Šonedēļ Rīgu dimdina teju 30 tūkstoši bērnu, pusaudžu un jauniešu no visas Latvijas – dziedātāji, dejotāji, folkloristi un pūtēju orķestri. Gan jau ikviens vecāks, kura meita vai dēls arī ir tur, – X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, lepojas ar savu bērnu. Viņa solis, kas iepīsies tautas deju lielkoncerta rakstos “Daugavas” stadionā, vai balss, kas skanīgāku darīs koru koncertu Mežaparka estrādē, arī pieder šo svētku vērtībai. Naudas grūtībām cauri gājuši, svētki tomēr ir atnākuši. Kamēr Latvijā būs bērni, kuri mācās raiti dejot, skanīgi dziedāt vai muzicēt, tas faktiski pat ir valsts pienākums, – kaut dažos gados reizi vērienīgi parādīt pārējai sabiedrībai, ko mūsu jaunā paaudze prot. Svētki ir ikdienas sūrā darba redzamā, skaistā daļa. To, cik daudz pūliņu un sviedru daudzi kolektīvi un to vadītāji mēģinājumos izlikuši, lai labi iemācītos repertuāru, vairākums koncertu skatītāju nezina. Viņi redz skaistus tērpus, smaidus un vēro lielo kopības sajūtu. Īpaši priecīgi šonedēļ var būt paši labākie skolēnu kolektīvi – svētku laureāti. Taču paldies par darbu ir pelnījis ikviens dalībnieks par to vien, ka ir viens ķēdes posmiņš tautas kultūras mantojuma nodošanā nākamajām paaudzēm. Pēc atlases skatēs vērotā, arī jācer, ka līdz nākamajiem skolēnu dziesmu un deju svētkiem mēģinājumos centīsies visi. Stalta stāja un dejas rakstura atklāsme dejotājam ir cieņa pret latviešu tautas deju un tautas tērpu, kas viņam ir mugurā. Dzirkstelīte acīs un sasaiste ar diriģentu ir korista cieņa pret latviešu dziesmu klasiku. Tā turēt tiem, kuri to jau prot un grib!
