saviem bērniem,” paskaidro A. Poiša. Nogurums mēdz būt arī tāds, kad uznāk vēlme ierakties. Tikko šova vadītāja pabijusi brīnišķīgā ceļojumā Ēģiptē, no kura atgriezusies ar vasarīgu iedegumu. “Tur nedomāju neko, vienkārši slinkoju. Bez telefona, bez domām par problēmām, jo tās jau nekur napazūd. Atgriežoties mājās, dzīve turpinās, bet, ja desmit dienas var izsprukt ārā no ierastā režīma, tas dod atpūtu. Par to var pārliecināties. Atliek aizbraukt ciemos, kur nav jātaisa ēst, nav pašam jāiet uz veikalu un nekas nav jāorganizē. Tu kļūsti jauns cilvēks,” saka A. Poiša.
Viņa secina, ka ir brīži, kad jūtas izslāpusi pēc pozitīvās atgriezeniskās saites, pēc vienkāršas uzslavas, jo kritika nebaro, tā grauj.
Raidījumos emocijas ir dzīvas un vadītājam jādomā, kā noturēt cilvēku studijā, kā atraisīt un veidot konstruktīvu sarunu, lai nerastos sajūta, ka šova viesis ir atkailināts un iztukšots, jo mediji cilvēkus izmanto, tas nav nekāds noslēpums. Jebkura piedalīšanās intervijā vai parādīšanās uz publiskās skatuves cilvēku iztukšo un atkailina. “Reizēm tā sajūta kļūst mokoša un sākas paššaustīšana: vai pateicu, ko gribēju, vai izskatījos, kā gribēju?” vērtē šova vadītāja.
Latvija ir arī ārpus Rīgas
Kāpēc Aina Poiša piekrita uzņemties šova vadītājas pienākumus? Dzīvē bija nobriedusi situācija pārmaiņām. Tikai viņa nebija paredzējusi, ka šīs pārmaiņas būs šādā formā. “Piekritu, jo mani tas ieinteresēja. Pirms tam strādāju lielā projektā, braukājot pa Latviju kopā ar saviem kolēģiem, strādāju ģimenes atbalsta grupā. Biju pieradusi, ka varu strādāt ar vairākiem cilvēkiem. Darbojoties tikai kabinetā, man likās, ka nevaru izpausties pietiekami. Šis piedāvājums pavēra iespējas pildīt savu uzdevumu citā formā, protams, sarunās ieliekot kaut ko, kas cilvēkiem noder no praktiskās psiholoģijas,” atklāj A. Poiša.
Raidījumu tēmas ir bijušas dažādas. Lai gan labāk skanētu atbilde, ka cilvēku atklāsmes viņai bijušas pārsteigums, “Ainas” vadītāja secina, ka arī līdz tam viņa bijusi tuvu dzīves realitātei. Tāpēc šoks, ka būtu satikti cilvēki, kas dzīvo un domā citādāk, nav piedzīvots. Tas viņu priecē, jo strādāt šo darbu un visu laiku par kaut ko šokēties — tas atņemtu ļoti daudz spēka. Ja esi lietas kursā, ka cilvēku dzīves ir tik atšķirīgas un ka Rīga nav Latvija, tad viss ir kārtībā. Latvija ir arī ārpus Rīgas, un cilvēki, kas nesēž Saeimā, ir pelnījuši lielāku uzmanību. A. Poišai nepatīk mazā cilvēka sindroms. Cilvēks ir cilvēks neatkarīgi no tā, ko viņš dara. Viņam vienkārši ir vajadzīga uzmanība.
“Publicitāte nebija mans pašmērķis. Mans mērķis bija pildīt dzīves uzdevumu,” uzsver viena no populārākajām Latvijas ekrāna sejām. Viņa vērtē, ka šajā laikā ieguvusi “biezāku ādu” un iemācījusies pieņemt cilvēku kritiku, kas nostiprina pārliecību par to, ko viņa jau zina, kam tic un uz ko paļaujas. “Uzklausu viedokļus, bet tos filtrēju. Tā ir iespēja visu laiku norūdīt savas spējas uzklausīt un izvērtēt,” iesaka A. Poiša.
Runā, karot man uz ausīm makaronus
Šovā piedalās dažādi ļaudis, kas, stāstot par sevi, ir saistīti ar citiem cilvēkiem. Kā izdodas sabalansēt, lai netiktu aizskarta kāda studijā neesoša cilvēka cieņa vai gods?
“Vienmēr ir kaut kas slidens šajā pasākumā. Protams, gribu, lai esam uzmanīgi, lai nebūtu draudu no juridiskās puses. Katrs cilvēks, kurš tiek uzaicināts, ar parakstu apliecina savu atbildību par teikto,” paskaidro A. Poiša. Tā ir sava veida aizsardzība. Protams, reizēm dalībnieki nezina, ka viņi satiksies.
Vai šovam “Aina” ir tabu tēmas?
“Domāju, ka nav aizliegumu, bet loma sabiedrībā reizēm prasa zināmu konformismu. Tā nav ērta lieta, bet es kā pieaudzis cilvēks saprotu — ja šeit dzīvoju, tad atļauties izmeklēt notikumus, kā to dara “Panorāma”, mēs nevaram. Mums ir cits uzdevums. Negribu aizsargāt kādu cilvēku tikai tāpēc, ka viņš ieņem kaut kādu amatu, bet tajā pašā laikā korekto robežu reizēm ievēroju,” atbild A. Poiša.
Lai gan Aina ir tikai raidījuma vadītāja un studijā izmanto veidotāju sagatavotu scenāriju, viņa tajā var ieviest zināmas korekcijas.
“Pagājušajā gadā biju nedrošāka, tāpēc saņēmu pārmetumus, ka man pietrūkstot agresijas. Ar lielu pietāti izturējos pret cilvēkiem. Tā bija pieredze no iepriekšējās darba dzīves. Šogad sāku strādāt tiešāk, konkrētāk un drošāk. Man vairs negribas tērēt laiku, lai visus cilvēkus tikai lolotu, jo ir jārunā pēc būtības un konkrēti. Tāpēc esmu agresīva, un atkal nākas dzirdēt pārmetumus. Tagad mēģinu pati rast atbildi, kā rīkoties. Protams, nebrūku virsū cilvēkiem, kuri nav spējīgi aizstāvēties, bet novērtēju. Ja cilvēks ir gatavs sarunai, tad atklāju šo konfliktu un esmu gatava pieņemt agresiju pret sevi, jo man vajag sasniegt mērķi. Viņš atbild pēc būtības, nevis runā, karot man uz ausīm makaronus,” stāsta A. Poiša.
Par naudu var nopirkt dvēseli
Vai cilvēki piekrīt šovā sevi atklāt bez samaksas? “Jā, piekrīt. Tas ir redaktoru darbs — pārliecināt cilvēkus par to, ka viņi ir vērtīgi, ka viņu tēma būs noderīga citiem. Tas ir pārliecināšanas darbs — pierunāt, uzsildīt un pārliecināt, bet nepiesolīt naudu, jo par naudu var nopirkt dvēseli. Ja mēs vienu tādu kompromisu atļausimies, tad pazaudēsim savu reputāciju,” uzsver A. Poiša.
***
Ainas padoms
Kāpēc mūsdienās pret tām sievietēm, kuras atšķiras vai dara kaut ko citādāk nekā pārējās, ir tāda attieksme: ja ne gluži zemē iemīs, tad vismaz paskatīsies — izdzīvos vai ne? Paiet pusgads, visi skatās, šī tomēr dzīva! Tad var teikt, ka viņai kaut kas izdosies.
Tas ir veselas tēmas jautājums — par Latvijas sieviešu spēku. Ja tu atšķiries, tad tevi grib nolinčot. Arī visa mūsu vēsture šo attieksmi ir stiprinājusi, ka vajag izšķīst citos cilvēkos vai ideoloģijā. Tad tu esi ērts cilvēks. Ja pasaki savas domas vai parādi savu vizuālo tēlu, kas nav kā visiem, tad kļūsti traucējošs. Sākas izaicinājums — izdzīvosi vai ne? Un tad nāk vilnis, kas saka — galvu nost! Esi tāds kā mēs! Kopā cietīsim, kopā iesim uz kapu kalniņu. Neatļaujies dzīvot priekā, labāk tā — muguriņa līka, galviņa zemē. Esi ērts!
Latvijā nav mazums sieviešu, kas galvu ir pacēlušas par spīti apstākļiem. Daudzās ģimenēs ir mammas vai vecāsmammas, kas, spītējot dzīves grūtībām, ir noturējušas taisnu muguru, vienmēr spējušas sapucēties. Jo sliktāk iet, jo labāk izskatās. Tas ir jāapbrīno — latviešu sieviešu pašlepnums, ko neviens līdz galam nav iznīdējis.
Tām, kas vēl mīņājas pie durvīm un domā: atļauties vai neatļauties? Protams, atļauties! Jo katrai ir potenciāls. Tomēr nekad nevar zināt, no kuras puses nāks vilnis, jo nenovīdība pastāv. Īpaši sievietei pret sievieti. Ikvienai ir iespējas šīs durvis atvērt un dzīvot savu dzīvi, lai justos labi. Tās, kas neuzdrošinās, apskauž pārējās, kuras kaut ko dara. Tā vietā, lai valdītu sieviešu solidaritāte, vienošanās un spēks, enerģija tiek tērēta nevajadzīgi. Labāk ir no sirds pateikt kādu komplimentu, nevis aiz muguras aprunāt.
Pie tā ir jāpiestrādā. Jo sieviete ir pašapzinīgāka, jo viņa savā attīstībā sasniedz līmeni, kad tāda banāla konkurēšana, iznīcinot savu sāncensi, vērpjot intrigas vai aprunājot, vairs nav viņas gaumē. To dara sievietes, kuras jūtas nedrošas par sevi.
Ja to apzināmies, tad kļūstam neievainojamākas pret vilni, kas nāk, lai nocirstu galvas.
